- Vai tu gribētu atrasties blakus Zobenlauzim? - Zilais Dženers jautāja.
- Nē, - Reits atbildēja un nemaz nemeloja. - Kāds gudrs cilvēks man reiz teica: karš nozīmē vislabākajā veidā izmantot to, kas tev dots. Nav biedējošāka karotāja par Zobenlauzi, kurš abām kājām nostājies uz Zemes tēva muguras. - Viņš uzsmaidīja Dženeram. — Bet tu gan esi viens vecs mērkaķis, kurš kuģi pazīst līdz pēdējai vīlītei, kā man šķiet.
- Es protu atšķirt vienu galu no otra. - Zilais Dženers papliķēja Reitam pa plecu. - Priecājos tevi redzēt komandā, manu zēn.
- Centīšos tevi nepievilt, vecais. - Reits bija domājis pamētāties ar nicīgām muļķībām, līdzīgi kā abi ar brāli mēdza viens otru vilkt uz zoba, bet vārdi vēlās pār lūpām pavisam vienkārši, pat mazliet sāpīgi.
Dženers smaidīja, un visa viņa krunkainā seja savilkās grumbu kamolā. - Tu nepievilsi. Karalis teiks runu.
Ūtils, uzkāpis uz sava kuģa stūres mājas, vienā rokā maigi auklēja savu zobenu un, vienu zābaku uzcēlis uz augstākā margu šķērskoka, ar otru roku cieši turējās pie kuģa pakaļgala tieši zem dzelzī kaltā rastra šņācoša vilka veidolā. Viņam nebija ne bruņu, ne vairoga vai ķiveres, sirmajos matos mirdzēja ķēniņa kronis. Viņš paļāvās uz savu prasmi un veiksmi saskarē ar ieročiem. Ūtils nicināja Nāvi, tādēļ ienaidnieki no viņa baidījās, bet sekotāji apbrīnoja, un vadonim tas bija daudz vērtīgāk nekā apbruņojums.
— Mani labie draugi! - Ūtils iesaucās piesmakušā balsī, un satrauktā murdoņa uz kuģiem apklusa. — Drosmīgie brāļi! Getlandes un Trovenlandes karavīri! Jums ir nācies gaidīt gana ilgi. Šodien mēs atdosim Kara mātei viņas tiesu. Šodien būs sarkana, asiņaina diena, vārnu svētku diena. Šodien mēs dosimies kaujā!
Reits ierēcās, un visi apkārt esošie darīja tāpat. - Par šo dienu maģistri rakstīs savās gudrajās grāmatās, - Ūtils turpināja varenā balsī, - un skaldi to apdziedās pie ugunskuriem. Par šo dienu jūs stāstīsiet savu mazbērnu bērniem un plīsīsiet vai pušu aiz lepnuma, ka tajā piedalījāties. Mēs esam tas zobens, kurš sacirtis gabalos Gudrā Jillinga smaidu, tā roka, kura iecirtīs pļauku Veckundzes Veksenas sejā. Gromgilgorms ar saviem vensteriešiem sakaus Augstā karaļa vīrus uz Zemes tēva muguras. Mēs viņus iedzīsim saltajās Jūras mātes skavās.
Šķita, karalis izstiepjas vēl staltāks, un sirmie mati plandīja gar rētām klāto seju un drudža spožajām acīm. — Nāve gaida mūs visus, mani brāļi. Vai jūs paskriesiet viņai garām, asti iežmieguši, vai ari ieskatīsieties tai sejā, augstu pacēluši galvu un atvēzējuši zobenus?
- Atvēzējuši zobenus! Atvēzējuši zobenus! — Visā līča platumā asmeņi šņākdami izlēca no makstīm.
Ūtils drūmi pamāja ar galvu. - Es neesmu maģistrs, man vairs nav, ko teikt. - Viņš nocēla zobenu no otras rokas šūpuļa un pastiepa to pret debesīm. - Manā vietā lai runā mans zobens! Tērauds nesīs atbildi!
Atskanēja urravas, un vīri atzinīgi sita ar dūrēm pa airiem, padarīja neasus rūpīgi uzasinātos asmeņus, atsitot tos pret vairogu malām, un cēla gaisā savus zobenus, cirvjus un dunčus, lai virs katra kuģa pret debesīm tiektos mirdzošs ieroču mežs. Reits kliedza skaļāk par visiem.
- Nedomāju, ka nāksies dzirdēt tevi atbalstām Getlandes ķēniņu, — Dženers nomurmināja.
Reits nokremšļojās, rīkle sāpēja. - Nūja, ko tur. Visļaunākie ienaidnieki pārtop par labākajiem sabiedrotajiem.
- На! Tu kaut ko mācies, manu zēn.
Turpmākais klusums ieilga. Sīkie troksnīši - dēļu
maigā čīkstēšana zem Reita zābakiem un paklusā viļņu šļakstināšanās liedagā - šķita kā pērkona dārdi. Tāpat izskanēja ādas švīkstoņa, kad Zilais Dženers saberzēja raupjās plaukstas un veltīja pēdējo lūgsnu Kara mātei. Pārlieku dobji dullos grabēja airi, un neciešami skaļi iebrēcās vientuļa kaija, kas meta lokus zemu virs kuģiem un aizlidoja uz dienvidu pusi.
- Laba zīme, - ķēniņš Ūtils sacīja un ar spēcīgu cirtienu nolaida zobenu lejā.
- Ahoi! — iesaucās Zilais Dženers.
Viri ķērās pie airiem; bailes, ienaids un slāpes pēc laupījuma karsēja asinis viņu dzīslās - tās bija slāpes pēc slavas. Gluži kā no saites palaists dzinējsuns Melnais suns steidzās dziļāk jūrā pa priekšu Ūtila kuģim ar pelēkajām burām, tā augstais rastrs spļāva gaisā ūdens lāses, un sāļais vējš bužināja Reita matus. Koks kauca, un ūdens dārdēdams triecās pret kuģa dēļiem, un, par spīti lielajam troksnim, viņš sadzirdēja, kā citu kuģu stūrmaņi uzmundrina savus airētājus pielikt pūles, lai viņi iesaistītos kaujā pirmie.
Tam viņš bija radīts. Reits atmeta galvu un priekā atņirdza zobus kā vilks.
Noķērusi kāda koka sakni un pievilkusies, lai tiktu augšā kāpā, Skara pamanīja, ka sirds strauji pukst rīkles galā. Visticamāk, šāda uzvedība nepiedien karaliskām personām, kā Māsa Ouda labprāt norādītu, bet viņa negrasījās vienkārši sēdēt liedagā un grauzt nagus, kamēr tiek izlemta Trovenlandes nākotne.
Pieņemsim, viņa nespētu cīnīties kaujā, bet viņa var tajā vismaz noskatīties.
Nu jau nogāze kļuva slīpāka, un, pieliekusies pie zemes, Skara uzrāpās virsotnē. Dienvidu pusē pavērās skats uz Jutmārkas roboto krasta līniju. Bālie pakalni, aiz tiem pelēkās pludmales un tālāk jau paši mirdzošie
jūras šauruma ūdeņi, un visbeidzot - pusceļā līdz apvārsnim - kuģi.
- Augstā karaļa flote, - čukstus sacīja Māsa Ouda, kuras seja no augstā kāpiena vairāk nekā jebkad atgādināja firziķi.
Kuģu bija kāds ducis, un visiem airi ūdeni. Daži bija zemi un slaidi, būvēti tieši kaujām, citi - tirdzniecībai paredzētas liellaivas ar tukliem vēderiem, kuri noteikti bija piebāzti ar Veckundzes Veksenas uz ziemeļiem sūtītajiem kareivjiem. Šie vīri bija nobrieduši mest malā runas par aliansi un nopostīt Skaras mazītiņo kabatas izmēra Trovenlandi, gluži kā puika ar saltu sirdi varētu saspiest vaboli.
Uzvirmoja dusmas, un Skara savilka pirkstus dūrēs, spēra vēl dažus soļus līdz zemesraga galējam punktam un ieņēma vietu starp Tēvu Jārvi un Māti Skēru; viņi raudzījās uz rietumiem, kur garš liedags aizstiepās līdz ūdenī slīkstošajai Saules mātei.
- Ak dievi, — viņa nopūtās.
Vīri izbira oļu klātajā pludmalē gluži kā skudras no izpostīta pūžņa, viņu vairogi atgādināja uzzīmētus punktus, kuros pazibēja un iemirdzējās tērauds, un daudzkrāsainie karogi plandījās vējā, norādot pulcēšanās vietu tiem Augstā karaļa karavīriem, kuri jau bija izkāpuši krastā. Šādu ļaudīm piebāztu liellaivu bija divas, iespējams, pat trīs. Simtiem, tūkstošiem vīru. Aina šķita nereāla.
- Tik daudz, - Skara čukstus sacīja.
- Jo vairāk pretiniekiem atļausim šķērsot līci, jo vairāk Gromgilgorms liedagā tos notvers un vairāk mēs nogalināsim, — skaidroja Māte Skēra.
Pēdējais vārds izskanēja griezīgi kā duncis, un Skara, sakļāvusi plaukstas, pamanīja, kā uzbango satraukums. - Kā jums šķiet... - Jaunās karalienes balss aizkrita un izklausījās kā ķērciens, kad viņa saņēmās un izdabūja pār lūpām vārdus: - Gudrais Jillings ir tur, lejā? - Atmiņā atkal atausa mierīgā, maigā seja, viņa dzirdēja augsto, laipno balsi un sajuta tonakt piedzīvoto šausmu atbalsi. Pašas gļēvulība saniknoja Skaru - nolādēts, viņa taču ir karaliene! Karaliene nedrīkst baidīties.
Tēvs Jārvi uzmeta acis Skarai. — Visi īstie varoņi ved kaujā pārējos, atrodoties priekšgalā.
- Viņš nav varonis.
)
- Ikviens varonis kādam citam ir nelietis.
- Lai kas viņš būtu - varonis vai nelietis, — Māte Skēra ierunājās, piekalusi zilzilo acu skatienu zemāk redzamajiem vīriem, - bet viņš nav pienācīgi sagatavojis savu karaspēku.