Skērai bija taisnība. Kāpās virs liedaga ienaidnieks bija izveidojis vairogu mūri, pavēršot to pret iekšzemi un drūmajiem mežiem, garā kāta galā tur plīvoja karogs ar Vienīgās dievietes sauli un septiņiem stariem centrā, tomēr pat Skara, kuras karošanas pieredze nesniedzās tālāk par puiku mācību vērošanu pagalmā pie vectēva svētās zāles, saprata, ka šī siena ir veidota vāji un šķībi, turklāt ar spraugām.
— Veckundze Veksena savākusi vīrus no dažādiem nostūriem, — teica Tēvs Jārvi. — Viņi nav raduši cīnīties plecu pie pleca. Viņi pat nerunā vienā mēlē.
Ķēniņa Ūtila flote - bultas formā izvietota kuģu vienība - jau bija apmetusi loku ap zemesragu, un kaijas meta riņķus virs baltā putu ieloka, kas stiepās nopakaļ līdz nomelnējušajām Valso drupām. Augstā karaļa flote tos, visticamāk, pamanīja, un daži kuģi jau griezās, lai atvairītu draudus, citi muka malā, vēl citi turpināja ceļu līdz krastam, apjukumā samudžinot airus un triecot laivu pret laivu.
- Pārsteigums runā mums par labu, - Māsa Ouda teica, beidzot atguvusi elpu. — Pārsteigums ir puse no kaujas.
Skara drūmi paraudzījās sānis. — Cik daudzās kaujās jūs esat cīnījusies?
- Es ticu mūsu aliansei, manu karalien, - maģistre atbildēja un salika kopā plaukstas. - Es ticu Zobenlau-zim, ķēniņam Utilam un Zilajam Dženeram.
- Vēl arī Reitam, - Skarai gluži negribot izspruka. Viņa pat nebija pamanījusi, ka tic Reitam, nemaz nerunājot par to, ka jebkad varētu to pateikt skaļi.
Māsa Ouda izbrīnā sarauca pieri. - Viņam daudz mazāk.
Stiepti un sulīgi iedziedājās kāda karotāja pūstais rags, tā tonis bija tik zems, ka sažņaudzās pat Skaras kuņģis.
Māte Skēra stalti izslējās. - Zobenlauzis ierodas uz dzīrēm!
Acumirklī no koku paēnas izskrēja kareivji un virzījās uz liedagu kāpu pakājē. Skara zināja, ka viņi skrien, cik jaudas, tomēr šķita, ka viņi pārvietojas tikpat lēni, kā vēss medus līst no trauka.
Karaliene pamanīja, ka ar apsaitēto roku ir pieķērusies pie Māsas Oudas pleca. Pēdējoreiz viņa bija tik ļoti pārbijusies tonakt, kad nodega Meža zāle, tomēr šoreiz bailēm pievienojās gluži vai neciešams satraukums. Viņas liktenis, Trovenlandcs liktenis, alianses un pašas Sašķeltās jūras liktenis nu balansēja uz zobena asmens. Viņa gandrīz nespēja uz to skatīties, bet nevarēja ari novērst acis.
Kāds no Augstā karaļa vīriem pameta ierindu un izmisīgi māja ar rokām, mēģinot sagatavot vairogu mūri uzbrukuma atsišanai. Skara dzirdēja viņa satrauktos kliedzienus, kas, vēja aizpūsti, pieklusa, bet bija jau par vēlu.
Zobenlauzis metās tiem virsū. Skara redzēja, kā plīvo viņa melnais karogs, kā tērauds zvīļo zem tā gluži kā sudrabaina viļņa galotne.
- Tur nāk jūsu nāve, - Skara nočukstēja.
Viņa sasprindzināja žokļus tik stipri, ka sāpēja, un krūtis svila aizgūtnēm ierautais gaiss. Skara vērsās ar lūgšanu pie Kara mātes, saltie un ļaunie vārdi lūdzās, lai šie iebrucēji tiktu padzīti no viņas zemes un ietriekti jūrā. Skara lūdzās, lai varētu uzspļaut Gudrā Jillinga līķim, pirms norietēs Saules māte, un tādējādi atgūt viņa atņemto drosmi.
>
Šķita, ka Skaras lūgšanas tiek uzklausītas turpat viņas acu priekšā.
Kā melns paisuma vilnis vensterieši metās lejā pa zāles klātajām kāpām, vējā tālu un savādi atbalsojās viņu kaujas saucieni, un Augstā karaļa līkais vairogu mūris sabruka, līdzīgi kā smilšu siena padodas augsta viļņa priekšā. Skara juta, ka Māsa Ouda uzliek savu plaukstu viņas delnai un to cieši satver.
Gorma viri sašķaidīja jūkošo līniju, un Kara māte izpleta spārnus pār Trovenlandes krastiem, ar smaidu noraugoties slaktiņā. Viņas balss atgādināja vētrās raustīta skārda graboņu. Grandēja tā, it kā vienlaikus darbotos tūkstoš smēdes un simts lopkautuves. Ik pa brīdim vējš atnesa līdz Skaras ausim kādu nejaušu vārdu, frāzi vai kliedzienu, kas pauda niknumu, sāpes vai baiļpilnu lūgumu, un viņa satrūkās, it kā tas skanētu tepat blakus.
Tēvs Jārvi paspēra soli uz kraujas malu, viņa pirksti bija iekrampējušies no elfu metāla kaltajā zizli, bet acis kā piekaltas nepacietīgi vērās uz liedagu.
- Jā! - viņš čukstus gavilēja. - Tieši tā!
Pēkšņi Augstā karaļa spēku labais flangs lēnītēm pajuka, un jau nākamajā mirkli vīri skrēja prom pa oļiem un meta zemē ieročus. Tomēr viņiem nebija, kur mukt, kā vien Jūras mātes skavās, kas nudien nebija no mīļākajām.
Kāpu stāvākajā daļā dažas Augstā karaļa karavīru vienības vēl noturēja savas pozīcijas, cenšoties izrādīt pretestību, kuru varētu apdziedāt varoņdziesmās, tomēr tās bija tikai sīkas saliņas vispārējos plūdos. Skaras acu priekšā panika sagrāva varenu karaspēku. Nu viņa redzēja, kā Vienīgās dievietes simbols sasveras un tiek samīts zem to zābakiem, kuri uzticīgi kalpoja Kara mātei.
Gorma uzbrukuma izskaņā liedags šķita raibs kā nosēts ar melnām kritalām — tādiem kā jūras apskaloti koka gabali, kurus vētra izmetusi krastā. Sašķaidīti vairogi un salauzti ieroči, nokauti cilvēki. Skaras plati ieplestās acis vērās uz postažu - viņa mēģināja aptvert kritušo skaitu un ar pūlēm spēja norīt pēkšņi rīklē izveidojušos kamolu.
- Es to izdarīju, - viņa čukstēja. - Tie bija mani vārdi, mana balss.
Māsa Ouda uzmundrinoši saspieda viņas pirkstus. - Tas bija lielākais labums.
- Mazākais ļaunums, - Skara nomurmināja, atcerējusies Mātes Kīras mācīto, tomēr viņas aizlicnētā maģistre pārprata. Viņu nemocīja vainas apziņa, bet gan pārņēma apbrīna par pašas spēku. Skara beidzot sajutās kā karaliene.
- Lūgšanu audējiem šonakt būs daudz darāmā, -teica Tēvs Jārvi.
- Un pavisam drīz arī Vulsgārdas vergu tirgum, -beidzot Māte Skēra kaut negribīgi, tomēr izteica atzinību. - Līdz šim viss noticis pēc jūsu plāna.
Tēvs Jārvi vērās jūrā, un viņa izģindusī seja šķobījās, aktīvi kustinot žokļus. - Līdz šim.
Kauja bija lieliski uzvarēta uz Zemes tēva muguras, bet jūras šaurumā ķēniņa Ūtila flotes flagmaņi tikai tagad pietuvojās Augstā karaļa juceklīgi izgrūstītajiem kuģiem. Pašā priekšgalā Skara pamanīja zilu, vējam nepakļāvīgu buru un, iecirtuši zobus plānajā ādā blakus īkšķa nagam, sajuta mutē asins garšu.
— Tikai nesastrādā muļķības, ja? - Zilais Dženers uzsauca. Reits atcerējās Vulsgārdas pagalmā veiktās mācības. Divreiz lielākam puisim par sevi viņš iesita tik stipri un ātri, ka nogāza to no kājām. Kā viņš paskatījās uz pieveikto pretinieku, kurš gulēja zemē, sarāvies čokurā...
Kā pacēla zābaku virs puiša asinīm klātās sejas... Reita atmiņā uzplaiksnīja Gromgilgorma milzīgā plauksta, kas uzgāzās uz viņa pleca.
Ko tu gaidi?
Reits pievērsa skatienu Augstā karaļa flotei - nostieptu virvju un paceltu airu jūklim, vēja plosītajam buru audeklam un saspringušajiem vīriem. - Kaujā vienīgā muļķība ir atturēšanās no uzbrukuma, - viņš norūca un iekabināja mutē kaujās noskrambāto sprūdu. Zobi precīzi iegula rievās tā, kā kopā sapas divas saplēstas bļodas puses.
Melnā suņa ķīlis ātri izbrāzās caur vilni un sacēla gaisā šļakatas, kas nolija pār piepūlē saviebtajām airu vīru sejām un tupošo karavīru mugurām.
Reits atskatījās uz sauszemi, un krasta līnija acu priekšā izvijās, kad Jūras māte pacēla Melno suni gaisā un uzreiz nometa lejā. Viņš nodomāja: nez vai Skara skatās, atcerējās viņas acis - milzīgās, zaļās acis, kuru skatiens itin kā aprija viņu. Tad Reits iedomājās par Raid, kurš kaujā devās viens pats un kuru neviens nevar piesegt, un saspieda vairoga rokturi saujā tik cieši, ka iesāpējās sasistās pirkstu locītavas.