— Ar tevi arī ir labi! — Viņa balsī ieskanējās maigums. Arī viņš mani vērīgi nopētīja. Kā nu ne! Viņš tāds kļūs pēc septiņiem mēnešiem. Kuram gan nebūtu interesanti…
Apklusām. Nebiju domājis, ka šī tikšanās mani tā saviļņos. Biju iztēlojies visu pavisam citādi. Man likās, es būšu mirdzošs nākamības sūtnis, gudrs un spožs kā fosforizētā sieviete. Pētīšu, došu padomus, bet «viņš» izbrīnā vaidēs un jūsmos, valbīs acis un kritīs nesamaņā. Bet palūk, kāds viņš ir! Un tas ir dabiski, tikai dabiski. īstenība, kā vienmēr, izrādījusies pati vienkāršākā un pārsteidzošākā. Gudra ir vecā daba, gudra! Ko gan viņai nozīmē mūsu hipotēzes!…
— Paklau, vecīt, vai nederētu kaut ko iekost? — viņš pirmais pārtrauca klusumu.
— Pirmo reizi pa visu šo laiku dzirdu no tevis prātīgu vārdu. Kas tev šodien ir pusdienās, Lukull?
— Pupiņu zupa ar grauzdētiem miltiem un sīpoliem… Bifštekus es cepu verdošā sviestā — trīs minūtes no vienas puses un trīs no otras. Tava gaume, cerams, nav mainījusies?
Viņš apklusa, liekas, pūlēdamies atcerēties.
Noriju siekalas. Man trakoti sagribējās ēst.
— Jā! — viņš turpināja. — Žāvētu augļu kompots, bez tam es vēl nopirku kārbu jūras ķemmīšu.
— Jūras ķemmītes?! Kādā mērcē?! — es iekliedzos.
— Diļļu, — viņš atbildēja, mazliet izbrīnījies.
— Vai tu kādreiz jau esi pircis šos konservus?
— Nē, šodien pirmo reizi universitātē paņēmu, gribējās nomēģināt. Kas tad ir?
— Tāpat… Nekas.
Atcerējos to dienu, kad pirmo reizi nopirku šo kārbu. Atnesu to mājās. Tāpat kā tagad, māte bija kaut kur aizgājusi. Pusdienoju viens pats. Steigdamies uz satikšanos, taisīju kārbu vaļā, turēdams rokā. Nazis pa
slīdēja, kārba nokrita un baltā diļļu mērce uzlija man uz biksēm.
Pašķielēju uz viņa biksēm — tās bija gluži kā jaunas. Arī vīle solīda. Manējās pa šiem septiņiem mēnešiem jau mazliet apnēsātas, un virs kreisā ceļgala palicis neliels plankumiņš no konserviem.
«Nekas, tūlīt viņam būs tāds pats,» nodomāju ļaunā priekā, «liekas, arī viņš gatavojas atvērt kārbu, turēdams to rokā.» Tad man iešāvās prātā doma: varbūt vajadzētu aktīvi iejaukties cilvēces vēsturē un kaut mazliet to ; uzlabot?
Taču, nopietni pārdomājis, nolēmu, ka laikam nav vērts. Tas būtu visai bezatbildīgi. Nedrīkst iejaukties procesā, ja tādas iejaukšanās sekas nav zināmas. Tātad — traipam lemts būt uz viņa biksēm!
— Ak tu suns tāds! — viņš nočukstēja, uz ceļgaliem tverdams atvērto konservu kārbu.
Liekas, es toreiz nolamājos tāpat.
Runcis pavēra kreiso aci, bet, suni neieraudzījis, atkal to samiedza šaurā šķirbiņā.
Mēs tomēr nomēģinājām ķemmītes. Viņš apēda savu daļu pirms zupas, bet es kopā ar piedevām, pēc tam kad biju notiesājis bifšteku. Tad uzstādījām dīvānu krēslu un izstiepāmies visā tā platumā, kurpes nenoāvuši, lai ar baudu ievilktu dūmu. Paražas mums bija vienādas. Izrādās, es nemainos.
Ar patiku laidu gaisā dūmu gredzenus. Klusējām. Pamanīju, ka viņš vairākas reizes slepus palūkojās pulkstenī.
— Tu teici, ka esot brīvs tikai līdz septiņiem. Uz kurieni tu iesi? Protams, ja tas nav noslēpums.
— Noslēpums? No tevis?
— Tu neņern vērā atmiņu. Cilvēks mēdz aizmirst. Un aizmirst nozīmē to pašu, ko nezināt. Tāpēc, ja tas ir noslēpums…
— Muļķības! Man norunāta tikšanās ar Iru. Kalužskajas ielā, pie automāta.
— Ar Iru?
— Vai tad tu viņu nepazīsti? Tas nu gan būtu oriģināli… Nu, kā viņa tur… nākotnē, vai ir vēl tikpat skaista? Vai arī jūs ….
Aiz šā samākslotā joka varēja nojaust nemieru. Tas tad man arī palīdzēja galīgi atcerēties, kas šī par dienu.
Un abstraktais skaitlis — 11. decembris — ieguva skumju jēgu.
Es toreiz gaidīju Iru pie automātiem. Cilvēki gāja kabīnēs iekšā un ārā. Norunāja satikšanos, smējās, centās pierunāt, lūdzās. Laternu apgaismotie dvašas mutuļi bija rudi un varavīkšņaini.
Ar lielu dzintara aci manī nemirkšķinādama vērās ciparnīca. Ira nokavējās par trim minūtēm. Minūšu rādītājs ilgi palika nekustīgs, tad pēkšņi pārvietojās. Un reizē ar to manā sirdī kaut kas it kā pārtrūka.
Ieraudzīju viņu iztālēm, kad viņa sīkiem, steidzīgiem solīšiem šķērsoja ielu. Ap viņas kažokādas zābaciņiem griezās mazi sniega virpuļi. Acīs dega uguntiņas. Bet es tām neticēju. Viņa bija auksta kā sarmas putekļi uz lapsādas apkakles. Slaida un ļoti skaista.
Viņa bija tāla, tāla.
Tas mani arī pamudināja pateikt visu. Jutu, ka viņa mani nemīl, bet negribēju, nevarēju tam ticēt. Vairīju šīs domas. Un steidzināju notikumus. Es viņai patiku, kopā ar mani viņai nebija garlaicīgi. Tā vajadzēja arī turpināt. Jokoties un aiz mīlestības ne- nobālēt. Ja es būtu pret viņu aukstāks, nevērīgāks, kā lai zina, kas būtu varējis iznākt? Viņa bija pieradusi, ka visi viņu pielūdz, un gāja, sniegā pēdas aizputinādama, no vienas uzvaras uz otru. Ziņkārīga un nesatraukta.
Taču viņai gribējās nevis valdīt, bet izjust cita varu, just maigu padevību mierīga un pārliecināta spēka priekšā.
Es to sapratu, bet neko nespēju darīt. Biju iemīlējies un tādēļ atbruņots. Viņa nevarēja neuzvarēt. Kauja bija nevienlīdzīga.
Todien bija mana Vaterlo kauja.
Pateicu viņai visu.
Ko viņa man varēja atbildēt? Ko piedāvāt?
Draudzību?
Viņa saprata, ka neesmu no tiem, kas noliecas uzvarētāja priekšā un kļūst par tā vergu. Varbūt viņai arī gribējās paturēt mani savā tuvumā kā atraidītu pielūdzēju, bet viņa saprata, ka no tā nekas neiznāks.