Lindalu sajūsmināja dabas rnērķtiecīgums. Viņš saprata, ka leguānas vada sugas saglabāšanas instinkts, jo, laižot darbā asos zobus, tās, bez šaubām, viena otru stipri ievainotu. Gudrais instinkts dod vājākajam sāncensim — parasti tas ir jauns tēviņš —
iespēju sasniegt briedumu un spēku uzplaukumu.
Vērodams leguānas, Lindals ne reizi nepa- lūkojās uz jūru. Bet pie horizonta viņš būtu varējis saskatīt melnu svītriņu. Salai pilnā gaitā tuvojās neliels pelēkzils mīnu kuģis ar amerikāņu jūras kara flotes karogu.
… Izrādījās, ka Lindala signālu pamanījis nakts bumbvedēja pilots, kas bāzējās tikko uzceltajā aerodromā Baltras salā. Kara bāzes pavēlniecība bija uztraukusies, laikam nodomādama, ka neapdzīvotajā Erahuesas salā patvērušies japāņu spiegi, un izsūtījusi izlūkošanai mīnu kuģi.
Kad Lindals, aiz prieka gluži kā bez prāta, skūpstījās ar jenkijiem un krāva motorlaivā savas kolekcijas un trūcīgo iedzīvi, viņam pat prātā neienāca Kids. Nē, viņš nebija to aizmirsis, bet vienkārši neatcerējās. Tā ir liela starpība. Cilvēks dzīvo ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi. Lindala sirds nekad neaizmirsa Kidu, bet smadzenes, ko pilnīgi aizņēma tikšanās ar cilvēkiem, tikšanās, pēc kuras viņš bija bezgala noilgojies, delfīnu neatcerējās.
Tikai tad, kad sāka darboties mīnu kuģa mašīnas un Lindals beidzamo reizi uzmeta skatienu savai salai, viņš iedomājās Kidu. Lindals stāvēja kuģa pakaļgalā un sarunājās ar jaunu jūras kājnieku kaprāli. Kaprālis, notupies un abām rokām satvēris automātu, apbēra Lindalu jautājumiem. Viņu interesēja itin viss: ko Lindals ēdis, kurā vientulības mēnesī tam izbeigušies pēdējie spirta krājumi, kā tas izticis bez meitenēm.
Doma par Kidu sāpīgi iedzēla Lindalam sirdī. Viņš jau gribēja steigties pie kapteiņa un lūgt, lai aizbraukšanu uz brīdi atliek, vai arī mesties jūrā un peldus doties uz krastu.
— Kid! Kid! Kid! — kliedza Lindals, salicis rokas kā ruporu.
Un delfīns viņu izdzirdēja. Mīnu kuģis vēl nebija paspējis pacelt enkuru, kad Lindals ieraudzīja Kidu. Dzīvnieks nevis peldēja, bet laistin laidās pretī saucienam. Dažu pēdu attālumā no kuģa delfīns uzlidoja gaisā. Lindals pastiepa Kidam pretī rokas, it kā gribēdams kaut ko teikt vai viņu apkampt. Lindalam pie pašas auss īsi nosprakšķēja automāts. Nebeidzis skaisto parabolu, delfīns sabruka ūdenī un pazuda viļņos, virspusē atstādams mutuļojošus sarkanus burbuļus.
— Pašā reizē! Lēcienā, — noteica kaprālis.
Lindals iegārdzās un metās virsū kaprālim, notriekdams to zemē. Klusēdams viņš nežēlīgi dauzīja kaprāļa galvu pret klāju. Viņš nejuta, kā viņu atrāva no nesamaņā gulošā amerikāņa, ne arī to, kā viņu sākumā ilgi spārdīja kājārn un pēc tam iemeta tumšā, šaurā telpā zem pašas kambīzes.
… Lindals bija pārliecināts, ka amerikānis nogalinājis Kidu. Citādi viņš būtu atgriezies salā.
Anglijā Lindalu neviens negaidīja. Bija taču saņemta ziņa par viņa bojā eju, Tuksnešainā Floridas krastā uz smilšu sēkļa bija izmesta uz mutes apgāzta laiva «Galapaga». Tā kā nekādas Lindala pēdas neatrada, tika nospriests, ka viņa vairs nav starp dzīvajiem. Persivala vecāki bija stipri sanīkuši, māte gandrīz acis izraudājusi. Sieva… Ne jau nu atradusi sev citu, bet, gluži vienkārši, vairs negaidīja. Negaidīja, un viss.
Jā, būtu Lindals zinājis, ka Kids palicis dzīvs, viņš būtu atgriezies. Bet viņš nezināja. Lindals iestājās karaliskajā gaisa kara flotē. Bombardēja nacistu jūras karavānas. 1943. gadā viņu notrieca virs Normandijas.
Tas arī ir viss stāsts par Lindalu …
Bet Kids palika dzīvs. Un visu laiku gaidīja, ka Lindals atgriezīsies. Viņš arī vēl tagad droši vien gaida. Jūs smaidāt, bet es zinu, ka Kids gaida Lindalu.
Kopš amerikāņi Baltrā ierīkojuši savu bāzi, Bruņurupuču salas vairs nav vientuļa zudušās pirmatnējās laimes vieta. Tagad tur bieži iegriežas kuģi, atbrauc pat tūristi. Viņi ierodas arī Erahuesā. Un, tiklīdz rifu zemūdens grēdai tuvojas kāds kuģis, tam piepeld klāt delfīns. Droši vien viņš domā, ka ar šo kuģi atgriežas Lindals. Delfīns novietojas netālu no kuģa priekšgala un peld pa priekšu, arvien atskatīdamies, it kā aicinādams sekot. Viņš ved kuģi uz vienīgo eju starp rifiem, no kurienes paveras skats uz plašu, oļainu liedagu- Tādēļ arī jūrnieki viņu iesaukuši par loci.
Ka viņš ir balts, to izdomājuši rakstnieki.
Tie sacerējuši arī aizkustinošo nostāstu, ka balto delfīnu viņa biedri padzinuši no bara un tāpēc tas devies pie cilvēka.
Taču Kids nav nekāds albīns, bet parasts delfīns …
Protams, jūs varat smaidīt, cik jums tīk, bet parunājiet ar to kuģu akustiķiem, kuri kursē pa Centrālās un Dienvidu Amerikas piekrasti. Viņi jums var daudz ko pastāstīt! Vajag tikai parādīties kuģa tuvumā kādam delfīnam, kad hidrofoni uztver to kliedzienus. Un ka jūs domājat, ko viņi kliedz?
«Persival! Persival!» — tā viņi kliedz. Un ne tikai Kids viens pats, bet visi tās Klusā okeāna daļas delfīni. Visi delfīni, vai saprotat?
Jūs brīnāties, tāpēc ka neesat naturālists. Bet, ja jūs būtu naturālists vai okeanologs, jūs pret manu stāstījumu izturētos citādi. Lai cik dīvainas lietas dzirdu par delfīniem, es nebrīnos. Palasiet, ko tagad raksta par tiem … Es jums nolasīšu . .. Pagaidiet, tikai atradīšu šo vietu. Aha! Te tā ir! Klausieties …