Elpa klausulē kļuva satrauktāka. Domās līksmoju. Liekas, viņš uzķēries uz makšķeres! Bet es jau arī nemaz nešaubījos par panākumiem, jo pazinu viņu kā … var pazīt sevi pašu.
— Vai jums neliekas, ka tas viss ir mazliet dīvaini? — viņš beidzot jautāja.
— It nemaz. Viss ir absolūti normāli. Lūdzu vienīgi satikšanos ar jums. Neko vairāk. Ja jūs būtu meitene, mūsu saruna liktos dabiska: viņš lūdz, viņa gražojas… Bet jūs neesat meitene un nevarat man atteikt. Galu galā jums nav tiesību to darīt!
— Kāpēc jūs tā domājat? — Nebiju no viņa gaidījis tik muļķīgu jautājumu.
— Kāpēc es tā domāju? — pārjautāju. — Kaut vai tāpēc, ka «es viņu pazinu kā sevi pašu, es viņu gaidīju, kā gaida tas, kas mīl». To es saku par jums.
— Labi! Satiksimies, kur jums ērtāk … Kā mēs viens otru pazīsim?
— Ai, neraizējieties! Pazīsim viens otru jebkurā pūlī jau pirmajā momentā.
Aprāvos. Nevajag šaut pār strīpu. Viņam tas nepatīk. Bet bija jau par vēlu.
— Ko jūs ar to gribat teikt? — viņa balsi atkal skanēja neuzticēšanās.
Citēju pantu no dzejo|a, ko viņš bija uzrakstījis vēl studenta gados un nekad nevienam netika rādījis.
Klausule klusēja.
— Tātad kur un cikos? — viņš beidzot jautāja.
Braši! Nemaz nezināju, ka viņš ir tik lielisks. Viņš tagad ir ļoti satraukts, es to zinu, bet cik mierīga balss! Kāda vienaldzība!
— Vai vakars jums brīvs?
— Tikai līdz septiņiem.
Interesanti, uz kurieni viņš pošas? … Droši vien padomā kaut kas svarīgs. Citādi viņš manis dēļ pamestu visu. , Es taču zinu! Viņš ir bezgala ziņkārīgs …
— Kā būtu tūlīt pēc darba? Jūsu tnājās … Vai māte kaut kur neies?
Gribēju teikt «jūsu māte», bet nespēju un sacīju vienkārši: māte.
— Atnāciet piecos. Cerams, ka zināt, kur es dzīvoju?
— Jā, zinu.
— Nez kādēļ man tā arī likās. Tātad piecos?
— Jā, piecos. Paldies. Uz redzēšanos! Jūs esat lielisks!
Mēs abi, viņš un es, vēl arvien nevaram attapties. Skatos uz savu dzīvokli, aplūkoju katru lietu. Mani te interesē viss. Tapetes un gleznas, ko esmu gleznojis, manas grāmatas un mana drauga darinātā skulptūra. Kā vislielāko brīnumu vēroju mātes šujmašīnu, kas apklāta ar mežģiņu sedziņu, un televizoru, uz kura nolicies mans vecais rūsganais runcis, ar kuplo asti aizsegdams ekrānu. Neredzu gandrīz nekādu pārmaiņu. Varbūt tāpēc, ka no šā dzīvokļa aizgāju tikai vakar? Bet vakar taču tas bija par septiņiem mēnešiem vecāks nekā šis, kurā atrodos šodien!
Nekas mani'nepārsteidza vairāk kā mans dzīvoklis. Varbūt tāpēc, ka tajā bija viņš? Viņš? Es saku «viņš», it kā tas būtu kāds cits, no manis šķirts cilvēks … Patiesībā patiešām cits un šķirts! Kurš gan no mums ir reālāks, vairāk savā vietā: viņš vai es?
— Baidos, ka mēs abi patlaban domājam vienu un to pašu, — viņš saka, piespiesti smaidīdams.
— Laikam gan… Bet kādēļ mēs viens otram sakām «jūs»? Mēs taču … Vismaz mēs esam tuvāki nekā paši īstākie dvīņi.
— Jā, velns parāvis! Nekādi nespēju formulēt… Uz mēles ir, bet pateikt nevaru! Vienu brītiņu … Mēs ar jums … Mēs ar tevi esam viena un tā pati persona ar noteikumu, ka norisinās kustība laikā. Bet vienlaicīgi varam eksistēt tikai atsevišķi! Vai tu uztver būtību?
— Un tu to saki man? Ola grib mācīt vistu?
— Ak tad tā? Mēs, liekas, ceļam seksti gaisā?— viņa acīs lēkāja jautri velniņi.
— Ideju par parcelšanos pagatne izstrādāju es, tu to tikai realizēji dzīvē.
Es pat apsēdos, dzirdot tādu nekaunību. Bet, labi padomājis, saskatīju viņa domā zināmu patiesību. Vēl vairāk, pat izdomāju, kā viņa ieroci, vērst pret viņu pašu. Viņš gribēja vēl kaut ko teikt, bet es aizsteidzos priekšā:
— Stop, vecīt! Stop! Tā neklājas, — pārtraucu viņu, — šaut vajag pēc kārtas … Pieņemu šāvienu, poručik. Uzskatīsim, ka lode norāvusi manu uzpleci. Tagad mana kārta!
Vai jūs, pašmīlīgo zēn, maz zināt, ka tā nav jūsu ideja? Jā, jā, nevēciniet rokas! Pieņemu jūsu iebildumus bez debatēm. Tā nav mana, piekrītu, bet nav arī jūsējā. Tā ienāca prātā tam, kas par jums gadu jaunāks un par mani — deviņpadsmit mēnešus … Nu, kā patika? Viens nulle manā labā! Jūs esat pagalam, poručik! Pieņem, dievs tēvs, viņa dvēseli, viņš bija labs cilvēks.
Viņš iesmējās. Nu vai tad viņš nav lielisks? Sāku viņā vai iemīlēties. Ai, ja mēs varētu uz visiem laikiem palikt abi kopā… Es tā ilgojos pēc brāļa! Bet viņš man nav brālis …
— Vecums vēl nav tevi sevišķi paplucinājis. Galviņa strādā! — Viņš man uzsita uz pleca. — Lieliska doma! Nebūtu par ļaunu to attīstīt tālāk… Kur palika ierīce?
— Fakultātes zālē; kas tad ir?
— .Es to iecerēju ar četrsimtdaļsekundes inversijas leņķi. Kādu tu viņu iztaisīji?
— Manos, tas ir, tavos aprēķinos bija iezagusies kļūda. Ne visai precīzi parādīta nenoteiktība — bezgalība pret bezgalību.
— Kāpēc neprecīzi? Pēc Lopitala likuma!
— Tas šeit nav piemērojams. Es izmantoju Ferštmana metodi. Iznāca piecdesmit divas tūkstošdaļas liels leņķis.
— Bet tas taču gluži vienalga … 'Ierīce vienam cilvēkam. Zēl!
— Kas žēl?
— Ja mēs varētu doties par gadu atpakaļ divatā… Mēs nokļūtu tai momentā, kad man, tas ir, viņam, pareizāk, mums visiem radās šī ideja! Kā tev tas patīk?
— Vērtīgi! Lieliska doma. Mēs būtu trīs! Trīs musketieri!
— Pareizāk, dievs tēvs, dievs dēls un dievs svētais gars! Trīs vienā personā.
— Ar tevi nav slikti strādāt! — Kāri lūkojos viņa sejā, cenzdamies uztvert tās neatgriežamās pārvērtības, kādas manī izraisījis laiks.