— Toties šos astoņniekus atstājusi tava dibenpuse, — drūmi piebilda Mihails, atcerēdamies dienu, kad viņi pirmo reizi iepazinās ar plato.
Viņi apklusa, vērīgi aplūkodami figūrām izrotāto plato virsmu.
— Palūk, zvaigzne!
Patiešām, uz «ledus» bija redzamas nere* gulāras formas zvaigznes kontūras. Tā izskatījās pēc izpūrušas saules.
— Tās ir mūsu plazmas strūklas pēdas.
— Tā izskatās.
— Un te darbojies pneimatiskais urbis,— rādīja Mihails.
Viņš paņēma transportieri un uzlika to uz «ledus». Pacēla transportieri — uz ledus zaļās ugunīs dega pusloks. Tad kontūru krāsa sāka mainīties. Tās kļuva oranžas, violetas, gaišzilas.
— Tagad iesim prom no šejienes! — pēkšņi iesaucās Jans.
Mihails vērīgi viņā palūkojās un pamāja. Viņi nogāja no plato un apsēdās smiltīs.
— Nesaprotami, — teica Jans. — Ar ko mums ir darīšana? … Tā ir viela ar neparastām īpašībām.
— Viela?
— Ko tu gribi sacīt?
— Neko. Vienkārši tikai apšaubu tava raksturojuma kategoriskumu. Turpini.
— Tātad tā ir viela, — stūrgalvīgi atkār
toja Jans, — kas uzrāda dīvainas īpašības. Esam sastapušies ar īpašu, līdz šim nepazīstamu ķīmisku matērijas stāvokli…
— Vai ar īpašu tās formu.
— Jā.
— Tas ir iespejams. Iespejams kā viens, tā otrs, kā arī trešais, ko mēs nezinām. Tavu pieņēmumu zināmā mērā apstiprina plato ārkārtējais inertums. Turpretī man rodas doma, ka mums ir darīšana ar jauna veida matēriju. Mūsu aparāti nav spējīgi gūt nekādu drošu informāciju. Minēsim kaut vai tikai eholota rādīto dziļuma nulli. Tas ir kaut kas pavisam absurds!
— Un šī gaisma …
— Vārdu sakot, brīnumi. Bet es gribu teikt ko citu. Tu runāji par plato inertumu, bet es pievērsu uzmanību tā reaktivitātei.
— Spīdumam?
— Jā. Mūsu acu priekšā norisinājās interesanta parādība …
— Spīdēšanas evolūcija?
— Tieši tā. Sākumā spīdums mainījās kvantitatīvi. Tas pieauga, kad palielinājās iedarbības spēks, un ar laiku sāka straujāk reaģēt uz mūsu manipulācijām. Tagad spīdēšanas raksturs mainījies kvalitatīvi: radušās kontūras. Plato reaģēšanā radies taisni satriecošs lēciens. Noticis kaut kas pavisam neticams — mainījies ķīmisko reakciju tips.
— Neredzu tur nekā savāda.
— Ja mums būtu darīšana kaut vai ar vielu, kurai piemīt dīvainas īpašības, reakcija nebūtu mainījusies, atkārtojoties vienādām darbībām. Magnēts taču vienmēr paliek magnēts. Plato ir sistēma, kas spējīga pārkārtot, mainīt mijiedarbību ar apkārtējo vidi. Vai tu zini, kas tas ir?
— Nu?
— Informācijās iekārta, ko radījuši vai nu izmirušie Anizatellas iedzīvotāji, vai atnācēji no zvaigznēm.
— Oho! Tu jau esi aizrunājies līdz fantastikai … Man tagad vajadzētu sajūsmināties. Bet es domāju, ka tavu ģeniālo ideju var eksperimentāli pārbaudīt.
— Kā?
— Ka tad parbauda tāda veida mašīnas? Uzdod jautājumus, saņem atbildes, — sacīja Jans pieceldamies.
— Bet tad jāzina, kur šai mašīnai ir pievads un pēc kādas sistēmas tā programmēta.
— Tīrais nieks. Tas jau tāpat skaidri redzams. Pievads ir visa plato virsma. Tā taču reaģēja uz pieskārieniem. Bet kods, kods … — Jans sarauca pieri. — Kods var būt dubults, — viņš apņēmīgi noteica.
— Labi, varam pamēģināt. Ja jau plato konstatē formu, jebkuri divi dažādas konfigurācijas priekšmeti var noderēt…
— Par signāliem «jā» vai «nē». Varam ņemt to pašu matu suku un transportieri.
Viņi atgriezās pie plato.
— Ko mēs jautāsim?
— Divreiz divi —- četri, protams ..,
— Viņa rēķina, — beidzot sacīja Mihails, — turklāt labi rēķina.
— Jā, tas ir plato ar saprašanu. — Jans brīdi klusēja, tad piebilda: — Pat mazliet neomulīgi.
— Pag, — ātri iesaucās Mihails, — uzdo- sim kādu sarežģītāku jautājumu, lai aprēķina apļa laukumu.
Bet plato izturējās ļoti savādi. Tas neaprēķināja vis apļa laukumu, bet gan riņķa līnijas garumu, nevis trijstūra laukumu, bet tā perimetru, nevis lodes tilpumu, bet atkal ekvivalento diametru.
— Kaut kāda defektīva domāšana, — sacīja Mihails.
Viņi uzdeva desmitiem jautājumu — lika noteikt piramīdu, konusu un kubu tilpumu, bet plato ikreiz stūrgalvīgi paziņoja, cik gara ir lauzta līnija, kas iezīmē stereometrisko figūru pamatus.
Diena gāja uz beigām.
— Šodienai pietiek, — teica Jans. — Iesim …
— Paklau … Un ja nu tas ir divdimen- siju? — jautāja Mihails, kad viņi jau tuvojās raketei.
— Kā tā?
— Man tas ienaca prātā, tiklīdz ieraudzīju pēdas.
— Bet kāpēc?!
— Tu taču pats ievēroji, ka plato nespēj iet pāri «robežai… Un… un tam nav pieejama stereāmetrija.
— Bet ari plakne tas risina tikai ar peri- letru saistītus uzdevumus.
— Tā jau ir tā lieta! Tas nespēj apjēgt aukumu.
— Kas par muļķībām!
— Bet vai tu pats vari kaut vai visvien- āršāko kubu ieraudzīt uzreiz, no visām usēm?
— Varu. — Jans apstājās. — Taču, pag…
— Tas jau ir tas joks. Tu nekad neredzēsi airāk par trim šķautnēm! Bet tagad iedomā- ies, ka šis plato ir plakans Visums, kurā nājo divdimensiju būtnes, kas ne vien ne- pēj pārvietoties trešajā dimensijā, bet pat ievar to iedomāties. Un arī mēs ar tevi, nor- tiāli trīsdimensiju puiši, nokļūdami uz plato, sam nonākuši viņu pasaulē. Vai saproti?
— Tad tādēļ ir kontūras! Vienmēr tikai ;ontūras. Viņiem mēs esam tikai pazoles, ilaknes, kaš tieši saskaras ar plato … Jā, iet kāpēc viņiem nav aptverams plakanas igūras laukuma jēdziens?
— Tāpēc ka tā ir slēgta figūra! Viņi taču ;pēj redzēt vai vēl kaut kā sajust tikai līnijas, :as atrodas viņu plaknē. Jebkuru priekš- netu viņi uztver tikai kā līnijas. Tiem nevar )ūt figūras jēdziena. Citādi taču viņiem vaja- izētu kaut mazmazlietiņ pacelties virs plak- īes, un tas nozīmē ieiet trešajā dimensijā, fa iedomājamies, ka viena no šīm būtnēm saceltos virs plaknes, tad taču tā pilnīgi aiz- etu no tai līdzīgo būtņu pasaules, pazustu, izzustu nezināmā virzienā. Vai saproti? — Viņš gandrīz vai kliedza.