Augstā karaļa kuģi strauji tuvojās, Reits jau saskatīja uzgleznotos vapeņus: pelēkos vārtus, mežacūkas galvu, četrus kvadrātā izliktus zobenus... Reits redzēja airu vīru saspringtās sejas turpat aiz reliņiem. Kuģis sašķiebās, viņa skatienam atklājās uzvilkti loki, un tad jau pāri ūdenim ņirbot lidoja bultas.
Reits metās zemē aiz vairoga un juta, kā pret to atsitas šautra un aizlido tālāk pār plecu. Cita ieurbās reliņā tieši blakus. Elpa sāka svilināt rīkli, viņš ar mēli pacilāja sprūdu un iekodās vēl stingrāk.
Aiz muguras nošņāca loku stīgas, viņš redzēja bultas aizlidojam pretējā virzienā, tad uzpūta vējš un tās aizplanēja uz Augstā karaļa kuģu pusi. Ķēniņa Otila stūrmaņi auroja, ka jāpalielina ātrums. Reits dzirdēja, kā ieroči atsitas pret vairogiem, margām un airiem, kā vīri saņemas drosmi, lai būtu gatavi nogalināt, gatavi mirt. Ievilcis plaušās vēl gaisu, viņš darīja to pašu. Tuk, tuk, tuk - cirvis klaudzināja pret reliņu vienā ritmā ar smagi pukstošo sirdi.
- Grieziet pa kreisi! - rēca Zilais Dženers, izvēloties mērķi. Visticamāk, tas bija zemmaliešu kuģis - bez rastra, tikai ar izgrieztu vītni priekšgalā. Tā apkalpe visiem spēkiem cīnījās, lai sadurtos ar Melno suni korpusu pret korpusu, stūrmanis izmisīgi centās noturēt vietā stūres airi, bet vējš izrādījās spēcīgāks.
- Dzelzs sirds! - atskanēja brēciens. - Dzelzs galva! Dzelzs roka!
- Nāk jūsu nāve! - kāds iekliedzās, un citi pievienojās, tad arī Reits nošņāca šos vārdus, neizņēmis no mutes sprūdu, tāpēc izskanēja vien siekalaina ņurdēšana. Elpa svilināja plaušas aizvien vairāk, un Reits trieca cirvi pret reliņiem tā, ka skaidas lidoja pa gaisu.
Pār ūdeni dusmīgi aizspindza jaunas bultas, tām sekoja skaļas lūgšanas un kaujas saucieni, Melnais suns īrās tuvāk zemmaliešu kuģim, un vīri aiz ienaidnieka kuģa margām izvalbīja acis un atkāpās. Sasmaržojis viņu bailes, viņu asinis, Reits piecēlās kājās un vareni iekaucās.
Ar plīstošu, drebošu krakšķi ķīlis atsitās pret koku, airi sacēlās gaisā un lūza, šķīda šķēpelēs un kā šķēpi aizslīdēja gar Melnā suņa korpusu. Dēļi nodrebēja, karavīri klupa un ķēra pēc atbalsta, un zemmaliešu kuģis pēc inerces sasvērās. Cilvēki aizlidoja prom no savām lādēm, kāds loka šāvējs kritienā aizlaida bultu augstā lokā pretī rietošajai Saules mātei.
Abordāžas kāši kā čūskas izšāvās pāri mutuļojošajai spraugai starp kuģiem, un dzelzs ķekši aizķērās aiz borta. Kāts aizāķēja vienu zemmalieti aiz rokas un brēcošu ierāva ūdenī.
- Ahoi! - kliedza Dženers, un kuģi tika pievilkti viens pie otra, virves šķetere un iesprūdis airis palika pa vidu. 'lād Reits atņirdza zobus un uzlika vienu kāju uz reliņa.
Lidojošs akmens trāpīja pa galvu vīram, kurš stāvēja blakus Reitam, un tas, muti pavēris, novēlās gar zemi. Viņa ķiverē pavīdēja pamatīgs robs, bet asinīm klātā mala bija sadragājusi degunu.
Ko tu gaidi?
Reits palēcās, pārlidoja pār putojošo ūdeni un nokrita starp pretiniekiem, bet viņa vairogā ieurbās šķēps un gandrīz izrāva to no rokas.
Šņākdams un siekalas šķaidīdams, Reits blieza ar cirvi, atvēzēja un atkal cirta. Viņš atmuguriski aizlidi-nāja pa gaisu kādu zemmalieti, bet tad pamanīja citu vīru ar rudu bārdu paceļam savu cirvi. Pretiniekam kaklā karājās kovārņa spārns, šim talismanam būtu jāgādā par strauju rīcību, tomēr tas īsti nepalīdzēja - bulta ieurbās
zem rudmata acs, ko tas uzreiz saķēra.
>
Reits iezvēla zemmalietim pa galvu un nogāza viņu no kājām. Vilnis sašķīda pret kuģa sāniem un izmērcēja kā draugus, tā ienaidniekus. Pa gaisu lidoja ūdens un asins šļakatas, vīri uzbruka, skaldīja, grūstījās un kliedza. Visapkārt pletās prātu zaudējušu seju murgs. Jūra sacēla gaisā kuģa pakaļgalu un līdz ar to arī Reitu, kurš ar zobenu aizgrūda prom kārtējos pretiniekus. Viņš rēca un gaudoja — vilks no skata, vilks no sirds.
Visapkārt vārījās koka skaidu un šķindoša metāla, aizlauztu ļaužu balsu murdoņa, kas atbalsojās Reita galvā, līdz tā pati sāka džinkstēt, plīst pušu un draudēja eksplodēt. Jūra un asinis bija noslidinājušas klāju. Cilvēki centās noturēties kājās, bet tad kuģis uzlidoja stāvus gaisā un kaukdams triecās pret otru, kura rastru jau caururba tik daudz šautru, ka tas atgādināja ezi.
Kāds vīrietis uzbruka Reitam ar šķēpu, bet tad zem-maliešus pārņēma panika un triecienā vairs nebija spēka. Reits izrādījās veiklāks un gribošāks, viņš apmeta kūleni ap nomērķēto vietu, viņa cirvis spožā lokā lidoja tam pakaļ un ar būkšķi ietriecās uzbrucēja plecā tik spēcīgi, ka tas aiztenterēja līdz margām un pārvēlās pāri pulsējošajā jūrā.
Žēlastība ir vājums, Māte Skēra lika tiem atkārtot, pirms pasniedza maizes riku. Žēlastība ir neveiksme.
Reits pacēla gaisā kreiso roku un pāri vairoga kantij ar dūri trieca pa lūpām kādam airu vīram, kurš kāsēdams aizstreipuļoja, aizrijies pats ar saviem zobiem.
Reits pamanīja, ka Zilais Dženers jau piekļāvies pie kuģa sāniem un, uzlicis kāju uz reliņa, uz kaut ko norāda ar savu daudz pieredzējušo zobenu. Vecais vīrs kaut ko kliedza, bet Reits bija pārtapis par diženu suni, kurš, pat ja jebkad pratis cilvēku mēli, šo māku bija atstājis citā laikā, citā vietā.
Kuģi triecās viens pret otru. Jūrā ievēlies cilvēks iebrēcās guldzošā balsī un tika sadragāts starp korpusiem. Pazibēja ieroči, un kaut kas uzliesmoja, piesaistot baiļu pārņemtus skatienus.
Tēva Jārvi dienvidu ierocis. Liesmojošais katls īsu brīdi uzkavējās gaisā un uzsprāga, uguns pārņēma visu resnvēderaino liellaivu. Cilvēki lēca pār bortu ūdenī, viņi dega un brēca, takelāža pārvērtās ugunīgās līnijās, Jūras māte baudīja liesmojošu peldi.
Reits sajuta Gorma roku uz pleca. Ko tu gaidi?
Viņš trāpīja ar cirvi kādam zemmalietim, vēl krītošam uzkāpa virsū un iecirta mugurā vēl vienam, kurš bija pagriezies, lai bēgtu. Reits izlauza ceļu pāri visam kuģim, līdz priekšā ieraudzīja gara auguma karavīru ar mirdzošu apzeltītu sejas masku un spožiem maiņas riņķiem ap rokām, kuri zvīļoja rietošās saules staros.
Reits ieņurdējās, sakņupa un pietupās kaujas pozā, siekalas šļācās pār klāju, visapkārt dejoja vīri un viņu spilgto liesmu ietonētās ēnas.
Abi metās uz priekšu, un cirvis nošķindēja pret zobenu, zobens noklaudzēja pret vairogu, kāds spēra, kāds klupa, kāds sita un trāpīja pa klāju, un Reits aizvēlās prom.
Slapjajām lūpām drebot, viņš meta lokus, pārbaudīja līdzsvaru un zvāroja cirvi, līdz pamanīja, ka viņa ēna izstiepjas pāri klājam līdz kapteinim. Viņš zināja, ka Saules māte jau zemu, zināja, ka tā apžilbinās pretinieku, un, tiklīdz tas notika, uzbruka.
Reits aizķēra kapteiņa vairogu un norāva to zemē. Zemmalietim izrādījās garākas rokas, bet Reits spiedās aizvien tuvāk un iezvēla viņam pa muti tieši zem apzeltītā sejas aizsega.
Krītot kapteinis pieķērās pie margām, un Reita cirvis ietriecās kokā. Kapteiņa pirksti palēcās, sagriezās, un zobens pārvēlās pār bortu jūrā. Reits iešņācās, un pa gaisu aizlidoja sārtas slienas. Viņš cirta zemāk un trāpīja kapteinim tieši zem bruņām brīdī, kad tas centās nostāties uz kājām. Atskanēja krakšķis, un zemmalieša celis savādi izgriezās, līdz viņš kaukdams piezemējās uz rokām.
Reits juta Gorma pļauku iedzeļam sejā. Tu esi slepkava!
Košļādams sprūdu, viņš tik cirta un kapāja, tad atkal cirta, šņāca un siekalojās, līdz vairs nespēja atvēzēt roku, un tad atkrita pret kuģa reliņiem ar asinīm klātu seju un asinīm pieplūdušu muti.