Dažas dienas vēlāk, pēc ilgām konsultācijām un strīdiem ar ekspedīcijas locekļiem, tīri nemanot, bijām sagatavojušies doties uzbrukumā kapenēm. Jaunie hidrauliskie celtņi, kas vēl glabāja zeltainās eļļas pēdas, bija uzstādīti piramīdas pakājē. No tiem stiepās smalkas tērauda troses cauri augšējai ieejai uz tumšo, pelējuma smakas piesātināto
«Melnā tukana» tempļa telpu. Trošu gali l)ija piestiprināti pie enkura bultām, kas ieskrūvētas kapeņu akmens vākā. Vajadzēja tikai piespiest elektriskā pievada podziņu, un vāks pacelsies. Lai šahtā neiekļūtu gaisa mikrobi, bija nodomāts atvērumu aizsegt ar sterilizētu plastmasas plāksni, kuras apmēri precīzi atbilda akmens vākam. Pēc tam man vajadzēja doties šahtā, kur pēdējo reizi cilvēks spēris kāju pirms tūkstoš divsimt gadiem.
Kāpu lejā viens pats. Mēs nevarējām tur iekļūt reizē divi, jo ieeja bija pārāk šaura. Katra zaudēta sekunde draudēja eksperimentu pilnīgi izjaukt. Mūsdienu mikrobi nesnauda, un vajadzēja atvairīt viņu graujošo triecienu. y
Mans apģērbs atgādināja hirurga ietērpu pirms atbildīgas operācijas: sterils halāts, aizsargmaska, cimdi, pārvalki kājām. Trauki un aparāti, arī mazais prožektors, rūpīgi sterilizēti. Pat kabelis, kas piegādāja strāvu prožektoram, apstrādāts ar antiseptiskām ķimikālijām.
— Esmu gatavs!
Vienā no tempļa gaismas spraugām redzu de Morana bālo, satraukto seju. Viņš nervozē pat vēl vairāk nekā es. Kā nu ne! Katru reizi viņš gaida kādu superoriģinālu atklājumu. Ar skaudību domāju par viņa profesiju. Tajā tomēr ir kaut kas aizraujošs, tā ir gandrīz tāda pati nodarbošanās kā miroņu atdzīvināšana. Reti tas izdodas, bet vienmēr gribas ticēt, ka tas var notikt. Droši vien tieši šīs gaidas padara arheoloģiju tik pievilcīgu. Arī es esmu satraukts, bet manu saviļņojumu nevar salīdzināt ar arheologu azartu. Viņi visi mazliet ir apslēptas mantas meklētāji, bet es… aktīvs novērotājs un nekas vairāk. Protams, būs interesanti atrast un izaudzēt kādu jaunu mikroorganismu celmu. Kaut kādu penicillium tucanum …
Pamāju ar galvu.
— Esmu gatavs.
Atskan paātrināta motora klaudzoņa. Eļļa zem liela spiediena tiek iepumpēta cilindros. Tas jau manāms — troses saspriegušās un iečīkstas. Viegla krakšķēšana. Vāks tiek rauts laukā no akmens grīdas tūkstošgadīgajiem apkampieniem. Pēkšņi un asi iezīmējas plātnes taisnstūris. Sāk kustēties! Tas tik ir milzenis! Interesanti, kā senatnē ļaudis pratuši tikt galā ar tādu svaru, te ir savi trīssimt kilogrami, ne mazāk. Vāks slīd un slīd, strādnieki jau ķeras pie plastmasas plātnes,\ kas segs ieeju, tiklīdz tā atbrīvosies no ak-! mens korķa. Strādniekiem, tāpat kā man, ir sterili virsvalki, cimdi un maskas. Nav tikai pārvalku uz kājām — viņiem taču nevajadzēs doties pazemē.
Tā, nu ir viss … Pat nepamanīju, cik veikli viņi melno caurumu aizseguši ar plastmasu. Tagad mana kārta.
— Hop!
Palūkojies apkart, ieslīdu šaurā, tumšā spraugā un sataustu pakāpienus, kas ved
lejup. Labi, ka tā nav aka. Prožektors met uz sienām nevienādu, lēkājošu gaismu. Tur nav nekā interesanta, tās ir tādas pašas kā tempļa sienas tur, augšā. Bet galvenais — - nedrīkst kavēties. Acīmredzot kapeņu ieeju jau inficējis gaiss, kas iekļuvis, kad nomainīja vākus. Eja ir ļoti šaura. Pasperu dažus soļus, pleci beržas gar sienām, bet uz galvas no griestiem birst kaut kādi putekļi. Pakāpieni beidzas. Vēl solis. Tad ne visai saprotams pagrieziens, un es nonāku plašā telpā. Pilnīgs tukšums. Mans prožektors drudžaini apgaismo sienas, griestus, grīdu. Redzams, maiju cilts nelaiķa priesteris bijis ļoti pieticīgs — nekādu izgreznojumu, trauku un citu mantu kapenēs neredz.
Pie vienas no sienām ieraugu iegarenu, pelēku uzkalniņu. Tas ir taisni tas, ko man vajag! Sāku ņemt paraugus. Vienā kolbā ielieku putekļus no grīdas, otrā — no sienām. Izdodas atrast arī koka gabaliņus, kaut kādas lupatiņas, kas izskatās 'kā satrunējis audums, vai arī varbūt tas ir… Bet man nav laika domāt — es ņemu paraugus. Pēc katra parauga ņemšanas aizmetu pinceti vai lāpstiņu: tās vairs nav sterilas un tāpēc tālākajam dārbam neder.
Kolbas aizkorķēju ar steriliem vates tamponiem: ja te atrodas senie mikrobi, tad tie ir slazdā.
Gaiss kapenēs vēss, bet ne tik mitrs kā tur, augšā. Tas ir pat patīkami. Traucē tikai smacīgums, kas raksturīgs visām pasaules kapličām, kaut arī tās būtu tūkstoš gadu vecas.
Uf! Liekas, viss. Esmu paņēmis paraugus un varu iet prom. Ne visai steidzos, taču arī uzkavēties šeit ilgāk, nekā vajadzīgs, man negribētos.
Pēkšņi kaut kas nejauki noklakšķ. Mans prožektors nodziest. Droši vien pārdeguši spuldze, pēdējais gaismas uzliesmojums bija pārāk spilgts. Tumsa mani ietin un aprij. Pasmaidu un nožēloju, ka šo smaidu neredz mani Londonas draugi. Mikrobu mednieks mūmijas apkampienos… Satikšanās ar spoku «Melnā tukana» pazemes templī… Svaigs līķis senās kapenēs… Manā iztēlē zib intriģējoši virsraksti.
Un tomēr man gribas drīzāk tikt ārā. Paceļu somu ar kolbām un speru dažus soļus izejas virzienā. Skaidri atceros, kur bija melnais taisnstūra caurums, kas ved augšup, un dodos turp. Bet atdūros pret sienu. Tātad vajag virzīties mazdrusciņ vairāk pa labi. Atkal siena. Metos pa kreisi. Uz brīdi zaudēju virziena izjūtu un bezjēdzīgi skraidu pa kapenēm. Siena, siena, siena… Visapkārt tikai sienas. Izejas nav, tā ir pazudusi, izgaisusi, aizmūrējusies. Kļūst smacīgi, apstājos, mēģinu koncentrēties. Tas ir ļoti grūti. Manas smadzenes negrib domāt, spriest, analizēt. Tās virza nevaldāma vēlēšanās rīkoties, skriet, ātrāk bēgt prom no šā melnā slazda. Uz mirkli mani pārņem dzīvnieciskas bailes. Kā akls kaķēns atkal atdūros pret sienu un pavisam zaudēju saprātu. Liekas, ka manas smadzenes apdzisušas reizē ar prožektoru. Ar sabojātas kibernētiskas mašīnas ātrumu tās ražo drūmas domas un baismīgus pieņēmumus.
Ko tad, ja kapenes automātiski aizveras un katrs ienākušais nokļūst gluži kā peļu slazdā?
Tiesa, es nedzirdēju nekādu troksni. Taču tas neko nenozīmē; biju aizrāvies ar saviem paraugiem, un tāpēc durvis varēja aizcirsties bez trokšņa. Senie ļaudis bija akmeņu slīpēšanas lietpratēji.
Pūlos apvaldīt iedegušos iztēli un piespiežu sevi domāt loģiski. Tāpēc notupjos, nolieku blakus somu, izbrīnā pamanīdams, ka vēl arvien turu to rokā, un sāku apdomāt.
Pieņemsim, ka tiešām esmu slazdā un tūkstošgadīgā automātika iedarbojusies. Pieņemsim, ka kāds pustonnu smags bluķis tiešām aizsedzis ieeju un es to neesmu dzirdējis. Tad tikai jāpaziņo draugiem augšā, ka esmu nokļuvis nelaimē, un viņi steigsies palīgā. Viņiem ir mehānismi, patronas spridzināšanas darbiem, urbji, atskaldāmie veseri … Bet kā lai paziņo? Vai kliegt? Diez vai viņi sadzirdēs manu balsi cauri divus metrus biezam akmens slānim. Klauvēt? Atceros, ka klauvējieni pie kapeņu sienām izklausījās tā, it kā manas rokas būtu aptītas ar vati, un atmetu šo domu. Atliek tikai gaidīt, pēc desmit divdesmit minūtēm viņi sāks uztraukties, pacels plastmasas vāku, kāps lejā, un tad …
Pēkšņi mani sagrābj baismīga doma. Ko tad, ja bluķis, kas sedz izeju, hermētiski pielāgots caurumam? Es nosmakšu! Cik ilgi kapenē pietiks gaisa? Vai draugi pagūs atsteigties palīgā?
Stindzinošas šausmas pārņem mana ķer-: meņa šūnas. Sāku patiešām smakt. Saprotu, ka šo sajūtu rada mana iekairinātā iztēle, bet neko nespēju padarīt. Es smoku! Man nekādi neizdodas pilnu krūti ievilkt elpu, it kā kamols iespriedies rīklē un neļauj elpot. Nevaru ne pakustēties aiz bailēm — ķermenis ir gluži kā paralizēts. Neērtā poza jau liek sevi manīt: ikrus sarāvuši krampji, un nevaru piecelties. Esmu tuvu ģībonim, acīs mirgo dažādas krāsas punkti un apļi. Ja zaudēšu samaņu,, esmu pagalam. Jāsaņemas, bet kā to lai izdara? Mēģinu skaitīt pulsu. Man liekas, tādai procedūrai vajadzētu nomierināt satraukto psihi. Skaitu skaļi, balss ir piesmakusi, pārtrūkst, un es baidos. Taču vēl rūpīgāk skaitu sirds biežos pukstus. Pēkšņi atceros, ka neesmu paskatījies pulkstenī. Paceļu pulksteni pie acīm, bet neko neredzu. Laikam traucē gumijas cimdi. Atsedzu šauru svītriņu rokas locītavā, bet atkal neko nevaru saskatīt — cīparnīca nespīd. Cik nepatīkami! Esmu šodien uzlicis pulksteni ar tumšiem rādītājiem! Vajadzētu tos apgaismot. Bāžu roku kabatā, izvelku mazu elektrisko laterniņu un uzspīdinu pulkstenim.