Isriunas seja nodrebēja, šaustoties starp bailēm un izaicinājumu. - Vai jūs samaksājāt?
- Par tādu naudu es varētu iegādāties labu kuģi ar burām un visu pārējo. Kāpēc lai to izšķiestu, lai redzētu kādu verdzeni noslīkstam notekcaurulē? Tavs pavēlnieks gaida, turklāt nebūt ne jaukākajā noskaņojumā.
- Es tikšu atriebta! - Isriuna šņāca. - Tev un tavam kroplajam dēlam! Es zvēru!
Leitlina pasmaidīja tik salti, it kā atrastos galējos ziemeļos, kur sniegi nekad neizkūst, un Kolam iešāvās prātā jautājums: nez kurš ir nežēlīgāks - Leitlina vai Varoslavs? - Ienaidnieki ir veiksmes cena, verdzen! Tādus
tukšus zvērestus esmu dzirdējusi tūkstošiem. Tomēr joprojām mierīgi guļu. — Viņa uzsita knipi. — Kol, nāc!
Viņš uzmeta Isriunai pēdējo skatienu. Isriuna lūkojās pavērtajās durvīs un tina ķēdi ap roku tik cieši, ka posmi iegrauzās pirkstos, kas kļuva balti. Tēvs Jārvi mācīja, ka labs maģistrs pieņem situāciju, kāda tā ir, un glābj, kas glābjams. Kols aizsteidzās pakaļ Leitlinai.
- Ko jūs viņam atdevāt, manu ķēniņien? - viņš jautāja. Aiz šaurajiem logiem bangoja Jūras māte.
- Varoslavs nav muļķis, un tā čūska Isriuna deva vi-ņam vērtīgus padomus. Viņš zina, ka esam vāji. Viņš grib izvērst savu ietekmes sfēru tālāk uz ziemeļiem, augšup pa Dievišķo līdz pat Sašķeltās jūras krastiem. - Leitlina atļāvās mīkstināt balsi. - Man nācās atdot viņam Roistoku.
Kols norija smagu kamolu. Nekas no notiekošā nekādi neatbilda Branda domai par turēšanos saules pusē. — Prinča cienīga dāvana. Bet vai tad tā pieder mums, lai mēs to atdotu?
- Varoslavs var to paņemt, - Leitlina atbildēja, - ja ne mēs, ne Augstais karalis viņu neapturēs.
- Mēs ar Augsto karali esam mazliet aizņemti paši ar savu kaški, - Dzelksne norūca.
- Gudrs cilvēks vispār nekaro, bet tikai muļķis karo uzreiz vairākās frontēs.
Dzelksne pamāja kareivjiem, kuri apsargāja ķēniņienes apartamentus, un tie plaši atvēra durvis. - Mani pārņem aizdomas, ka Varoslavs neapmierināsies ar Roistoku.
Kad valdniece spēra kāju pār slieksni, Kolam pārskrēja drebuļi, atceroties prinča stingo skatienu. - Mani
pārņem aizdomas, ka Varoslavs neapmierināsies pat ar visu pasauli.
- Atpakaļ! - Dzelksne iebrēcās, piespieda ķēniņieni pie sienas un izrāva savu cirvi tik veikli, ka gandrīz norāva Kolam uzaci.
Telpas dziļumā valdošajā pustumsā, sakrustojis kājas uz galda, sēdēja kāds cilvēks, ietinies skrandās un dziļi pār acīm pārvilcis kapuci. Kola sirds sitās tik strauji, ka viņš gandrīz uzmeta nazi sev uz pēdas. Kad Nāves elpa saldē skaustu, veiklie pirksti mēdz pievilt.
Par laimi, Dzelksni nevarēja tik viegli nobiedēt. - Runā! - viņa uzšņāca, jau nostājusies kaujas pozā starp ķēniņieni un viņas viesi. - Vai arī es tevi nogalināšu.
- Vai tu man cirtīsi ar manis pašas cirvi, Dzelksne Batu? - Kapuce sakustējās, un tās dziļumā iemirdzējās acis. - Kol, tu esi pieaudzis. Atceros, kā tu karājies Dienvidvēja masta galā, bet tava māte tikmēr sauca, lai rāpies lejā. Atceros, kā tu lūdzies, lai parādu tev burvestības.
Dzelksnes cirvis lēnītēm nolaidās gar sāniem. - Skifra?
- Tu varēji arī vienkārši pieklauvēt, - Leitlina sacīja un, pamājusi, lai Dzelksne atkāpjas, saveda savu kleitu ierastajā ideālajā kārtībā.
- Klauvēšana negarantē publiku, Zelta ķēniņien. Turklāt esmu nākusi tālu ceļu no Aljuku zemes, augšup pa Aizliegto un Dievišķo upi kopā ar princi Varoslavu. Viņam nezinot. - Skifra atmeta kapuci uz muguras, un Kols apslāpēti noelsās. Pat pustumsā viņš saskatīja, ka kreisajā pusē sievietes seju klāj grumbainas apdegumu rētas, Skifra bija zaudējusi pusi uzacs, un īsi apcirptos sirmos matus retināja kaili plankumi.
- Kas notika? — Dzelksne gribēja zināt.
Skifra pasmaidīja. Tikai ar pusi sejas. Otra kā vecs ādas gabals savilkās greizā čokurā. - Veckundze Veksena sūtīja vīrus uz dienvidiem, lai tie mani sodītu par to, ka Strokomas aizliegtajās drupās nozagu svētlietas, manu dūjiņ. - Skifra uzmeta acis elfu aprocei uz Dzelksnes rokas, kas iegailējās spilgti zilganās un violetās nokrāsās. — Viņi nodedzināja manu māju. Nogalināja manu dēlu un viņa sievu. Viņi nogalināja mana dēla dēlus, taču arī uzzināja, ka mani nevar tik viegli nogalināt.
- Veckundze Veksena ilgi patur prātā rēķinus, - Leit-lina nočukstēja.
- Viņai nāksies uzzināt, ka viņa tāda nav vienīgā. -Skifra atgāza galvu, un šķita, ka apdeguma rētas iegai-las. — Veckundze Veksena atsūtīja man Nāvi. Labas manieres liek atmaksāt viņas labvēlību ar to pašu. Es lasīju pareģojumus un vēroju, kā putni lido debesīs. Es atšifrēju uz ūdens virsmas ritošo apļu vēstījumu, un jums būs jāaizved mani pāri Sašķeltajai jūrai atpakaļ uz Torlbiju. Kol, vai tu joprojām gribi redzēt brīnumus?
- Nē... - Bieži vien šķiet, ka ļaudīm tīk uzdot jautājumus, nemaz neinteresējoties par atbildēm.
- Man jārunā ar Tēvu Jārvi. - Skifra atņirdza lūpas, lai parādītu zobus, un ierēcās: - Un tad es došos karā\
Ūtila flote gatavojās iespļaut sejā Augstajam karalim. Kāds sarkanmatains gara auguma trovenietis stāvēja klints galā un skaļi citēja vārsmas no Balādes par Ašenlīru.
Pašķībā meldiņā, toties ar lielu sparu viņš skandēja vecā karavīra mīļāko fragmentu par to, kā karalienei tuvākie cilvēki gatavojas atdot dzīvības cildenā kaujā. Visapkārt vīri murmināja līdzi tik bieži minētos vārdus, ar galodu beidza asināt spožos asmeņus, pārbaudīja loku stiegras un cieši savilka sprādzes.
Varētu domāt, ka karavīri dod priekšroku dziesmām par karotājiem, kuri, slavas apvīti, uzvarējuši kaujās un nodzīvojuši ilgu mūžu, uzaudzējuši lielu vēderu un bagātību, tomēr, ja runā par īstiem kareivjiem, daudz kam no viņu paveiktā nav nozīmes. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ Reits centās nedomāt, ja vien varēja no tā izvairīties.
Lai atbrīvotu vietu vairāk karavīriem, no kuģiem nocēla lieko kravu un pārtikas rezerves atstāja krastā, sakrautas kaudzēs. Daži vīri, bīstoties no asmens vai bultas, priekšroku deva bruņām. Citi atstāja bruņas krastā, baidoties, ka tās novilks viņus dzelmē Jūras mātes saltajās skavās. Tā bija skaudra izvēle, tādas kā prātu zaudējuša cilvēka derības ar visu, kas viņam jebkad varētu piederēt. Tomēr karš ir šādu izvēļu pārpilns.
Katrs stiprināja drosmi, kā prata. Viņi mētājās ar jokiem, kas bija mērķēti zem jostasvietas, un saderēja par to, kurš nogalinās vairāk pretinieku, vai arī kala plānus par to, kā sadalāmas preces, ja būs jāiziet pa Beidzamajām durvīm, vēl pirms iestāsies nakts. Daži paļāvās uz svētajām zīmēm un sieviešu labvēlību, apskāvās un uzsita uz pleca, izkliedza cits citam sejā izaicinājumus un brālības apliecinājumus. Daži klusi stāvēja un vērās mirguļojošajā Jūras mātes klajā turp, kur drīz vien tiks izlemts viņu liktenis.
Reits bija gatavs. Viņš bija gatavs jau stundām ilgi, dienām ilgi - kopš brīža, kad sākās tautas sapulce un Skara līdz ar Ūtilu nobalsoja par to, ka jācīnās.
Tāpēc Reits uzgrieza muguru pārējiem, drūmi vērās uz pārogļotajām pilsētas krāsmatām netālu no liedaga un dziļi plaušās ievilka sāļā ūdens smaržu un dūmus. Savādi, ka cilvēki nemēdz īpaši izbaudīt elpošanu līdz brīdim, kad pienāk pēdējais elpas vilciens.
- To sauca Valso.
- Ko? - Reits jautāja un atskatījās.
- To pilsētu. - Zilais Dženers ar pirkstiem saglauda bārdu pa kreisi, tad pa labi un tad atkal pa kreisi. - Te bija labs tirgus. Pavasarī pārdeva jērus, rudenī - vergus. Lielākoties pilsēta bija miegaina, bet stipri trokšņaina kļuva, kad vīri atgriezās mājās no sirošanas. Esmu te pavadījis dažu labu naksniņu. - Viņš pamāja uz šķībo dūmeņu zārdu, kas joprojām slējās krāsmatās. - Laikam tieši tur. Dziedāju tur kopā ar vīriem, kuri lielākoties nu jau miruši.