Pār ūdeni aizvēlās dūmu mākonis, Reitam asaroja acis un svila rīkle.
Beidzot vismaz šeit kauja bija izcīnīta. Krituši cilvēki. Kliedzoši cilvēki. Ūdens, biezs no peldošiem līķiem, maigi skalojās gar ķīli, kuģim dreifējot tālāk. Reita ceļi saļodzījās, un viņš novēlās uz pakaļas vijīgā rastra kokgriezuma paēnā.
Pāri viļņiem traucās jauni Ūtila kuģi. Pa gaisu lidoja bultas, abordāžas āķi ķeksēja, vīri lēca no klāja uz klāju, rēkdami viņi cīnījās un krita kā melnas, dziestošajā gaismā plēnošas ēnas. Lielos tirdzniecības kuģus pārņēma liesmas, rūkdamas tās aizvijās krēslas pārņemtajās
debesis, un degošu airu jūkļi kā milzu lāpas kvēloja virs ūdens.
- Tā tik bija kauja, puis. - Kāds ielika kapteiņa apzeltīto bruņucepuri Reitam klēpī un papliķēja pa to. - Tu laikam nemaz nepazīsti baiļu, vai ne?
Reitam nācās saņemties, lai atvērtu sāpošo žokli un ar jēlo mēli izbāztu no siekalām noglumējušo sprūdu no mutes.
Dažbrīd pārņēma sajūta, ka viņam atlikušas tikai bailes. Bailes zaudēt vietu, palikt vienam. Bailes par paša padarīto un par to, ko vēl varētu izdarīt.
Karošana gan viņu nebiedēja.
Kad kuģi sāka irties krastā, zeme atgādināja melnu noslēpumu, bet debesu tumšzilo audeklu graizīja mākoņi un caurdūra zvaigznes. Tālāk tumšajos ūdeņos joprojām dega Veckundzes Veksenas flotes paliekas.
Karotāji pamazām lēca krastā un smejot klupa un krita pār bangām, bet viņu acis uzvaras laimē atstaroja simtiem liedagā iekurto ugunskuru liesmas.
Skara vērīgi nolūkojās šajā ainā, jo izmisīgi vēlējās uzzināt, kurš izdzīvojis, kurš ticis ievainots un kurš kritis. Pēdas svila vēlmē pašai mesties jūrā un ātrāk tikt pie skaidrības.
- Re, kur! - Māsa Ouda rādīja, un Skara ieraudzīja Melnā suņa rastru un komandu pa oļiem rāpjamies
krastā. Reibinoša atvieglojuma sajūta viņu pārņēma, saskatot smaidu Zilā Dženera sejā, tad viņam blakus ejošais karavīrs noņēma apzeltītu ķiveri un viņai uzsmaidīja arī Reits. Vienalga, vai Māte Ķīra uzskatītu to par piedienīgu vai ne, Skara skriešus metās lejā pa pludmali viņus sagaidīt.
- Uzvara, manu karalieni - Dženers iesaucās, un Skara viņu satvēra, apskāva, paraustīja aiz ausīm un pavilka veča galvu lejup tā, lai varētu noskūpstīt grumbaino seju.
- Es zināju, ka tu mani nepievilsi!
Pietvīkušais Dženers pamāja. - Sakiet paldies viņam. Divcīņā viņš nogalināja kapteini. Nemūžam neesmu redzējis drosmīgāku cīniņu.
Reita acis vērās dzīvi un mežonīgi, un Skara pati neaptvēra, kā bija jau apvijusi rokas arī viņam ap kaklu. Nāsīs ieplūda puiša skābenais sviedru aromāts, kas nez kāpēc nešķita nepatīkams. Ar vieglu rāvienu viņš pacēla Skaru gaisā, pagrieza tik liegi, it kā viņa būtu sīks salmiņš, un abi smējās, apreibuši no uzvaras.
- Mēs atvedām jums dāvanas. - Reits atsaitēja audekla somu un izbēra smiltīs džinkstošu maiņas riņķu kaudzi.
Māsa Ouda metās uz ceļiem un sāka cilāt zelta un sudraba sprādzes; viņas sejā iegūla smaids un mīlīgas bedrītes. - Trovenlandes dārgumu glabātavai tas neskā-dēs, manu karalien.
Skara uzlika plaukstu uz maģistres pleca. - Nu jau Trovenlandei ir sava dārgumu glabātava. - Ar šo laupījumu viņa varēja pabarot ļaudis, varbūt pat atjaunot visu Gudrā Jillinga nodedzināto un būt īsta karaliene, nevis tikai skuķis ar titulu, kas ir vien dūmu vērts. Viegli saraukusi pieri, viņa pavērās uz Reitu. - Jāatzīst: kad tu pirmoreiz apsēdies man blakus, es neliku uz tevi lielas cerības.
- Es pats uz sevi īpaši necerēju, — viņš atbildēja.
Dženers saņēma puisi aiz pleciem un sabužināja tā
gaišos matus. - Kurš gan varētu jums pārmest? Viņš izskatās pēc bezcerīga ņurņika!
- Vecais, kurš nu būtu runājis... - Reits norūca un pasita nost Zilā Dženera roku.
- Jūs abi pierādījāt, ka esat diženi karotāji. — Skara izvēlējās divus zelta roku riņķus un vienu iedeva Džene-ram, nodomādama, cik ļoti viņas vectēvs lepotos, redzot, kā mazmeita apdāvina savus karavīrus. - Un arī uzticami draugi. - Skara saņēma Reitu aiz masīvās delnas un uzmauca tai otru sprādzi, tad, izmantojot tumsas aizsegu, pārskrēja pirkstiem pār puiša delnas virspusi. Reits pagrieza roku, un viņa jau skāra tā plaukstu un ar īkšķi to noglāstīja.
Skara pavērās augšup, un abu skatieni satikās. Varētu domāt, ka pasaulē nav nekā cita, ko redzēt. Māte Ķīra to nekādā ziņā neuzskatītu par piedienīgu, tāpat arī visi citi. Iespējams, tieši tāpēc Skarai aizrāvās elpa - no satraucošās vēlmes tā rīkoties.
- Tērauds sniedza mūsu atbildi! - atskanēja saucieni, un viņa atrāva roku, pagriezās un ieraudzīja ķēniņu Ūtilu tuvojamies pa liedagu. Smaidīgs Tēvs Jārvi soļoja valdniekam pie sāna. Visi klātesošie vīri pacēla gaisā zobenus, cirvjus un šķēpus, lai sveiktu ķēniņu, un aizvadītajā kaujā saskrambātie asmeņi iezaigojās sarkanajā ugunskuru
gaismā. Šķita, ka Dzelzs ķēniņš un viņa sabiedrotie pārvietojas pa liesmojošu jūru.
- Kara māte stāvēja mūsu pusē! — No tumsas ieskautajām kāpām iznira Gromgilgorms, viņa rētām klātajā sejā lāsmoja jauna brūce, bet bārdā ķepēja asins pikas. Raki slāja viņam blakus ar karaļa milzīgo vairogu rokās, ari tas bija iemantojis jaunas rētas, bet valdniekam pie otra sāna ar salaupīto zobenu saišķi rokās nāca Sorjorns. Māte Skēra cēli soļoja aiz viņa, nemitīgi kustinādama lūpas melodiskā pateicības lūgsnā Vārnu mātei.
Divi varenie karaļi, divi leģendārie karotāji un senie ienaidnieki satikās un pāri liesmojošajam ugunskuram vērās viens otrā. Smiekli un urravas apklusa visā pludmales garumā, un Vēja piedziedātāja sāka skandēt skumju meldiņu. Pāri oļiem uz jūras pusi aizlidoja spožas dzirksteles.
Tad Zobenlauzis izrieza varenās krūtis un ierunājās pērkondimdošā balsī, pazibēja ķēde, kurā karājās viņa uzveikto ienaidnieku zobenu gardas.
- Es uzmetu acis jūrai un ieraudzīju kādu kuģi traucamies uz priekšu, aiz tā vesela flote kā pelēka kaija slīdēja pār ūdeņiem, kā strazdus uz visām pusēm izdzenājot Augstā karaļa kuģus. Dzelzs bija tā kuģa mastā, un dzelzs - uz tā uzkāpušo karavīru rokās. Dzelzs apņēmība staroja žēlastību nezinošā kapteiņa acīs. Šī dzelzs lika slaktiņam pārņemt jūru. Tik daudz līķu apmierinātu pat Jūras mātes nesātību.
Džinkstot metālam, kareivji sāka sačukstēties, lepojoties paši ar savu un savu vadoņu spēku. Viņi lepojās ar slavas dziesmām, kuras nodos saviem dēliem un kuras bija vērtīgākas par zeltu. Ūtila neprātīgās acis iepletās, viņš apņēma savu zobenu un ļāva tam ierasti iegult elkonī. Viņa balss atskanēja skarbi kā asmens strīķēšana pret galodu.
- Es atskatījos uz krastu un redzēju tur sanākam pūli. Virs galvām vējš plosīja melnu karogu. Melnas dusmas vēlās pār viņu ienaidnieku rindām. Augstā karaļa vīri tika iedzīti jūrā. Tērauds dunēja kā pērkons, kad bruņas šķīda un vairogi šķēlās. Sarkani paisuma viļņi skalojās gar drupām. Tik daudz līķu apmierinātu pat Kara mātes nesātību.
Abi karaļi sadevās rokās virs ugunskura, un atskanēja varenas urravas, metāls šķindēja, vīriem triecot izrobotos zobenus pret sagraizītajiem vairogiem, un dūres rībēja pret karabiedru bruņām, uzsitot pa plecu blakus stāvošajam. Skara sita plaukstas un smējās līdz ar visiem.
Zilā Dženera pierē sagūla pārsteiguma rievas. - Tīri pieņemami panti un tik ātri sacerēti.
- Skaidrs, ka vēlāk skaldi tos varēs vēl uzlabot! -Skara zināja, ko nozīmē gūt diženu uzvaru, un par to gribējās dziedāt. Augstais karalis bija padzīts no viņas tēvutēvu zemes, pirmoreiz kopš bēgšanas no degošā Meža viņai vairs nebija smaguma uz sirds...