Iekliedzos. Bet neko nesadzirdēju. Tūdaļ pie tā pieradu. Cilvēki ātri sarod ar nenovēršamo, citādi būtu grūti dzīvot. Es pieradu uzreiz, varbūt pat vispirms pieradu pie mēmuma un tikai pēc tam sapratu, ka manā pasaulē nav skaņu. Bija izzudis ilgums, izgaisuši intervāli, zudis priekšstats par notikumu secīgumu.
Man nevajadzēja ēst. Vienkārši negribējās — un viss. izrādījās, ka vajadzība pec ēdiena nav nekas cits kā paradums. Arī smaržas es neuztvēru, un, kad ar rokām pieskāros dažādiem priekšmetiem, sajūta bija tāda, it kā tvertu gaisu. Vai es spēju redzēt? Nezinu. Tas bija sarežģītāk. Mana pasaule nemainījās. Tā bija šaura un līdz izmisumam parasta. Tā bija stabili reproducēta manās smadzenēs. Kā ar atvērtām, tā ar aizvērtām acīm redzēju vienu un to pašu. Bet varbūt tikai atcerējos vienu un to pašu.
Nesaskatīju te nekādu būtisku atšķirību. Neapšaubāms bija tikai viens. Nebiju zaudējis domāšanas spēju. Vai tiešām domāšana notiek ārpus laika un telpas? Diezin vai…
Šis «nekas» nomāca manu atmiņu. Zaudēt atmiņu nozīmē mitēties domāt. Mani gaida tāds pats liktenis kā elektronu mašīnu ar izdzēstu atmiņu. Vārds «gaida» gan nav te īsti vietā. Man nav ne pagātnes, ne tagadnes, ne nākotnes. Šie jēdzieni zaudē katru saturu, kad neeksistē laiks.
Bet varbūt kaut kas ir? Cits laiks? Cita telpa? Neticu, ka aiz borta nekā nav!
Man gribas kliegt, ar dūrēm dauzīt sienas, bet zinu, ka tas viss ir velti, un nekustos no vietas.
Velns parāvis, vai tad es vispār dzīvoju?! Varbūt tas ir tikai briesmīgs sapnis, drudža murgs? Varbūt vajadzīga tikai maza piepūle, un es atgūšu ierasto pasauli, ar atvieglojuma nopūtu aizgaiņādams ellišķīgā murga beidzamās paliekas?
Nu taču! Nu! … Bet kā lai panāku šo piepūli? Es to nespēju. Tā mēdz būt, kad gribas pamosties. Cilvēks kliedz, bet mute it kā aizbāzta ar vati. Labi, ja kāds uzmodina… Taču nav, kas mani varētu uzmodināt.
Man ir sēnsori sakari ar domājošo mašīnu. Domās tai pavēlu mani izmeklēt.
— Tu esi vesels. Viss normāli.
Mašīna man atbild, pirms vēl esmu paspējis dot pavēli. Bet varbūt arī viss notiek vienlaicīgi.
— Kur mēs atrodamies?
— Nekur, — atbild mašīna.
Jautājumi un atbildes smadzenēs iedegas
kā spuldzītes. Viena labajā puslodē, otra kreisajā. Gluži it kā es ar savu mašīnu būtu saplūdis vienā būtnē. Arī tā mēdz gadīties tikai sapnī. Sapnī redzam citus cilvēkus un sarunājamies ar tiem, kaut gan sarunājamies vienīgi paši ar sevi. Tikai to nepamanām. Nepamanām, tāpēc ka guļam.
— Ko rāda aparāti?
— Neko.
— Vai mēs lidojam?
V- Nē.
— Vai stāvam uz vietas?
— Nē.
— Vai tu vari atbildēt sīkāk?
— Man trūkst informācijas.
— Vai tu saproti, ka esam sasnieguši Visuma robežas?
— Tas nav iespējams.
Protams, kura normāla mašīna atbildētu citādi? … Tā jau viņa ir programmēta, lai darbotos tikai Visuma ietvaros. Bet cilvēks? … Vai tad cilvēks programmēts citādi?
— Vai var būt ta, ka aparati neko nekon- statē?
— TOC \o "1-3" \h \z Nē.
— Vai tie ir kartība?
— Jā.
— Kapec tad tie neko nekonstatē?
— Tāpēc ka apkārt nekā nav.
— Vai tas iespējams?
— Nē.
— Vai tev neliekas, ka te ir pretruna?
— Te ir acīmredzama pretruna. Bet es nespēju to aptvert. Man trūkst informācijas.
— Vai mūsu stāvoJ<li var izskaidrot ar to, ka mēs atrodamies ārpus Visuma?
— Tāds pieņēmums izskaidro visu. Bet tam nav jēgas.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka nevar pārsniegt gaismas ātrumu.
— Kāpēc nevar pārsniegt gaismas ātrumu?
— Tā ir viena no fundamentālajām patiesībām un manas programmēšanas robežno- sacījums.
— Bet vai tu vari iedomāties, ka mēs tomēr esam pārsnieguši gaismas ātrumu un aizsteigušies garām Visumam, kas plešas plašumā? Vai tu spcj loģiski spriest, pamatojoties uz šādu premisu?
— Nē. Tāpēc, ka tas ir neiespējami.
— Vai tu nevari operēt ar neiespējamo?
— Es taču esmu mašīna. Neiespējamā kategorijas domāšanā izmanto tikai cilvēki.
— Nu labi, pieņemsim, ka tas ir tā. Bet kas atrodas aiz borta?
— Nekas.
— Vai tu šim vārdam piešķir kādu jēgu?
— Tikai tiktāl, ciktāl neviens aparāts neko nereģistrē.
— Un vai iespējams ir tas, ka aiz borta patiešām nekā nav?
— Tas ir pavisam neiespējami.
•— Nu, un kas tad iznāk?
- — Atkārtoju. Šās pretrunas būtību es nespēju aptvert.
— Ko rāda hronometri?
— Neko.
— Tātad laika nav.
— Tas nevar būt. Viss notiek laikā.
— Aha! Skaidrs! Atkal pretruna, kas tev nav pa zobam.
— Jā, pretruna. Tikai zobu man nav.
— Es to sacīju tēlaini… Ieslēdz savu asociatīvo bloku.
— Labi. Tagad saprotu. Šī pretruna man acīmredzami nav pa zobam. Vēl neesmu līdz tai izaugusi.
— Kas būs, ja es iziešu ārā?
— Nezinu.
— Zināt ir tavs pienākums.
— Varu sniegt prognozi tikai kosmiskās telpas apstākļos. Kādi apstākļi ir aiz borta, tas man nav zināms.
— Vai es iešu bojā?
— Nezinu.
— Ja laika nav, es neiešu bojā. Būšu mūžīgs.
— Premisai un secinajumam nav jēgas. Laiks ir neiznīcināms, bet bioloģiskie objekti mirstīgi.
— Ciet klusu! Ko tu zini par pasauli, tu, sastingušām dogmām piebāztais elektronu gudriniek!
— Vai tu man pavēli atvienoties?
— Nē. Atbildi, ja vari.
— Ticība brīnumiem piemīt tikai cilvēkiem.
— Tātad tu man neieteic doties ārā?
— Nē.
— Kāpēc?
— Drošības tehnika aizliedz iziet telpā pirms apstākļu noskaidrošanas.
— Bet aiz borta taču nav telpas!
— Telpa, tāpat kā laiks, ir neiznīcināma.
Jā, šai muļķa mašīnai, redzams, neko nevar iemācīt. Kā papagailis tā atkārto vienu un to pašu.