Maģistre apmulsa. - Manuprāt, pašreizējos apstākļos jūs apbrīnojami labi tiekat galā.
- Es pacentīšos tikt galā vēl labāk. - Skara izmocīja smaidu. - Ja vien apsolīsiet mani palabot ik reizi, kad man misēsies.
Māsa Ouda atbildēja ar smaidu. - Man tas būs liels gods, manu karalien. Patiesi liels. - Tad maģistre stīvi paklanījās un klusi aizvēra aiz sevis durvis. Skara pavērās uz verdzeni un apķērās, ka nezina pat meitenes vārdu.
- Atvainojos ari tev, - Skara pati neaptvēra, ko pateikusi. Izskatījās, ka verdzeni pārņēmušas šausmas, un Skara drīz vien saprata, kāpēc. Verdzene ir drošībā, kamēr viņa savai pavēlniecei ir vien noderīga lieta. Tiklīdz verdzene kļūst par cilvēku, viņa var izpelnīties atzinību. Viņu var pat mīlēt, kā Skara savulaik mīlēja savu auklīti. Tomēr cilvēku var arī vainot, apskaust un ienīst. Drošāk būt lietai. Skara uzsita knipi. — Atnes ķemmi.
у
Pie durvīm kāds dobji pieklauvēja, un atskanēja Reita skarbi rūcošā balss. - Tēvs Jārvi ir klāt. Viņš grib runāt ar jums.
- Pasteidzieties, karaliene Skara, - piebilda maģistre. — Ir runa par darījumu, kas būtu labvēlīgs mums abām.
Skara pielika plaukstu pie vēdera un veltīgi mēģināja nomierināt pūšanās sajūtu tajā. Tēvs Jārvi izturējās gana laipni, tomēr viņa skatiens Skaru kaitināja, it kā viņš vienmēr zinātu, ko viņa teiks, un jau būtu gatavs atbildēt.
- Manās dzīslās rit Beila asinis, - Skara paklusām nomurmināja. - Beila asinis, Beila asinis... - Viņa savilka apsaitēto plaukstu ciešā dūrē, un grieztā brūce iesmeldzās. — Laidiet viņu iekšā!
Tēva Jārvi uzvedībā trūkumus nesaskatītu pat Māte Ķīra. Viņš ienāca ar cieņpilni nodurtu galvu, vīto, grebumiem rotāto elfu metāla zizli turēdams veselajā rokā, bet sažuvušo paslēpis aiz muguras, ja nu tās izskats aizskartu karalieni. Reits metās pakaļ ar mūžīgo rievu pierē. No gulēšanas pie Skaras durvīm viņa gaišie mati bija piekļāvušies galvai vienā pusē, savukārt rētām klātā roka balstījās uz cirvja kāta.
Skaru vairs nenodarbināja domas par Reita noskūp-stīšanu. Tagad viņa pieķēra sevi sapņojam par to, ko viņi varētu iesākt pēc skūpstīšanās... Viņa steigšus novērsa skatienu, tomēr tas lavījās atpakaļ. Beigu beigās no intereses taču nekas slikts nevar notikt, vai ne?
Getlandes maģistrs cēli paklanījās. - Manu karalien, man ir liels gods atrasties jūsu sabiedrībā.
— Vēlāk mūs gaida tautas sapulce. Vai nevaram parunāt tad, kad būšu saģērbusies? - Skara savilka rītasvārkus ciešāk pie auguma.
Nu gan viņš pavērās augšup. Mierīgas kā pavasara lietus bija viņa pelēcīgi zilās acis. - Šajā ziņā jums nav jāuztraucas. Esmu devis maģistra zvērestu. Šajā ziņā es neesmu vīrietis. - Skara iesāņus pavērās uz Reitu.
Tas, ko domāja viņš, bija skaidrs. Reits nešaubīgi bija vīrietis pilnā šī vārda nozīmē. Skara sajuta, kā puiša skatiens caur bālajām skropstām skar viņas miesu, nemaz neuztraucoties par to, vai tas ir piedienīgi. Visticamāk, viņš tikai aptuveni nojauta šī vārda nozīmi. Viņai būtu nekavējoties jāpavēl, lai Reits iet ārā.
- Varat abi palikt šeit, - Skara teica. Reits un viņa cirvis, kas bija notēmēts uz Tēva Jārvi plecu, darīja viņas varu lielāku. Princesei bija svarīgas īpašuma tiesības, savukārt karalienei vēl nozīmīgāka ir vara. Iespējams, kaut kur dziļi dvēselē viņai pat zināmā mērā patika, kā Reits uz viņu skatās. Un Skarai tīri labi patika, ka tas nav nez cik piedienīgi. - Sakiet - kas varētu būt tik steidzams?
Pat ja jaunais Getlandes maģistrs bija pārsteigts, smaida maska viņa sejā neatklāja ne kripatas. - Visbiežāk uzvar tā puse, kura pirmā ierodas kaujas laukā, manu karalien, - Jārvi sacīja.
Skara pasauca verdzeni, kura metās uz priekšu ar ķemmi un matu eļļu, tā norādot Tēvam Jārvi, ka viņa ietekme nav tik liela, lai iztraucētu karalienes ikrīta dienaskārtību. - Vai es esmu kaujas lauks?
- Jūs esat vienlaikus vērtīgs un svarīgs sabiedrotais. Sabiedrotais, kura atbalsts man akūti nepieciešams.
- Tāpat kā jums vajadzēja mana noslepkavotā vectēva atbalstu? - Skara atcirta. Pārāk asi, pārāk asi - tas liecina par vājumu. Viņa noslāpēja skarbo balss pieskaņu. - Māte Ķīra uzskatīja, ka jūs ievilinājāt karali Finu aliansē.
- Es teiktu, ka pārliecināju viņu, manu karalien.
Skara pavērās uz Jārvi atspulgu spogulī un izbrīnā
sarauca uzaci. - Tad pārlieciniet mani, ja varat.
Maģistrs viegli pabungāja zizli pret grīdu un devās uz priekšu tik nesteidzīgi un viegli, ka šķita — viņš nemaz nekustas. - Pavisam drīz šurp nāks Augstā karaļa armija.
- Nevajag asu prātu, lai to zinātu, Tēvs Jārvi.
- Toties man zināms, kad un kur.
Skara sagrāba verdzenes delnu, pirms ķemme pieskārās galvai, un atgrūda to, tad pagriezās pret Jārvi un vērās viņā piemiegtām acīm.
- Sešu diennakšu laikā viņš centīsies nogādāt savu karaspēku no Jutmārkas pāri jūras šaurumam visšaurākajā vietā uz rietumiem no Jeiltoftas... precīzāk sakot, no Jeiltoftas drupām.
To dzirdot, Skarai aizrāvās elpa. Viņa atcerējās, kā pilsēta dega liesmās un uguns izgaismoja naksnīgās debesis, kā viņas agrākā dzīve sadega smacīgos dūmos. Skaidrs, ka Jārvi centās piešķilt dzirksteli viņas bailēm, viņas dusmām. Tas viņam izdevās.
>
Skaras balsī ieskanējās līdz šim nedzirdēta degsme. - Kā jūs to zināt?
- Maģistra pienākums ir zināt. Uz sauszemes mūsu alianse ir krietni mazāka, toties mums ir labi apmācītas komandas, labi kuģi, un labākie Augstā karaļa kareivji sēž gūstā jūsu ostā tur lejā. Jūrā mums ir priekšrocības. Mums jāuzbrūk, kamēr viņi mēģinās šķērsot šaurumus.
- Ar maniem sešiem kuģiem? - Skara atgriezās pie spoguļa un pamāja verdzenei, lai tā turpina iesākto. Meitene pārlika savu sudraba ķēdi pār plecu un klusēdama lika lietā ķemmi.
у
— Ar jūsu sešiem kuģiem, manu karalien... — Jārvi mazliet pietuvojās. — Un vienu jūsu balsi.
— Skaidrs. - Patiesībā Skara kaut ko līdzīgu nojauta jau brīdī, kad tika pieteikta Jārvi ierašanās. Viņas tituls bija kā dūmi, viņas sešu kuģu apkalpe - bandītu vērtē, viņas zemes nestiepās tālāk par Beila strēles mūriem. Viss, kas atradās Skaras rīcībā, bija aizlienēts - viņas verdzene un sargs, viņas maģistre, spogulis un pat drēbes, kuras viņa nēsāja. Balss gan piederēja tikai pašai Skarai. Tēvs Jārvi pieklusināja savējo līdz jaukam čukstam. Šādi čuksti vilina pieliekties tuvāk un dalīties noslēpumā. Tomēr Skara gādāja, lai nemaz nepakustētos; viņa norādīja, ka paturēs savas domas pie sevis, un lika maģistram pašam vēl vairāk pietuvoties.
- Māte Skēra iebilst it visam, ko saku, tāpēc, ka to saku es. Baidos, ka Gromgilgorms varētu izrādīties pārlieku piesardzīgs un neizmantot šo iespēju, bet citas mums var vairs nebūt. Savukārt, ja ar šādu stratēģiju klajā nāktu jūs...
- Ak tā, - Skara norūca. Nekādā gadījumā nesteidzies ar izvēli, Māte Ķīra nepārstāja sacīt. Pat ja zini, ko atbildēt, novilcināt atbildi nozīmē izrādīt savu spēku. Un Skara arī vilcinājās, līdz ķēniņienes Leitlinas aizdotā verdzene piesardzīgi pakāpās uz ķeblīša, lai sakārtotu viņas matus, ar saviem prasmīgajiem pirkstiem sasietu tos mezglā un saspraustu.
- Apstākļi ir darījuši jūs varenu, manu karalien. -Tēvs Jārvi spēra soli vēl tuvāk, un, apkaklītei izkustoties no vietas, Skara pamanīja uz maģistra kakla bālu rētu tīklojumu. - Un jums tas padodas gluži tāpat kā vanagam lidošana. Vai varu paļauties uz jūsu atbalstu?