- Vai tev ir laba balss?
Dženers nosprauslājās. - Kad esmu ierāvis, man pašam liekas, ka jā.
- Tā vien šķiet, ka te vairs nekad nedziedās. - Reits pie sevis nodomāja: nez cik ģimeņu agrāk dzīvoja nu jau nosvilinātajās mājās. Tajās, kuras viņš redzēja visgarām Trovenlandes piekrastei, kad viņi burāja uz rietumiem. Lauku sēta pēc lauku sētas, ciemats pēc ciemata, pilsēta pēc pilsētas nu bija pārvērsti rēgu pilsētās un pelnos.
Reits pakustināja kreisās rokas pirkstus, un kaulos atgriezās vecā sāpe. Dieviem vien zināms, ka viņš pats bija piešāvis uguni nc vienai vien mājai. Viņš bija stāvējis un ar apbrīnas pilnu prieku vērojis, kā liesmas rāpjas augšup pret naksnīgajām debesīm, un juties varens kā dievs. Ar to viņš lielījās un piepūtās no laimes, kad saņēma Gorma uzslavu. Pelni bija viena no lietām, par ko Reits labprāt nedomāja. Par pelniem un ļaudīm, kuri bija zaudējuši visu, par ļaudīm, kuri bija beigti un sadeguši. Tomēr sapņus nevar izvēlēties. Mēdz teikt, ka dievi sūta tādus sapņus, kādus esam pelnījuši.
- Gudrajam Jillingam noteikti patīk dedzināt, - Dženers sacīja.
- Ko gan citu varētu gaidīt... - Reits norūca. - Viņš laikam pielūdz Nāvi, vai ne?
- Būtu labi sarīkot viņiem abiem tikšanos.
- Ir karš. Vēlams neiesaistīt tajā labās lietas.
- Taču parasti tieši tā notiek.
Reits pasmaidīja, dzirdot balsi, kas tik ļoti līdzinājās paša balsij, un pagriezies ieraudzīja savu brāli, kurš dižojās Melnā suņa apkalpes vidū.
- Vai tik tas nav Raki, Gromgilgorma vairognesis? Kurš tad tagad nes karaļa zobenu?
Lai cik līdzīgas šķita abu sejas, Raki bija raksturīgs iešķībs smīniņš, kas nekādi nepadevās Reitam. - Viņš beidzot atrada vīru, kurš sardzes laikā nekrīt no kājām.
- Tad jau tas neesi tu?
Raki nosprauslājās. — Labāk atstāj jokošanu tiem, kam tā padodas.
- Un tu labāk atstāj karošanu stiprākajiem. - Reits satvēra brāli tādā kā apskāvienā, kā cīņas tvērienā un pievilka sev cieši klāt. Viņš vienmēr bija stiprākais no abiem. — Neļauj Gormam sevi samīt, brāl. Visas manas cerības stāv tev klāt.
- Neļauj Ūtilam tevi noslīcināt, — Raki attrauca un atbrīvojās no skavām. - Es tev kaut ko atvedu. — Viņš izvilka sarkanīgas maizes donu. - Ja reiz bezdievji tro-venieši neēd pēdējo klaipu.
— Tu zini, ka es pārlieku neticu veiksmei, - Reits teica, pakošļāja kumosu un sagaršoja asinis.
- Es gan ticu. - Raki pamazām atkāpās. — Satiksimies, kad viss būs padarīts un tu varēsi apbrīnot manu laupījumu!
— Es brīnīšos, ja tu vispār ko salaupīsi, pielavoties kā pēdējais. — Reits pameta atlikušo maizes gabalu uz brāļa pusi, un drupačas izbira pa zemi.
— Tiem, kas piezogas pēdējie, veicas vislabāk, brāl, — Raki atsaucās un izvairījās no donas. - Tautai patīk apdziedāt varoņus, bet viņiem riebjas nostāties tiem līdzās! — Līdz ar to viņš nozuda karavīru vidū, kuri blakus Zobenlauzim gatavojās doties kaujā. Cīnīties kopā ar Sorjornu un pārējiem no Gorma tuvākā loka - ar vīriem, uz kuriem Reits ar apbrīnu bija noraudzījies pusi mūža, turklāt tā bija šī mūža labākā daļa. Reits savilka pirkstus dūrēs un nožēloja, ka nevar doties līdzi brālim. Kaut viņš varētu pieskatīt Raki! Beigu beigās viņš taču vienmēr bijis tas stiprākais.
- Vai tev viņa pietrūkst?
Varētu cerēt, ka, laikam ejot, viņš jutīsies ērtāk viņas sabiedrībā, tomēr, ieraugot Skaras asos vaibstus, visas domas joprojām izkūpēja no Reita galvas. Skara ar skatienu pavadīja Raki, kurš attālinājās kareivju pūlī. - Jūs droši vien pavadījāt kopā visu dzīvi.
- Nūja. Viņš man apnicis kā rūgta nāve.
Nešķita, ka Reits būtu pārliecinājis karalieni. Viņai
padevās uzminēt, kas notiek puiša galvā. Laikam taču viņa galva nemaz nebija tik liels noslēpums. - Ja mēs šodien uzvarēsim, Miera tēvs varētu paņemt kādu laiku sev.
- Nūja. Kara māte gan vienmēr bija citās domās.
- Tad tu varētu pievienoties brālim un atsākt Gorma kausu pildīšanu.
- Nūja. - Šādas nākotnes izredzes iepriecināja Reitu mazāk nekā līdz šim. Lai gan karalienes Skaras ķēdes suns neizklausās necik cienīgi, tomēr viņa bija nesalīdzināmi skaistāka par Zobenlauzi. Turklāt sava jēga bija arī iespējai katru mīļu brīdi neapliecināt, ka esi visskarbākais no neliešiem, un netikt iekaltam ķēdēs, ja tas neizdodas.
Dārgakmeņi Skaras auskarā iemirdzējās vakara saulē, kad viņa pievērsās Dženeram. - Cik ilgi mēs vēl gaidīsim?
- Vairs nepavisam ne ilgi, manu karalien. Augstā karaļa rīcībā ir pārāk daudz vīru un pārāk maz kuģu. -Viņš pamāja uz zemesragu — melnu svītru, kuras pakājē mirguļoja ūdens. - Pa druskai viņi tos izlaiž uz sauszemes aiz tā raga. Kad Gorms nospriedīs, ka ir īstais brīdis, viņš iepūtīs ragā un satrieks tos, kuri jau izkāpuši krastā. Mēs tikmēr jau airēsim prom un cerēsim tikt līdz jūras šaurumos stāvošajiem pilnībā pielādētajiem kuģiem. Lai nu kā, tāds ir Ūtila plāns.
- Drīzāk Tēva Jārvi, - Skara paklusām nomurmināja, veroties jūrā. - Izklausās diezgan vienkārši.
- Diemžēl vienmēr vieglāk ir pateikt nekā izdarīt.
- Tēvam Jārvi ir jauns ierocis, — ierunājās Māsa Ouda. — Dienvidu imperatores dāvana.
- Tēvam Jārvi vienmēr kaut kas ir. - Skara nodrebēja un pielika pirkstus pie vaiga - tie iekrāsojās sarkani.
Lūgšanu audējs klīda starp kareivjiem ar Kara mātei sagatavoto upurasiņu trauku, aizlauztā balsī viņš skandēja svētību, mērcēja sarkanos pirkstus traukā un svaidīja pār vīriem vēlējumu, lai ieroči nes tiem veiksmi.
- Tas nesīs laimi kaujā, - Reits ierunājās.
- Manis tur nebūs. - Skara pavērās uz Valso drupām, un viņas lūpas savilkās šaurā, naidīgā svītrā. — Kaut es prastu cilāt zobenu!
- Es cilāšu jūsu zobenu! - Reits vēl nebija apjautis, ko dara, kad jau tupēja uz akmeņiem un, uz abām plaukstām noguldītu, sniedza savu cirvi tā, kā to bija darījis varoņdziesmās daudzinātais vairogncsis Hordru.
Skara pavērās lejup, viegli saraukusi pieri. - Tas ir cirvis.
- Zobeni domāti gudrajiem un skaistajiem.
- Nav slikti, ja esi kaut viens no tiem. - Skaras mati bija sapīti biezā, tumšā bizē, un viņa tos pārmeta pār plecu, kā dziesmā dara Ašenlīra, tad noliecās zemē, ieskatījās Reitam acīs un noskūpstīja asmeni. Reita sirds nebūtu vēl vairāk aizkustināta, ja Skara noskūpstītu viņu uz lūpām. Tīrās muļķības, bet vīriešiem var piedot sīku muļķošanos, kad Beidzamās durvis jau plaši veras to priekšā.
- Ja jūrā redzēsi Nāvi, - Skara sacīja, - pacenties griezt tai ceļu.
- Karavīra vieta ir Nāvei pie sāniem, - Reits atbildēja un piecēlās, — lai varētu ar to iepazīstināt savus ienaidniekus.
Nākamajā brīdī viņš jau devās lejup pie Jūras mātes, kur drīzais saulriets apspīdēja viļņus; lejup, kur simtiem kuģu šūpojās viļņos un to rastru briesmoņi paklusām šņākuļoja, šņāca un čīkstēja. Lejup pie brāļiem, kuri pūlī grūstījās un kurus tikai pašu prasme, drosme un niknums šķīra no Beidzamajām durvīm. Šis cilvēku bēgums devās jūrā, lai stātos pretī šurp nākošajam paisumam.
Atradis vietu blakus kuģim, Reits sajuta reibinošus baiļu un aizrautības uzplūdus, viņš vienmēr bija to vidū, kuri pirmie dodas naktī, un prieks par gaidāmo kauju jau kņudināja rīkli.