Korespondētājloceklis Gogaceridze uzkāpa katedrā kā džigits zirgā. Pārlaidis zālei niknu skatienu un nevienu nenobaidījis — Samsons Ivanovičs bija pats labsirdīgākais cilvēks pasaulē, — viņš nobēra kā ložmetējs:
— Mūsu godājamā profesora Sergeja Aleksandroviča Prosohina plašā un rūpīgā analīze mani atbrīvo no nepieciešamības sīki aplūkot godājamā Viktora Arkadjeviča (labvēlīgs galvas mājiens uz manu pusi) disertāciju. Tāpēc pakavēšos tikai pie dažiem darba trūkumiem. To nav daudz, un tie pazūd plašajā pozitīvā materiāla klāstā.
Gogaceridze ievilka elpu un ar sniegbaltu kabatas lakatiņu noslaucīja piesārtušo seju.
— Jā … Nerunāšu par darba labajām īpašībām, bet tikai īsumā par trūkumiem.
Šis„«īsumā» ilga septiņpadsmit minūtes. Sāku jau uztraukties, bet šefs tikko manāmi pameta man ar aci, un es nomierinājos. Minējis visus trūkumus, Gogaceridze izdzēra glāzi boržoma un pateica tradicionālos noslēguma vārdus, ka, neraugoties uz to un to, «disertācija atbilst» un «disertants pelnījis».
Piecēlos, lai atbildētu. Tā kā mani neviens nebija plucinājis un atsevišķie sīkumi, kas oponentiem nepatika, nebija svarīgi, nolēmu zobus nerādīt. Minūtes piecas es pateicos visiem, kas man darbā palīdzējuši. Tas bija gandrīz vai pats galvenais. Lai dievs nedod kādu aizmirst! Tāpēc klanījos oponentiem, apsolīdams savā turpmākajā darbā ievērot visas viņu piezīmes un vispār dzīvē balstīties uz viņu ]oti vērtīgajiem padomiem.
Šefs māja ar galvu manu vārdu taktī. Viss noritēja teicami.
Tad Valentinovs aicināja zāli parādīt aktivitāti. Bet neviens nesteidzās izteikties. Negribīgi, tikai aiz pienākuma, piecēlās viens padomes loceklis, kaut ko nomurmināja un atkal apsēdās. Vēl kāds minūtes piecas runāja par abstraktām tēmām un sacīja, ka tādi jauni zinātnieki kā es vajadzīgi un mans darbs pat pārsniedzot kandidāta disertācijas līmeni. Un pēkšņi izdzirdēju sengaidīto jautājumu, ko uzdeva kāda nepazīstama meiča.
— Es ļoti uzmanīgi klausījos to vietu Viktora Arkadjeviča ziņojumā, kurā viņš teorētiski pamato iespējamību pārvietoties pretēji laika vektoram. Autoreferātā pat pasvītroju šo rindkopu. Man ļoti gribētos zināt, vai šis efekts ir eksperimentāli pārbaudīts.
Tas bija svarīgs jautājums! Mēs ar šefu bijām to paredzējuši un jau pirms mēneša sagatavojuši lielisku atbildi. Ka mums jau gatava ierīce, par to šefs neļāva ne iepīkstēties. Tas varētu kaitēt aizstāvēšanai. Visi tūlīt sarosītos, sāktu iztaujāt, kas un kā …
Ar pūlēm pierunāju šefu tomēr atnest ierīci uz zāli un apsegt to ar melnu pārklāju. Nu tā, katram gadījumam …
Kad meiča uzdeva savu jautājumu, šefs pasmaidīja un, pamājis uz ierīci, pielika pirkstu pie lūpām. Es viņam pamirkšķināju: protams, vai tad esmu pats sev ienaidnieks?
Piecēlos, lai atbildētu uz jautājumiem un lieku reizi paspīdētu ar savu erudīciju. Pasacīju dažas vispārīgas frāzes, pateicos runātājiem un tad pievērsos šim jautājumam. Tas patiesībā bija vienīgais īstais jautājums, uz ko vērts atbildēt.
Un tad ieraudzīju meičas acis. Tumši medainas ar zeltainām dzirkstelītēm, uzmanīgas un nopietnas.
Sers Lanselots uzlēca zirgā. Dons Kihots .ietrieca šķēpu vējdzirnavu spārnā.
Nezinu, kā tas notika, bet es piegāju pie ierīces, norāvu pārsegu un dobji pateicu:
— Lūk!
Zālē iestājās klusums. Uz šefu centos neskatīties. Jūtu uzplūdums pārgāja, un sapratu, ka esmu izdarījis muļķību. Bet atkāpties bija par vēlu. Metos uzbrukumā kā uz galvas atvarā:
— Šās eksperimentālās ierīces jauda vēl ir ļoti maza. Tāpēc varu pārcelties pagātnē ne vairāk kā par dažiem mēnešiem. Es to darīšu 'tūlīt. Kad pazudīšu, lūdzu visus palikt savās vietās. Nekādā gadījumā nenostāties, tur, kur patlaban atrodas ierīce. Drīz atgriezīšos.
Zāle aizturēja elpu. Bet es piegāju pie sadales stenda un ieslēdzu ierīci. Kā pusmiegā uzmaucu uz pieres kristāla stīpu, novilku svārkus, atrotīju piedurknes un pieliku pie rokām vara kontaktus. Tad nospiedu podziņu. Beidzamais, ko redzēju, bija profesora Valen- tinova ieplestā mute. Rokā profesors turēja piezīmju grāmatiņu izrotātā ādas iesējumā.
Zāle bija vēsa un krēslaina. Noņēmu stīpu, nostādīju limbu uz nulles un izslēdzu ierīci. Tad palūkojos apkārt. Logu rūtīs vijās teiksmainas leduspuķes. Tās mirdzēja kā opāls. Mēness zaķīši stinga uz tukšajiem soliem. Augstie griesti grima tumsā. Piegāju pie durvīm un paraustīju tās. Durvis bija aizslēgtas. Tādu neveiksmi! Tas varēja visu sabojāt. Sacelt troksni nebija nozīmes, tas pat varēja būt riskanti. Visas istabas pa nakti tiek aizzīmogotas. Gaidīt līdz rītam? Bet vai mani gaidīs tie, kurus es atstāju … nākotnē?
Interesanti, cik tagad pulkstenis? Kaut kur augšā aiz tāfeles jābūt pulkstenim. Man likās, ka varu saredzēt stikla blāvo atspulgu. Mēģināju atcerēties, kur atrodas slēdzis. Cik savādi! Tik daudz reižu esmu bijis šai zālē gan dienā, gan vakarā, bet ne reizes neesmu ievērojis, kur atrodas slēdzis.
Piegāju pie sienas, piespiedos pie tās un, izstiepis rokas uz augšu, sāku soļot zālei apkārt. Beidzot sataustīju slēdzi. Izrādījās, ka tas atrodas pie pašām durvīm. Kā gan es to agrāk neiedomājos?!
Uzliesmoja gaisma. Bija divdesmit septiņas minūtes pāri četriem. Līdz darba dienas sākumam palikušas četras stundas. Ja tikai nejauši neesmu nokļuvis svētdienā. Nolēmu pagaidīt. Izslēdzu gaismu, iegāju dziļāk zālē un nogūlos uz beidzamā sola. Kad no rīta atnāks apkopēja, viņa mani neieraudzīs. Cik reižu nebiju te gulējis! Bet toreiz viss bija citādi. Uz katedras kaut ko murmināja pasniedzējs, apkārt atradās studenti. Vieni pierakstīja lekciju, citi spēlēja uz desām, citi čukstējās. Bet es gulēju. Ilgi grozījos uz cietā sola. Tavu neveiksmi! Kāpēc gan nepaņēmu līdzi svārkus? Man mugurā bija tikai neilona krekls ar atlocītām piedurknēm. Noritināju piedurknes, apņēmu rokas sev ap pleciem un mēģināju aizmigt.