Un tomēr uz dienas beigām, nemaz nesarunājuši, viņi pārgāja savu pētījumu rajona neredzamo robežu un sāka soļot uz Kanjonu. Mihails gāja aiz Jana, un antena tam aiz muguras šūpojās. Viņi nokāpa lejā, nogāja vairākus līkumus. Pēkšņi Jans apstājās un iesaucās:
— Skaties!
— Slidotava, — teica Mihails.
Tas, kas parādījās viņu priekšā, atgādināja mākslīgu veidojumu. Gluda, spīdīga, it kā ar plānu lakas kārtiņu pārklāta pien- balta lente iztecēja no smiltīm un aizplūda prom, pazuzdama Kanjona līkumos.
Bezgalīgie Anizatellas smiltāji — un pēkšņi šī pulētā virsma …
Jans paspēra soli uz priekšu.
— Uzmanīgi, — brīdināja Mihails.
— Tas bija tas, kas spīdēja, — tā kā jautādams, tā kā apgalvodams, sacīja Jans.
Viņš uzkāpa uz «ledus», taču nevarēja paspert ne soli — tik slidens tas bija. Tas pats notika ar. Mihailu. Viņu zābaki no porainā metālelastika, ar kuriem mierīgi varēja uzkāpt stāvā ledus kalnā, slīdēja kā ātrslidošanas slidas. Jans nokrita uz rokām, bet tās aizslīdēja katra uz savu pusi, un viņš skaļi atsitās ar ķiveri pret gludo virsmu. Cauri silikāttitāna stikla hermētiskajai ķiverei Mihails redzēja, kā saviebjas Jana seja.
Pamazām viņi pierada pie plato jokiem. Kustēties pa to varēja, tikai lēni un uzmanīgi cilājot kājas. Vispār tas izskatījās diezgan smieklīgi.
Draugiem kļuva jautri. Viņi krita, cēlās, smējās, viens otru ķircināja. Pati par sevi saprotamā neveiklība, kāda rodas, satiekoties ar kaut ko nepazīstamu, izzuda. Sākumā saspīlētie nervi atlaidās, iestājās atslābums …
Un tieši tad notika negaidītais.
Plato iedegās. Tas dega ar nespodru, dziļumā kvēlojošu gaismu.
— Ko tas varētu nozīmēt? — nesaprašanā jautāja Mihails. — Sī parādība rūpīgi jāizpētī.
— Bet mēs, liekas, rit taisāmies aizlidot? — pasmaidīja Jans.
— Jā, bet…
Ar šo «bet» viņiem sākās grūtas dienas. No vienas puses, bija skaidrs, ka uz Aniza- tellas viņiem nav ko darīt, plāns izpildīts, darbs pabeigts, bet no otras puses… Nevarēja atstāt planētu, nemēģinot atminēt plato noslēpumu.
Visi mēģinājumi atskaldīt kaut gabaliņu sti'klveidīgās vielas, no kuras sastāvēja plato, palika bez rezultātiem. Vienaldzīgi un nesatricināmi tā pretojās gan augsttermālajai uguns strūklai, gan pneimatiskajam urbim ar borila griežņiem. Jans un Mihails pūlējās vaiga sviedros, taču nespēja ieskrambāt «ledū» nevienu svītriņu.
Viņi pamanīja vēl vienu dīvainu plato īpatnību. Kad sākās smilšu vētra un debesis aizklāja mākoņi, plato virsma palika tīra un gaiša, it kā kāds nopūstu no tās katru smilšu graudiņu.
Taču, kad viņi pārliecinājās, ka radio un sonorajai lokācijai nav nekādu rezultātu, bet gamma- un korpuskulārā eholotēšana rādīja 0 dziļumu, viņi gluži apjuka.
— Šeit kaut kas nav kārtībā … — teica «Mihails.
— Kas tad?
— Ka lai tev to pasaku … Acīmredzot plato ir neparasti inerts un nereaģē ne uz kādu ārēju iedarbību. Tas, no vienas puses …
— Bet, no otras — plato tomēr spīd! — iesaucās Jans.
— Tā jau ir tā lieta. Plato spīd, turklāt tā spīdēšanai ir sarežģīts raksturs. Sākumā man likās, ka tā nav atkarīga no ārējiem apstākļiem, bet tagad …
— Tu kaut ko izdomāji?
— Kā lai tev to pasaku? … Tā vēl nav doma, drīzāk sajūta. Vai atceries, pirmoreiz plato sāka spīdēt-apmēram divdesmit minūtes pēc tam, kad mēs sākām rīkoties pa tā virsmu?
— Neskatījos pulkstenī.
— Es fiksēju laiku. Spīdēšana sākās divdesmitajā minūtē un turpinājās, kamēr mēs tur atradāmies. Toties otrreiz plato «aizdegās» piektajā minūtē, bet trešoreiz — tiklīdz mēs uz tā uzkāpām.
— Nu un tad?
— Pagaidām nekas, — teica Mihails, — klausies tālāk. Tu taču pats pārbaudīji spīdēšanas spektru un teici, ka …
— Neatradu līniju spektrā nevienu raksturīgu līniju.
— Redzi nu, — ar gandarījumu apstiprināja Mihails, — tā nav tāda gaisma, pie kādas esam pieraduši. Tas ir kaut kas, ko mēs uztveram kā gaismu …
— Bet spīdēšanas sākuma moments nemaz nav tik patvaļīgs, — domīgi piezīmēja Jans.
— Liekas, ka tā būtu. Taču ar to vien vēl ir par maz. Es salīdzināju spīdēšanas intensitāti ar dažiem mūsu eksperimentiem un konstatēju interesantu sakarību. Izrādās, ka tad, kad mēģinājām plato izdarīt urbumu, intensitāte palielinājās par divām kārtām; kad iedarbojāmies ar plazmas strūklu — par
septiņām kārtam, bet pārējos gadījumos palika nemainīga!
— Ak tā, — nočukstēja Jans, — tātad tas tomēr reaģē.
— Jā. Bet tā ir ļoti specifiska reakcija. Tā izpaužas tikai šās neizprotamās spīdēšanas mainīgumā, bet visas pārējās īpašības paliek tādas pašas.
• — Jā, interesanti. Ko tad lai mēs darām?
— Novērosim. Palūkosimies, kā spīdēšana mainīsies šodien, — noteica Mihails.
Jans pirmais ieraudzīja uz plato pēdas. Tās stiepās gar tuvāko «krastu», meta cilpas un noslēdzās aplī. Tās tik ļoti atgādināja bļitkotāja pēdas, kad viņš meklē vietu kārtējai dobītei ledū, ka Jans iesaucās:
— Tas nu gan…
— Interesanti, — nomurmināja Mihails, pielikdams soli.
Viņi ātri nokāpa lejā. Tikai tad tie ievēroja, ka šīs pēdas nav gluži parastas.
— Savādas pēdas, — brīnījās Jans, — tās nav vis pēdas, bet tikai pēdu ārējās kontūras.
— Vai tās ir mūsu pēdas?
— Kā gan cita? Šīs ir tavas, bet tās, mazākās, — manas.
— Nu, uzliec kāju! Tikai uzmanīgi, ka ne- paslīdi.
Jans neveikli piegāja klāt tuvākajai kontūrai un uzlika virsū kāju.
— Jā, tās ir tavas pēdas!
— Un te ir tavu roku pēdas! — priecīgi iesaucās Jans. Un te tu pieskāries ar pakausi!