Skara nopētīja sevi spogulī. Miera tēvs, kas tā par sievieti ar vērīgo skatienu, tik izdēdējusi, lepna un cieta kā krams? Nudien, vanags. Tā noteikti nevar būt viņa, kuras kuņģis mutuļo no šaubām...
Izliecies varena, un būsi varena, mēdza teikt Māte Ķīra.
Skara iztaisnoja muguru, un verdzene aiztaisīja valdnieces auskaru. Skaras nāsis iepletās līdz ar smagu nopūtu, tad viņa pavisam viegli pamāja. - Šoreiz jā.
Jārvi smaidot paklanījās. — Jūs esat vienlīdz skaista un gudra, manu karalien.
Reits atgriezās istabā un aizvēra durvis. - Es neuzticos tam nelietim.
Teiktais izskanēja tik ļoti nevietā, ka Skara nenoturējās un nosprauslojās. Viņa nepazina nevienu, kurš kļūdītos tik reti kā Tēvs Jārvi, nedz arī kādu, kurš tik maz paturētu pie sevis kā Reits. Ikviena puiša doma bija skaidri rakstīta viņa skarbajā, rētām klātajā, izskatīgajā sejā. - Kāpēc? — Skara painteresējās. - Vai tāpēc, ka viņš mani uzskata par gudru un skaistu?
Reits nenovērsa skatienu no karalienes. — Ja kāds divreiz pasaka patiesību, tas nenozīmē, ka viņš nekad nemelo.
Tad jau arī Reits uzskata viņu par gudru un skaistu. Tas Skarai ļoti patika, tomēr to neklājās izrādīt. - Tēvs Jārvi dod mums iespēju uzbrukt Augstajam karalim, — viņa sacīja. - Es negrasos to palaist garām.
- Tad jau jūs viņam uzticaties?
- Lai izmantotu kādu cilvēku, viņam nav obligāti jāuzticas. Galu galā mans durvju sargs savulaik pildīja Gromgilgorma vīna kausus.
Reits sāka knubināt ausī iecirsto brūci, un viņa pierē iegūla vēl dziļāka grumba nekā iepriekš. - Iespējams, jums vislabāk būtu neuzticēties nevienam.
- Labs ieteikums. - Skara spogulī ieskatījās Reita acu atspulgā. - Tagad vari iet. - Viņa uzsita knipi, lai verdzene atnes drānas.
Kopš Kola pēdējās viesošanās Roistokā bija pagājuši divi gadi, un pa šo laiku pilsēta kā audzējs bija izpletusies kā augstumā, tā platumā.
Uz grīļīgiem pāļiem ūdenī iestiepās koka taustekļi, izliektie muliņi bija apauguši ar mājām kā spītīgiem gliemežvākiem, pie būdām uzslietie šķūņi šķiebās uz visām pusēm — neviens nestāvēja taisni. Trūdošs mežs maitāja balstus vēl zemāk, bet virs pilsētas kāds simts skursteņu pūta gaisā dūmu šķidrautu. Uz katra purva izciļņa Dievišķās upes platās ietekas krastos, kas bija tik sauss, ka spēja noturēt smagumu, kā izspļaudītu siekalu traipi bija
izbārstīti mazītiņi būdu čemuri.
>
Nekad mūžā Kols nebija redzējis tik daudz neglītu amatnieku darinājumu vienuviet.
- Pilsēta ir augusi, - viņš teica un sarauca degunu. - Laikam to sauc par progresu.
Dzelksne aizspieda degunu. — Smaka ir progresējusi,
tas nu ir skaidrs. — No šķebinošā mūžvecā mēslu un
>
pūstošu sālījumu smārda apvienojumā ar skarbo zivju kūpinātavas dūmu, drēbju un ādas krāsošanas smaku nāsīs ievilktais gaisa malks kā svešķermenis iesprūda Kolam rīklē.
Tomēr tādu sievieti kā kēniniene Leitlina smaka ne-
> >
spētu aizkavēt, ja gaida darbi. - Roistokas vadoņi uzaudzējuši tauku slāni, tirgojot preces, kas šurp atnāk pa Dievišķo, - viņa sacīja. - Un pilsēta ir uzblīdusi līdz
ar viņiem.
>
- Varoslavs ieradies pēc sava kumosa. - Kols sarauktu pieri raudzījās uz kuģu piestātnēm, kuras aizvien tuvojās. - Viņš arī atvedis daudz kuģu.
Dzelksnes acis samiedzās līdz šaurām spraudziņām, kad viņa rūpīgi nopētīja garās, slaidās liellaivas. - Es saskaitīju trīspadsmit.
- Vairāk, nekā nepieciešams, lai izrādītu varenību, -nomurmināja ķēniņiene Leitlina. - Domāju, ka Kaljivas princis ir nācis uz palikšanu.
Lai gan ārā sildīja Saules māte, zālē valdīja vēsums.
Princis Varoslavs sēdēja gara galda galā, tā virsma bija tik cītīgi nospodrināta, ka atspoguļoja otru, neskaidru prinča Varoslava veidolu. Kolam bija diezgan jau ar vienu, lai sāktu raizēties.
Princis nebija liela auguma, nenēsāja ieročus, uz viņa galvas - pat uz zoda un uzacu rievas - nemanīja ne matiņa. Viņa sejā nevīdēja ne dusmas, ne nicinājums vai labi izperināti draudi - vien akmens ciets tukšums, kas biedēja krietni vairāk nekā jebkāda spriedze. Varoslavam aiz muguras puslokā pulcējās skarbi karavīri, bet no otras puses viņu ielenca ceļos nometušos vergu pusmēness ar smagām, grabošām ķēdēm ap kaklu. Blakus princim stāvēja kalpone, tieva kā maikste, ar monētām izšūtu lakatu ap galvu.
Deviņi Roistokas varasvīri sēdēja galda vienā pusē starp Varoslavu un Leitlinu un dižojās ar izsmalcinātām zīda drānām un dārgām rotaslietām, viņu sejās valdīja neslēpts satraukums. Varētu domāt, ka viņi ir komanda uz kuģa, kuram nedarbojas stūre un kurš dreifē ledainajos ziemeļu ūdeņos, riskējot tikt sašķaidīts starp diviem vareniem aisbergiem. Kolu pārņēma atskārta, ka šajā kompānijā cerība nepalīdzēs.
- Ķēniņiene Leitlina, ziemeļu dārgakmens. - Varoslava čukstošā balss čaukstēja kā sakaltušas lapas rudenī. - Iespēju vēlreiz sildīties jūsu klātbūtnes spozmē es uzskatu par dievu dāvanu.
- Dižais princi, - Leitlina atbildēja, un visi viņas svītas vīri sadrūzmējās aiz muguras, pabāzuši galvas pa zāles durvīm, — visa Sašķeltā jūra dreb no jūsu uznāciena. Apsveicu jūs ar slaveno uzvaru pār zirgļaudīm.
- Ja par uzvaru pār mušām var saukt ik reizi, kad zirgs uzsit ar asti. Mušas vienmēr atgriežas.
- Esmu atvedusi jums veltes. - Divas Leitlinas verdzenes ar tik garām bizēm, ka to galus nēsāja, apvītus ap roku, iznāca uz priekšu ar inkrustētām koka kārbām, kuras par dārgu naudu bija atvestas no tālās Katā-lijas.
Tomēr princis pacēla delnu gaisā, un Kols pamanīja dziļo rievu pār viņa raupjajiem pirkstiem, kādu mēdz atstāt neatlaidīga praktizēšanās loka šaušanā. — Arī es esmu sagatavojis dāvanas jums, bet tam laiks pienāks vēlāk. Vispirms parunāsim par lietu.
Zelta ķēniņiene viegli sarauca zeltainās uzacis. - Un konkrēti?
- Par vareno Dievišķo upi, naudu, kas plūst gar tās krastiem, un to, kā mums tā būtu jāsadala.
Leitlina pamāja ar pirkstu, un verdzenes veikli atgriezās vietā. — Vai tad mūs jau nesaista abpusēji izdevīgi līgumi?
- Vienkārši sakot, es gribētu no tā gūt lielāku peļņu, - Varoslavs atbildēja. - Mana maģistre ir izdomājusi vairākus veidus, kā to panākt.
Iestājās klusums. - Vai jums ir maģistre, dižais princi? - painteresējās Kols.
Varoslavs uzmeta Kolam saltu skatienu, un viņš gandrīz sajuta, kā paša rieksti meklē glābiņu vēdera siltumā. - Valdnieki Sašķeltās jūras rajonā laikam uzskata, ka bez tāda neiztikt. Es arī nolēmu vienu sev iegādāties.
Princis gandrīz nemanāmi pakustināja kailo galvu, viena no verdzenēm piecēlās kājās un noņēma kapuci. Kols dzirdēja Dzelksni klusi ierūcamies.
Ja neskaita tievu bizīti virs vienas auss, sievietes dzeltenie mati bija apcirpti īsā, spurainā ezītī. Ap garo, slaido kaklu vīdēja verdzenes kaklariņķis un vēl viens ap delnas locītavu - tos saistīja tik īsa ķēde, lai neļautu ieņemt ērtu pozu. Uz viena maģistres vaiga bija ietetovēta prinča piederības zīme — pakaļkājās sacēlies zirgs, tomēr šķita, ka viņas ienaids vēl nebija pakļauts. Tas gailēja pāri visai zālei no dziļi dobumos iegrimušām, sārtu loku aptvertām acīm.
- Ak dievi, - Kols nočukstēja tik tikko dzirdami, - tā nav laba zīme. - Viņš pazina šo seju. Tā bija Isriuna, ķēniņa Ūtila nodevīgā brāļa Odema meita, kurai Tēvs Jārvi savulaik atņēma troni un kura pēc tam bija kļuvusi par Vensterzemes maģistri, tomēr pārāk augstu atvēzējusies pret Zobenlauzi un tikusi pārdota verdzībā.