Tiklīdz zāli atslēgs, man vajadzēs nepamanītam iekļūt laboratorijā. Pirms nav atnākuši biedri un, galvenais, viņš. Pacentīšos pārģērbties vecajā slēpošanas tērpā, kurā parasti izdaru eksperimentus. Tas karājas manā skapītī blakus baltajam uzsvārcim. Labi vēl, ka kabatas portfelis ar naudu nepalika svārkos, bet atrodas bikšu kabatā. Jau tagad gribas ēst, bet kas būs no rīta … Patiešām, kas būs no rīta?
Viss notika, kā biju paredzējis. Man izdevās nepamanītam izslīdēt koridorā. Par ierīci es neraizējos. Studenti mums iemācīti neko neaizskart, un zinātniskie līdzstrādnieki nesāks rīkoties ar nepazīstamu aparātu. It sevišķi, ja uz apvalka ir brīdinošs uzraksts.
Pārģērbies zibenīgā ātrumā drāzos pa kāpnēm lejā. Gribēju aizskriet uz ķīmijas fakultāti. Tur man mazāk paziņu un vieglāk varēšu apdomāt savu stāvokli. Skriedams pa otrā stāva koridoru, ielūkojos puspavērtajās lasītavas durvīs. Tur neviena nebija. Klusām pa tepiķi aizgāju līdz palodzei, kas nokrauta ar kaktusu un agavju podiem. Aiz loga skanēja pilsētas rīta trokšņi. Dūmos tīti skursteņi, tilti, kuriem pāri traucas trolejbusi, cilvēki steidzas uz darbu. Un tā bija realitāte, tāda pati objektīva realitāte kā es pats.
Visi galdi lasītavā bija aizņemti. Pasniedzēji un aspiranti atstājuši savus portfeļus, mapes, burtnīcas, aprakstītās papīra lapas, pildspalvas. Pēc dažām minūtēm viņi atnāks, lai atgrieztos pie pārtrauktā darba. Uz viena no profesoru galdiem ieraudzīju priekšmetu, kas pievērsa manu uzmanību. Tā bija profesora Valentinova piezīmju grāmatiņa. Dzelteno ādas iesējumu rotāja krāsaini seno acteku hieroglifi. Sai grāmatiņā profesors ierakstīja visu, ko vajadzēja darīt nākamajā dienā. Ātri pāršķirstīju aprakstītās lappuses. Beidzamais ieraksts bija datēts ar 11. decembri. «Tātad šodien ir .vienpadsmitais, un ieraksts ir no vakardienas,» nospriedu, jo zem datuma bija rakstīts:
1. Piezvanīt Nik. Andr. sakarā ar Astan- govu.
2. 11.30—13.20 — lekcija trešajam kursam.
3. 14.00 — zinātniskā padome.
4. 17.00 — aspiranti.
Jā, šodien ir 11. decembris … Vairāk nekā septiņi mēneši … Un tad man iešāvās prātā lieliska doma. Atskatījos, vai neviens nestāv durvīs, ātri iebāzu piezīmju grāmatiņu kabatā un izskrēju ārā no lasītavas.
Ķīmijas fakultātē valdīja eksāmenu kņada. Visi bija noraizējušies, steidzīgi, nervozi. Pa kāpnēm drāzās lejup skrejoši laimīgo bari. Pat dežurantes bija pārņēmis vispārējais noskaņojums.
— Tas vien noliek, kas mācās, — teica viena no viņām, tīdama dzijas kamolu, — manējā gan pa nakti grāmatu liek zem spilvena, gan kurpē bāž pieckapeiku, bet, ja nav iemācījusies, nekas nelīdz …
— Kā, vai tad izkrita? — otra ievaicājās.
— Kāpēc tad izkrita? Nolika. Viņa jau man teicamniece. Es tikai to saku: ja nemācās, tad ne pieekapeiks, ne vecas drēbes nelīdz. Paskat, kā šitais uzposies — viņa, kā rādās, to teica par manu slēpošanas tērpu, — bet tāds bēdīgs. Laikam nav mācījies. Nav sagatavojies. Drēbes nelīdzēs. Vajag mācīties.
— Tā jau ir, — nopūzdamās piekrita otra dežurante un, izvilkusi no skapīša avīzē ietītu alumīnija krūzīti, aizgāja uz bufeti pēc tējas.
Manā priekšā šņākdamas atvērās lifta durvis, bet es nekādi nespēju aptvert, ko man darīt. Durvis ar troksni aizcirtās. Nodūca zumers, un lifts, paklausot kādam izsaukumam no augšas, aizbrauca bez manis.
Nolēmu pagaidīt darba dfenas sākumu un piezvanīt viņam. Citādi vēl aizies uz ķīmijas fakultāti vai kaut kur citur.
Monēta šķindēdama iekrita automāta tērauda rīklē. Koķeta sievietes balss nodūdoja:
— Halo?
Noriju tik tikko nepasprukušo frāzi: «Sveika, Raječka, tas esmu es, Viktors!»
— Halo!
— Ludzu Viktoru Arkadjeviču, — teicu, aplaizīdams sakaltušās lūpas.
Klausule tika nolikta uz rakstāmgalda stikla. Dzirdēju raksturīgo troksni. Un vispār taču es zinu, kur viņi liek klausuli. Iestājās klusums. Tikai laiku pa laikam tālumā atskanēja paklusas sarunas. Tad izdzirdu soļus. Vīrietis gāja platiem, drošiem soļiem.
Man bija patīkami uzzināt, ka viņam tāda gaita.
Duetā, mazliet atpalikdami no vīrieša soļiem, klaudzēja smaili papēdīši. Sasprindzināju dzirdi.
— Ja es nezinātu, ka jūs, Viktor Arkad- jevič, esat šeit, — kaut kur no tālienes, no planētast otras puses atlidoja Raječkas sop- rāns, — es nodomātu, ka mani grib izjokot. Uz mata jūsu balss!
— Klausos, — vīrietis sacīja klausulē.
Te nu bija! Viņa balss man likās sveša un nepatīkama. Bet tad atcerējos, kā skan mana balss magnetofona ierakstā, un nomierinājos. Savu balsi grūti pazīt. Pie tās nevar tik ātri pierast.
— Viktor Arkadjevič, — teicu klausulē, pūlēdamies elpot dziļi un mierīgi, — nepārtrauciet mani un pacentieties atbildēt pēc iespējas īsāk. Galvenais, nevajag brīnīties un sašust… Man ir kāds ļoti svarīgs jautājums, un par to nedrīkst zināt neviens cits kā tikai mēs abi. Vai saprotat mani?
— Nē. Kas runā?
— Viktor Arkadjevič, vai jūs plānojat eksperimentu par makrosistēmas virzīšanos pretēji laika vektoram? — liku visu uz spēli.
— Kas runā?
— Lūdzu, nomierinieties! Mums jāsatiekas, un jūs visu sapratīsit. Es jums visu izskaidrošu …
Viņš droši vien mani uzskata par šantāžistu vai spiegu.
— Kāpēc jūs negribat teikt savu vārdu?
Viņa balsī skanēja neslēpts īgnums. -
— Jūs mani nepazīstat. Nemaz nepazīstat! Nejauši uzzināju par jūsu plāniem … pavisam nejauši. Strādāju pie tās pašas problēmas kā jūs. Bet… Esmu nonācis ķezā. Man gadījās neveiksme. Vajadzīga jūsu palīdzība.