Viņš sarauca pieri, to dzirdot, un abi izgāja dienasgaismā. Par laimi, viņš varēja vairs neatbildēt.
Pūlis pulcējās uzreiz aiz vārtiem, tikai neko nedarīja, izņemot nemierīgu dīdīšanos, dusmīgu skatienu raidīšanu un aizskarošu bļaustīšanos, ar ko, godīgi sakot, parasti aizrāvās arī pats Reits. Kā ierasts - vensterieši pret getlandiešiem, taču pat viņam sāka apnikt šis nogurdinošais pretnostatījums. Pašā centrā, piepūtušies kā runči, aci pret aci stāvēja Raki un tas getlandietis Hūnans, kura seja atgādināja nopērtu pakaļu. Raki turēja rokās kapli, Hūnans — liekšķeri, un situācija liecināja, ka abi nolēmuši ķerties pie darba — un ne zemi kaplēt vai granti rakt.
- Ei, jūs tur! - Reits iebrēcās un izjauca spriedzi, ķildnieku acis pievērsās viņam. Viņš metās pa vidu, pamanīja, kā muskuļi uz Hūnana žokļiem saspringst un viņš
atvēzē liekšķeri. Ak dievi, cik ļoti Reitam gribējās iebadīt pretiniekam ar pieri, iebelzt, cieši sagrābt un iecirst tam sejā zobus. Reits pamanīja, ka gatavībā tos jau atņirdzis. Pretojoties visam, ko intuīcija bija viņam sūri un grūti iemācījusi, viņš pastiepa roku un tā vietā pagrāba liekšķeri. Tad, pirms vecais getlandietis paspētu apdomāties, Reits ielēca grāvī.
- Man šķita, ka mēs esam sabiedrotie? - Viņš metās rakt un apmētāt Hūnanu un Raid ar zemes pikām, līdz tie pašķirās. - Vai es vienīgais nebaidos no darba? - Varbūt Reits nebija domātājs, tomēr viņš saprata to, ar ko nākas saskarties, un, ja vispār bija no Skaras kaut ko mācījies, tad noteikti atziņu, ka no karavīriem var panākt vairāk, tos nokauninot, nevis tiem kožot.
Tā ari notika. Vispirms Raid ar kapli rokā ielēca grāvi blakus brālim, pēc tam viņam sekoja vēl daži vensterieši. Lai nepaliktu kaunā, Hūnans saspļāva saujās, izrāva lāpstu no blakus stāvošā vīrieša rokām, nokāpa lejā un pats nevaldāmi ķērās pie darba. Pagāja pavisam īss bridis, līdz visā grāvja garumā karavīri sacentās, kurš smagāk sados Zemes tēvam.
- Kad tu pēdējoreiz izjauci kautiņu? - Raki paklusām vaicāja.
Reits šķībi pasmaidīja. - Dažus esmu iztraucējis ar dūri.
- Neaizmirsti, kas tu esi, brāl.
- Es neko neaizmirstu, - Reits norūca un pakāpās atpakaļ, lai Raki atvēzētos un iecirstu kapli nepakļāvīgā saknē. Uzmetis acis vārtiem, viņš ieraudzīja Skaru smaidām un nespēja nesmaidīt pretī. - Tomēr katra diena man atnes ko jaunu, vai ne tā?
Raki nogrozīja galvu. - Tā meitene tevi tur pavisam īsā saitē.
- Varbūt, — Reits attrauca. — Tikai es zinu arī daudz sliktākas saites.
Māsa Ouda, saraukusi pieri, vērās naktspodā. - Izskatās daudzsološi.
- Kā gan viens sūda gabals var būt daudzsološāks par citu? - Skara nesaprata.
- Tie, kuriem padodas radīt daudzsološas kakas, parasti tā vaicā, manu karalien. Vai asiņošana jums notiek regulāri?
- Kā saprotu, reizi mēnesī ir parasta lieta.
- Vai jūsu klēpis varētu gribēt pārkāpt tradīciju?
Skara veltīja Māsai Oudai saltāko no skatieniem, uz
kādu bija spējīga. - Mans klēpis vienmēr uzvedies tieši tā, kā nākas. Esiet mierīga. Es neesmu darījusi neko vairāk kā tikai noskūpstījusi kādu vīrieti. Māte Ķīra par mani droši gādāja.
Ouda delikāti nokremšļojās. - Atvainojiet, ka izrādu ziņkāri, bet tagad par jūsu labsajūtu esmu atbildīga es. Trovenlandei jūsu asinis ir dārgākas par zeltu.
- Tādā gadījumā Trovenlande var uzgavilēt! - Skara skaļi iesaucās un izkāpa no vannas. - Man asinis notek regulāri!
Ķēniņienes Leitlinas verdzene maigi noslaucīja Skaras miesu, paņēma sīku zariņu saišķi un apslacināja ar sasmaržinātu ūdeni, kas bija svētīts Sēklas Diedzētajā vārdā. Lai gan bija viens no mazākajiem dieviem, karalisko asinu meitenēm viņš šķita varens.
> > >
Maģistre sarauca pieri. Skaras maģistre, viņa sev atgādināja, un arī kalpone, lai gan nebija grūti iztēloties Oudu kā neapmierinātu kundzi. — Vai jūs ēdat, manu karalien?
- Ko gan citu es varētu iesākt ēdienreizēs? - Skara nepiebilda, ka tas mazumiņš, kuru viņa piespieda sevi norīt, nemitīgi karājās rīkles galā un prasījās uz āru. - Es vienmēr esmu bijusi slaida. - Viņa uzsita knipi, lai verdzene pasteidzas un atnes rītasvārkus. - Turklāt man nepatīk, ja mani nopēta kā verdzeni vergu tirgū.
- Kurš tad tā dara, manu karalien? - Māsa Ouda piesardzīgi novērsa skatienu. - Diemžēl bagātie ļaudis nevar atļauties tādu greznību kā privātums. - Nez kāpēc balsī skanošais maigums tracināja pat vairāk par agrāko Mātes Kīras tieksmi iebiedēt.
- Ir skaidrs, ka jūs ēdat par mums abām, — Skara atcirta.
Māsa Ouda tikai pasmaidīja, un bedrītes iegūla viņas mīkstajos vaigos. - Esmu vienmēr bijusi apjomīga, tomēr, par laimi visiem ieinteresētajiem, no manas veselības nav atkarīga nevienas tautas nākotne. Atnes karalienei kaut ko! — Viņa pamāja jaunajai verdzenei, tā pārmeta pār plecu savu garo bizi un paņēma brokastu paplāti.
- Nē! - Skara uzšņāca, jo kuņģis savilkās mezglā jau tikai no smaržas vien. Viņa atmeta ar roku, kā gribēdama visu nogāzt zemē, un pavēlēja: — Nes prom!
Verdzene salēcās, it kā valdnieces dusmas būtu pacelta pātaga, un Skara acumirklī sajutās vainīga. Tad prātā iešāvās Mātes Kiras teiktais pēc tam, kad vectēvs bija pārdevis Skaras auklīti un viņa ilgas dienas raudāja. Jūtas pret vergu ir velti izšķiestas jūtas. Tad Skara nepacietīgi pamāja, lai meitene iet prom - tā, kā, viņasprāt, darītu ķēniņiene Leitlina. Galu galā tagad viņa ir karaliene.
Ak dievi! Viņa ir karaliene. Kuņģis atkal savilkās mezglā, nelabums sakāpa rīkles galā, un Skara izdvesa savādu kāsu - tādu kā apslāpētu atraugu, kā vilšanās pilnu vaidu. Viņa savilka pirkstus dūrē, kā grasoties pārmācīt savas nepaklausīgās iekšas. Kā gan Skara var cerēt pievārēt karaļus, ja nespēj pakļaut pati savu kuņģi?
- Pirms šodien paredzētās tautas sapulces mums vēl jāpagūst daudz ko izdarīt, - Māsa Ouda teica un pagriezās uz durvīm. - Vai tagad drīkstu jūs atstāt, manu karalien?
- Tu nevarētu to izdarīt pietiekami ātri...
Maģistre apstājās, un Skara pamanīja, ka viņas pleci
nodreb, kā smagi nopūšoties. Tad Ouda pagriezās atpakaļ un mierīgi salika kopā delnas. - Šeit jūs drīkstat ar mani runāt tā, kā jums ienāk prātā. - Pat ja pirmajā tikšanās reizē Māsa Ouda šķita maiga kā firziķis, Skara sāka atcerēties, ka firziķī slēpjas ciets kauliņš, pret kuru nezinātājs var izlauzt zobus. - Tomēr šāda uzvedība nepiestāv karalienei. Ja šādi rīkosieties Utila un Gorma klātbūtnē, jūs sagrausiet visu pašas panākto progresu. Jūsu pozīcijas nav gana stipras, lai izrādītu šādu vājumu.
Gatava niknumā uzsprāgt, Skara sasprindzināja ikvienu muskuli, kad pār viņu atnāca apjēga, ka Oudai ir taisnība. Viņa izturējās tāpat kā agrāk pret Māti Ķīru.
Viņa izturējās kā īgns bērns. Pret visiem dāsnajam vectēvam tas nepatiktu — ne bagātības, ne pateiktā vārda ziņā.
Skara pievēra plakstus un juta, kā tie pieriet asarām, dziļi ievilka elpu un ļāva tai trīsuļojot izplūst. - Jums taisnība, - viņa teica. - Tas nebija pat ubadzes, kur nu vēl karalienes cienīgi. Atvainojiet mani.
Māsa Ouda nesteidzīgi nolaida gar sāniem sadotās rokas. - Karalienei nekādā gadījumā nav jāatvainojas un īpaši jau savai maģistrei.
- Tādā gadījumā ļaujiet man vismaz izteikt pateicību. Zinu, ka to nelūdzāt, bet līdz šim jūs esat mani uzticami atbalstījusi. Esmu vienmēr pieļāvusi, ka reiz būšu karaliene, svētajās zālēs runāšu ar diženajiem kā līdzīga ar līdzīgu un savas tautas vārdā noslēgšu viedus darījumus... Tomēr es nekādi necerēju, ka tas notiks tik drīz, ar tik augstām likmēm un bez vectēva palīdzības. -Ar delnas virspusi Skara notrauca asaras. - Māte Ķīra centās mani sagatavot smagajai nastai, bet... Nu esmu sapratusi, ka tādam smagumam neviens nevar būt pa īstam gatavs.