- Jau atkal Odema neaudzinātās atvases mēģina man iekost, - nošņāca ķēniņiene Leitlina.
Pašā priekšā stāvošais varasvīrs - vecs tirgotājs ar vērīgu skatienu un sudraba ķēdēm ap kaklu - nokremšļojās. - Ak, biedējošais, dižais princi Varoslav... — Vīrieša balss pavisam nemanāmi nodrebēja, tiklīdz Varoslava acis pievērsās viņam. — Ak, augsti cienītā ķēniņiene Leitlina, šis jautājums attiecas uz mums visiem. Ja drīkstu...
- Ievērojot tradīciju, zemnieks un miesnieks paši sadala gaļu, nevaicājot cūku viedokli, — Varoslavs pavēstīja.
Uz īsu mirkli iestājās absolūts klusums, tad Kaljivas prinča slaidā kalpone nesteidzīgi pieliecās tuvāk varasvīram un skaļi iekviecās kā cūka. Tuvāk esošie palēca malā. Daži sarāvās, un visi nobālēja. Pie šī lieliski nopulētā galda viņi, visticamāk, bija noslēguši daudz izdevīgu vienošanos, tomēr tapa baisi skaidrs, ka todien viņus negaida nekāda peļņa.
- Ko tieši jūs gribat, dižais princi? - Leitlina jautāja.
Isriuna pieliecās un kaut ko pačukstēja Varoslavam
pie auss, bizīte viegli pieskārās valdnieka plecam, bet meitenes spožās acis iemirdzējās, veroties uz Leitlinu un pārējiem.
Isriunas pavēlnieka seja palika stinga un neizprotama kā maska. - Tikai to, kas ir godīgi.
- Izeju var atrast vienmēr, — ķēniņiene sausi noteica. - Varbūt mēs varētu jums piedāvāt papildu desmito tiesu no desmitās tiesas par katru kravu...
Isriuna atkal pieliecās pie prinča un kaut ko ilgi čukstēja, viņas apgrauztie nagi tikmēr knibināja tetovēto vaigu.
- Četras desmitās tiesas no katras desmitās tiesas, — nodūca Varoslavs.
- Četras desmitās ir tikpat tālu no taisnīgas tiesas kā Roistoka no Kaljivas.
Šoreiz Isriuna neapgrūtināja sevi, lai runātu ar sava pavēlnieka muti, bet vienkārši meta iebildumu Leitlinai tieši sejā: - Karalaukā nav taisnīguma.
Ķēniņiene piemiedza acis. - Vai tas nozīmē, ka esat šurp nākuši karot?
- Mēs esam tam gatavi, - Isriuna atcirta, nicinājumā sašķiebusi lūpas.
Kamēr viņa turpinās pilināt indi princim ausi, viņus tiešām gaida akmeņains ceļš. Kols atcerējās Kaljivas ostā pakārtos cilvēku līķus ar novilktu ādu un norija smagu kamolu. Varoslavu nebija iespējams nedz iebiedēt, nedz ar viltu izraisīt viņa dusmas, viņu neietekmēja pat glaimi, tukša lielīšanās un joki. Neviens neuzdrošinājās izaicināt šo cilvēku par pretinieku. Viņa varenība balstījās uz bailēm.
Leitlina un Isriuna bija uzsākušas tik mežonīgu un prasmīgu divkauju, kādu reti kurš apgūst mācību laukumā. Viņas nežēlīgi šaustīja viena otru ar apjomiem un cenām, dūra ar desmitās tiesas variantiem un atvairīja uzbrukumu ar procentiem, bet Varoslavs tikmēr atlaidās ērtāk savā krēslā, un viņa kailajā sejā joprojām neatspoguļojās nekas.
Kols saskatīja tikai vienu iespēju un pielika pirkstus zem krekla noslēptajiem atsvariem. Atmiņā atausa māte, kura sauca, lai puika rāpjas lejā no masta. Nav šaubu, ka uz klāja būs drošāk. Tomēr, ja vēlies mainīt pasauli, reizēm ir jāriskē.
- O, dižais princi! - Pašam par pārsteigumu, balss plūda dzidri un viegli, it kā viņš atrastos Rīnas smēdē. - Varbūt jūs varētu iet atlaisties gultā un uzticēt nokārtot lietas savai maģistrei?
Iespējams, gļēvuļi labāk tiek pāri briesmām nekā varoņi, jo viņi katru dienu saskaras ar bailēm. Kols saņēmās un spēra soli uz priekšu, piespieda lūpas plesties smaidā un nevērīgā necieņā sasita plaukstas.
— Redzu, ka jūsu vietā visus lēmumus pieņem ķēniņa Ūtila brāļameita. Čūska, kas vērsusies pati pret savu dzimtu. Čūska, kas pat ar riņķi kaklā un pieķēdēta turpina spļaut indi. Kāpēc zaudēt laiku un izlikties, ka tā nav? Galu galā, - Kols pielika roku pie sirds, - ievērojot tradīciju, zemnieks, - viņš pastiepa roku uz Isriunas pusi, - un miesnieks... paši sadala gaļu, nevaicājot... -nu jau Kols bija pasniedzis abas rokas pret ķēniņieni Leitiinu un princi Varoslavu, - cūku viedokli.
Visi klusēja, nespējot noticēt dzirdētajam. Tad atdzīvojās Varoslava sargi. Viens izmeta lāstu zirgļaužu valodā, cits spēra soli uz priekšu un tvēra pēc līkā zobena. Tad atskanēja griezīgs plīkšķis, jo Dzelksne atmuguriski iezvēla Kolam pa seju.
Kols labprāt teiktu, ka pats apzināti nokritis, bet patiesībā viņš jutās, kā saņēmis belzienu ar āmuru. Puisis ar pūlēm atbalstījās uz elkoņa, seja svila, un galva griezās. Viņš pamanīja ķēniņienes Leitlinas zvērojošo skatienu.
- Par to es likšu tevi nopērt.
Varoslava rūpīgi koptā delna laiski pacēlās gaisā un lika apstāties viņa kareivjiem, skatiens vērās tik salti, ka Kols gandrīz juta čuras sasalstam pūslī. Tikai pirms dažām dienām viņš pats sev atgādināja, ka nebūt nav tik gudrs, kā pašam liekas. Ir ļaudis, kuri nemācās.
Isriuna pieliecās pie Varoslava auss. - Par to jums jāpieprasa viņa āda...
Teiktais pārvērtās spiedzienā un apklusa, kad princis aiz ķēdes parāva viņu zemē. - Nekad nesaki, kas man jādara! — Varoslavs pagrūda klūpošo Isriunu uz durvīm, bet tikmēr Dzelksne ar baismīgu spēku satvēra Kolu zem rokas un kliedzošu vilka pakaļ.
- Glīts gājiens, - viņa čukstēja. - Ceru, ka nenodarīju tev sāpes, ko?
- Tu sit kā meitene, — Kols izdvesa, kad Dzelksne izmeta viņu priekšnamā un aizcirta durvis.
- Vari priecāties, - Isriuna nošņāca.
Kols palēnām izslējās sēdus, ar pirkstu galiem aptaustīja lūpu un atrāva tos, nosmērētus ar asinīm. — Es priecātos daudz vairāk, ja lūpa būtu vesela.
- Smejies vien! - Isriuna atņirdza zobus drīzāk agonijas grimasē, nevis smaida. — Dievi mani liecinieki, ka tavā vietā es smietos. Es biju karaļa meita! Es biju maģistre Veckundzei Veksenai pie sāna! Bet tagad... - Viņa parāva roku, ķēde nostiepās, un riņķis sāpīgi iegrauzās kaklā, tomēr, lai kā Isriuna pūlējās, viņai neizdevās līdz galam iztaisnot roku. - Tavā vietā es smietos!
Kols nogrozīja galvu un beidzot nostājās uz kājām. - Es nesmiešos. Es zinu, ko nozīmē būt vergam. — Atmiņā uzplaiksnīja pagrabs, kur turēja viņu un viņa mammu. Cik tur bija tumšs... Kā tur smirdēja... Kols nebija aizmirsis verga riņķi ap kaklu un sajūtu, kāda pārņēma, kad Tēvs Jārvi lika to noņemt. Tādas lietas nav iespējams tik viegli aizmirst. - Man žēl. Tas neko nemaina, tomēr man ir žēl.
Ietetovētais zirgs uz Isriunas vaiga sakustējās - tik cieši viņa sakoda zobus. - Es tikai darīju to, kas man bija jādara. Nostājos to pusē, kuri bija ar mani. Es centos pildīt pienākumu. Centos turēt vārdu.
- Zinu. - Kols blenza grīdā un nemaz nejutās kā labs cilvēks. - Tomēr man jārīkojas tāpat.
Pēc kāda brīža durvis atvērās un priekštelpā iesteidzās
kēniniene Leitlina.
> >
- Vai jūs panācāt vienošanos, manu ķēniņien? - Kols vaicāja.
- Tiklīdz inde tika izsūkta no brūces. To gan tu smalki izdomāji. Man šķiet, ka tu izaugsi par labu maģistru.
Kolu pārņēma tik silts prieks, ka viņš gandrīz nenoslēpa smaidu. Vareno uzslavai nudien ir reibinošs spēks. Kols dziļi paklanījās. — Jūs esat pārlieku laipna.
- Lieki teikt, ka tad, ja tu kaut reizi ko tādu atkārtosi, es tiešām likšu tevi nopērt.
Kols pielieca galvu vēl zemāk. - Jūs esat pārāk laipna.
- Tomēr bija kāda lieta, par kuru mēs ar princi nespējām panākt vienprātību.
Leitlina uzmeta Isriunai izsmiekla pilnu skatienu. - Par tavu cenu.
- Par manu? - Isriuna nomurmināja, plati iepletusi
acis.
- Par tevi es piedāvāju glītu sarkanu dārgakmeni un meiteni, kura ieeļļo man matus. — Leitlina paraustīja plecus. - Tomēr Varoslavs gribēja vēl simts sudraba gabalus klāt.