Pa miegam Lindals izdzirdēja cilvēka balsi. Viņš atvēra acis un ieklausījās. Nē, tas nebija tikai licies. Kāds skaļi kliedza viņam taisni ausīs.
— Nu, uz kurieni tu peldi, muļķi? Uz kurieni tu peldi, muļķi? Muļķi!
Sirds viņam salēcās un pamira.
— Uz kurieni tu peldi, muļķi? — skanēja austiņās. Lindals metās pie laivas. Deniņos dauzīja kā ar veseriem. Viņš pieķērās pie laivas malas un, riskēdams laivu apgāzt, ievēlās tajā. Ja pakaļ būtu dzinusies tīģerhaizivs, diezin vai viņš būtu atpeldējis ātrāk.
— Uz kurieni tu peldi, muļķi? — joprojām skanēja ausīs. Ar strauju kustību Lindals austiņas pārslēdza no ultraskaņas uz parasto diapazonu.
Viss apklusa. Vienīgi visapkārt čirkstēja alfeusi un vēži vientuļnieki grauza gliemežvākus.
«Tātacī es tomēr esmu pie pilna prata,* Lindals nodomāja un atkal pārslēdza austi-ļ ņas uz ultraskaņu:
Un redz tas murgā baismā: Tur ellē nomocītā zvaigzne Deg spoži baltā gaismā …
atskanēja austiņās. Turklāt balss" bija dzirdama vēl daudz skaidrāk un nepārprotamāk.
«Kas tie par murgiem?» domāja Lindals. Bailes jau bija pārgājušas. Bet ķermenis vēl glabāja atmiņā pirmo mirkļu šausmas, kad ar izvalbītām acīm viņš bija ielēcis laivā. Viņu kratīja drudzis, lai gan saule pamatīgi cepināja ar zosādu pārklājušos, iedegušo ādu.
— Un atskatījās Tamplinsons, — ultraskaņa auroja austiņās. — Paliec sveiks, muļķīt. Uz kurieni tu peldi, muļķi? Atnāc noņemt šuves! …
— Ko? Atnāc noņemt šuves? — Lindals iesaucās. — To taču es atvadoties sacīju muļķa delfīnam! Un arī dzejoļi ir mani!
— Dzejoļi ir mani! — atsaucās austiņas.
Lindals noņēma tās. Visapkārt valdīja
smaržu piesātināts klusums. Juras melodiskās čalas to vērta vēl dziļāku. Lindals palūkojās apkārt. Apmēram simt pēdu attālumā no laivas draiskojās delfīns. Viņš peldēja pa apli. Uzņēmis lielu ātrumu, viņš brīžiem uzlidoja gaisā, uz mirkli atstādams ūdenī vagu, un tad svinīgi krita atpakaļ. Košajā debesu zilgmē uzšāvās kristāla strūklakas. Tas bija
kā salūts, kā svinīga saule mirgojošās jūras simfonija.
Lindals vēl arvien nevarēja attapties. Viņš atkal uzlika austiņas un tūdaļ izdzirdēja:
— Dzejoļi ir mani! Uz kurieni tu peldi, muļķi?
Lindals. norāva austiņas, un tūlīt kļuva dzirdams, kā delfīns atkrita atpakaļ ūdenī.
— Vai tu tur runā? — Lindals vaicāja.
Delfīns klusēja. Viņš vēl arvien tikpat lietišķi riņķoja ap laivu, brīžiem palēkdamies virs ūdens.
— Kas gan cits, ja ne tu? — atkal jautāja Lindals. — Varbūt es sarunājos pats ar sevi?
Delfīns pie pašas laivas iegāzās ar plunkšķi ūdenī, apšļakstīdams Lindalu.
Pamanījis, ka rokās viņam austiņas, Lindals tās uzlika un atkal izdzirdēja cilvēka balsi:
— Uz kurieni tu peldi muļķi? Redz tas murgā baismā: tur ellē nomocītā zvaigzne deg spoži baltā gaisma… Vai tu tur runā? Atnāc noņemt šuves!
— Tagad ir skaidrs, ka ar mani sarunājas viņš, — Lindals padevīgi noplātīja rokas. — Visumā te nav nekā sevišķa, vienkārši runājošs delfīns. Es runāju, un viņš atkārto.
— Runājošs delfīns. Runājošs delfīns. Uz kurieni tu peldi, muļķi? — austiņas atbildēja.
… Tā tika nodibināts pirmais, kontakts.
Lindalam samērā viegli izdevās pieradināt delfīnu nākt uz saucienu. «Tagad esmu īsts Robinsons,» viņš nodomāja, «man ir savs papagailis. Vajag tikai iemācīt viņam asarainā balsī sacīt: «Nabaga Persivals Lindals», — un viss būs kārtībā. Bet viņam taču vēl jādod vārds. Diemžēl, esmu piemirsis, kā Robin- sons nosauca savu papagaili…»
Lindals delfīnu nosauca par Kidu. Saņēmis no Lindala rokām treknu merlanu, delfīns tika nokristīts. Viņš pavadīja Lindalu visos jūras braucienos. Un, ja Lindals kāda iemesla dēļ palika uz salas, Kids piepeldēja pie paša krasta un, viļņos šūpodamies, gaidīja.
Brīžiem Lindalam šķita, ka delfīns tiešām saprot cilvēku valodu, nevis mehāniski iegaumē atsevišķas frāzes. Kida atbildes reizēm bija tik trāpīgas, ka Lindalam kļuva mazliet neomulīgi.
Kopš tās dienas, kad delfīns sāka runāt cilvēku valodā, Lindals vairs nepētīja jūras balsis. Tas kļuva vienkārši neiespējami. Traucēja Kids. Viņš nemitīgi pļāpāja. Tiklīdz Lindals noskaņoja savu aparātu uz ultraskaņu diapazonu, pār viņu brāzās vesela vārdu krusa. Tas bija dažādu izsaucienu, jūrniecības terminu un dzejoļu sajaukums. Sākumā Lindals mēģināja delfīnu apmānīt. Viņš aizbrauca uz vēja pusi un klusēdams uzsāka savus pētījumus. Bet kaut kāda nemaldīga nojauta palīdzēja Kidam atrast cilvēku. Lindals to uzzināja ijau iepriekš. Tiklīdz viņš izdzirda austiņās attāluma apslāpēto saucienu: «Persival, Persival!», viņš sapīcis vilka ultrahidrofonu ārā no ūdens.
Bet varbūt, ka viņš arī nebija sapīcis, jo jūras zvēra sirsnīgā laipnība viņam bija patīkama.
Reiz viņi ar Kitlu iestudēja Kasio un Jago dialogu. Grūtākā — Jago loma krita delfīnam. Un reiz delfīns pat izglāba Lindalam dzīvību. Lindals jau sen dzina pēdas lielam astoņkājim, kas. mita dziļā grotē zem paša ziemeļu zemesraga.
Lindalam vienmēr bija paticis labi paēst. Un te, salā, kur rūpes par ēdamo aizņēma krietnu pusi visa laika, viņa tieksme pēc izmeklētiem ēdieniem kļuva pavisam nevaldāma. Netālu no krasta atklājis astoņkāja mājokli, Lindals nolēma to katrā ziņā noķert. Domās viņš jau tīksminājās, kā izvārīs no astoņkāja galvas melno zupu ā la Sparta, bet taustekļus izceps uz lēnas uguns. Viņš pat sagatavoja lielu, plakanu akmeni, uz kā varētu izdauzīt sīksto gaļu.