Un vai gan ne tādēļ es visu pametu un atnācu uz selvu? Vai gan tas nav mans mērķis, mans «Z», manu centienu un sapņu vainagojums? Vai es varu aiziet no šās sienas, kura samaļ akmeņus un kurai cauri vizmo zudusi pasaule? Varbūt tieši tur mani gaida Foseta pēdējā ceļojuma mīklas atminējums, ko tā arī vēl neesmu līdz galam atklājis…
Šingū zaļajā ellē skrēju pakaļ viņa ēnai. Tā mani atveda šurp, un es redzu, kā tā iziet cauri šim dzidrajam mūžīgo pārmaiņu šķērslim. Vai gan es varētu nesekot tai?
Cieši nolēmu vairs neatgriezties Eiropā, ja palikšu dzīvs. Ko varu dot Eiropai un ko saņemt pretī? Tālo laiku briesmīgais vīruss mūsu dienās ir bīstams atklājums. Kas zina, ko tas atnesīs cilvēkiem, ja aizies no manām rokām plašajā pasaulē, kura tik ļoti mainījusies? …
Palikšu te, pie Šingū. Staigāšu pa indiāņu ciematiem, klausīšos sirmgalvju stāstus, sarunāšos ar sievietēm, medniekiem, palīdzēšu viņiem, cik ļaus mani spēki un zināšanas, un mācīšos no viņiem. Cilvēkiem nevajag no mūsu nemierīgās planētas priekšlaikus aiziet nebūtībā, nevajag aiznest sev līdzi mazbērnu nākotni un vectēvu pagātni. Tas viss likumīgi pieder dzīvajiem. Tāda ir dzīves gudrība.
Ja palikšu dzīvs, katrā ziņā aiziešu uz Kapitanu Vaskonselosu pie Orlando. «Orlando!» es viņam teikšu. «Tev nebija taisnība, kalapalo nenogalināja Fosetu. Kālab lai tie būtu nonāvējuši tādu cilvēku kā viņš? Vai gribi, Orlando, es tev pastāstīšu, uz kurieni devās Fosets no Beigtā zirga nometnes un kas notika pēc tam? Ja gribi, pastāstīšu tev par atstāto pilsētu cēlājiem un par zemi, kas atrodas aiz «stikla sienas». Izstāstīšu viņam visu. Pēc tam palūgšu: «Ņem mani pie sevis, Orlando! Gribu tev palīdzēt. Viņiem nevajag mirt, un Atlantīda, kas nogrimst mūsu acu priekšā, nedrīkst bez pēdām pazust viļņos. Citādi visa pasaule ir vienkārši nožēlojams farss vai neizdevies netālredzīga un neatbildīga pētnieka eksperiments …»
To visu pateikšu, ja palikšu dzīvs. Pēc tam apstaigāšu visas upes no Profundu līdz Manisaua Misu un no Nāves upes līdz Iriri. Apciemošu visus: nahukva, kuikuru, thikao, kalapalo, mehinaku, kamaijura, aveti, tru- maji, suja, kaijabi, žuruna, thukahame un krinakarore. Neaizmirsīšu arī «cilvēkus, kuru vārdus mēs pat nezinām». Arī morsego neaizmirsīšu, un esmu pārliecināts, ka aiziešu no viņiem, paturēdams savu galvu sveiku un veselu, neizkaltētu tik mazu kā dūre.
To visu izdarīšu, ja palikšu dzīvs un ja pēc tam manā dzīvē pietiks dienu. Atpakaļceļa nav. Rīt apēdīšu beidzamās galetes. Ar šauteni nevar nomedīt neko citu kā tikai pelēkās ķirzakas, bet ejamas ir septiņas dienas. Kuru katru brīdi var sākties lietus periods, un rumbero aizies bez manis. Nāo importa![27] manuels par mani aizdedzinās svecīti.
Šīs piezīmes ielikšu polietilēna benzīna kannā, ko stingri aizkorķēšu un iemetīšu vienā no ūdenskritumiem, kas brāžas lejup bezdibenī. Ceru, ka polietilēns izturēs īslaicīgo saskari ar «stikla sienu». Ja man laimēsies, jūs uzzināsit, kurp aizplūst ūdens, kas laužas ārā no zemes. Ja neveiksies, tomēr to uzzināsit no kāda cita. Bet tad nekā nedabūsit zināt par mani… Taču, kālab gan runāt par neveiksmēm?
Man gribas ticēt, ka jūs šīs piezīmes izlasīsit. Tāpēc neko neteikšu par manis atrasto eju, kura, šķiet, ved uz «stikla zemi». Nebrīnieties, ka es tā daru. Un nemeklējiet tam izskaidrojumu. Labāk atcerieties Foseta pēdējos vārdus: «Ja mums neizdosies atgriezties, es negribu, ka mūsu dēļ riskētu glābšanas ekspedīcijas. Tas ir pārāk bīstami. Ja ar visu manu pieredzi mēs neko nepanāksim, diezin vai citiem laimēsies vairāk nekā mums. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es precīzi nenorādu, kurp mēs ejam…»
Jel nelūkojies atpakaļ, rumbero.
Neviens mums nevar ceļu parādīt.
Neviens mums nepateiks, kas gaidāms rīt.
Ej, nelūkojies atpakaļ, rumbero…
Un vairies jautājuma: «A depois? .. .» [28] . *
• *
Jebkura patiesība par Fosetu izklausās kā izdomājums, leģenda — kā patiesība. Šeit pastāstītie notikumi nav norisinājušies īstenībā, bet citētie dokumenti ir autentiski.
DE PROFUNDIS (NO DZIĻUMIEM)
Es redzēju, kā pēkšņi izdzisa beidzamā zvaigzne. Biju apdzinis pēdējo gaismas staru un izlidojis ārpus Visuma robežām. [29]
Kas noticis ar kuģi? Vai tas stāv uz vietas vai arī krīt bezgalīgā bezdibenī? Nezinu. Aparāti pamiruši: spektrOfotometri kļuvuši akli, gravilokatori — mēmi, lādēto daļiņu skaitītāji apklusuši. Aiz borta nebija neviena fotona, ne visniecīgākā kosmiskā puteklīša. Nebija ne vielas, ne lauka, ne telpas. Nebija arī laika.
Es vairs neizjutu laiku. Mans kuģis kā cukurs karstā ūdenī lēni kusa nerealitātes okeānā. Bet varbūt te kusa mana sirds, griba, prāts? Likās, ka tukšums izkaltē smadzenes, saēd apziņu, izsūc atmiņu.
Bet aiz borta nebija tukšums. Tukšums ir kaut kas: fizikālais vakuums, virtuālo daļiņu avots. Turpretī aiz borta nebija nekā. Nekas! Man šķiet, šo vārdu vajadzētu rakstīt ar lielo burtu. Tāpēc ka citu vārdu vienkārši nav.
Neviens nav izdomājis un arī nevarēja izdomāt vārdus, kas noderētu metaforai, salīdzinājumam, lai aprakstītu šo «neko».
Pieplaku pie iluminatora un atsprāgu atpakaļ. Biju gaidījis, ka ieraudzīšu melnas tukšas debesis, bet neredzēju neko. Nezinu, kā to lai izskaidroju. Analoģijas te nelīdz. Taču, vienīgi izmantojot tās, mums izdodas palīdzēt citiem uztvert to jauno, ko esam redzējuši. Es redzēju to, ko nekad neredzēs citi. Bet nespēju to izstāstīt.
Manā priekšā atradās — nekas. Nav iespējams pateikt, kāds tas bija. Mokošais loks noslēdzas ar tautoloģiju: nekas ir nekas. Tajā izzūd mūsu vārdi, tradicionālie priekšstati, banālais domu plūdums un nevaldāmas fantāzijas lidojums.