Tad atmiņā uzplaiksnīja laipnais smaids uz vectēva asinīm apšļakstītajām lūpām, un Skara nodrebēja. - Vai Gudrais Jillings bija nogalināto vidū? - viņa iesaucās.
Gromgilgorms pievērsa Skarai tumšo acu skatienu. - Es nemanīju nekādu pazīmi, ka tur būtu tas Nāvi pielūdzošais suns vai viņa sabiedrotie. Tajā liedagā mēs sakāvām vāji bruņotu un slikti vadītu pūli.
- Tēvs Jārvi! - Kāds zēns paspraucās garām Skarai un ieķērās maģistra apmetni. - Dūja atlidojusi.
Nez kāpēc Skaras kuņģī ieperinājās salta satraukuma smagums, kad Tēvs Jārvi uzkabināja no elfu metāla darināto zizli uz elkoņa un pacēla papīra strēmeli pret ugunskura gaismu. — No kurienes tā atlidoja?
- Tepat no šī krasta, aiz Jeiltoftas.
- Mani vīri novēroja jūru... - Maģistra acis pārskrēja steigā uzšņāptajiem nelīdzenajiem burtiem.
- Vai ir kādi jaunumi? — ķēniņš Ūtils gribēja zināt.
Jārvi norija satraukuma siekalas, un spēja brīze sapurināja papīru viņa rokā. - Augstā karaļa karaspēks šķērsojis jūras šaurumu un dodas uz rietumiem, - Jārvi klusi sacīja. - Desmit tūkstoši viņa karavīru ir spēruši kāju uz Trovenlandes zemes un jau soļo uz priekšu.
- Kā? - Reita lūpas vēl smaidīja, bet pieri jau izvagoja apjukuma rievas.
Turpat netālu vīri vēl neveikli dancoja dūdu melodijas ritmā, viņi smējās, iedzēra un svinēja, bet abiem karaļiem tuvāk stāvošo vīru sejas jau drūmi nomācās.
- Vai droši to zināt? - Skaras balsī ieskanējās lūdzošais tonis, kādā runātu apžēlots ieslodzītais, uzzinājis, ka viņam nāksies mirt par kādu citu noziegumu.
- Es to zinu droši. - Jārvi saburzīja papīru un iemeta ugunī.
Māte Skēra ierējās nebūt ne priecīgos smieklos. - Tā bija tīrā viltība! Spožs Veckundzes Veksenas žests, lai novērstu mūsu uzmanību, kamēr viņa ar otru roku gatavo īsto triecienu kur citur.
- Blēdība, - Zilais Dženers noelsās.
- Vai viņa ziedoja tik daudz cilvēku... lai izspēlētu blēdību? - Skara nespēja noticēt.
- Lielāka labuma vārdā, manu karalien, - Māsa Ouda nočukstēja. Salta vēja pūsma pāršalca oļus un tālāk liedagā apdzēsa dažus ugunskurus.
- Viņa pameta suņiem savus draņķīgākos kuģus un vājākos karotājus... lai šie cilvēki vairs nebūtu jābruņo un jābaro, lai par viņiem nebūtu jāuztraucas. - Ķēniņš Ūtils atzinīgi pamāja. - Nākas apbrīnot viņas nesau-dzību.
- Un es jau nospriedu: Kara māte mums uzsmaidījusi. - Gorms drūmi pavērās uz naksnīgajām debesīm.
- Izrādās, ka viņas labvēlība tomēr tikusi kādam citam.
Ļaunā vēsts izplatījās, mūzika apklusa, un līdz ar to beidzās arī svinības. Māte Skēra drūmi skatījās uz Jārvi.
- Jūs domājāt esam viltīgāks par Veckundzi Veksenu, bet viņa ir pārspējusi jūs un reizē ar jums arī mūs visus. Augstprātīgais muļķi!
- Nez kāpēc es nedzirdēju nevienu jūsu gudro ieteikumu! -Tēvs Jārvi cirta pretī, un viņa sejā iegūla melnas niknu ēnu rievas.
- Izbeidziet! - Skara lūdzās un nostājās starp abiem.
- Mums tagad jābūt vienotiem vairāk nekā jebkad!
Tomēr vārdu divkaujas jau bija sākušās. Sacēlās tāda pati jezga kā tovakar aiz viņas durvīm, kad Augstā karaļa karaspēks iebruka Jeiltoftā.
- Desmit tūkstoši vīru? Tas varētu būt trīsreiz vairāk, nekā pieveicām šeit!
- Divreiz vairāk nekā mums!
- Un ja nu visi viņu karavīri vēl nav izkāpuši krastā?
- Augstajam karalim vienkārši izdevies atrast vairāk kuģu.
- Mums jāuzbrūk tūlīt pat, - nošņāca Ūtils.
- Mums jāatkāpjas, - norūca Gorms. - Jāļauj viņiem uzkāpt uz mūsu zemes.
- Izbeidziet! - Skara iebrēcās, bet laikam viņai neizdevās, kā nākas, ievilkt elpu. Sirds smagi dunēja ausīs. Melnajās debesīs kaut kas čabēja, un Skara noelsās. Reits parāva Skaru aiz rokas, pats aizstājās priekšā un izrāva dunci.
No tumsas iznira putns un nosēdās Mātei Skērai uz pleca. Vārna salocīja spārnus un, dzeltenās acis nemirkšķinot, vērās ļaudīs.
- Gudrais Jillings ir klāt! - putns noķērca. Piepeši Skara atkal sajutās kā tonakt tumsā, kad nevaldāmas lāpu gaismas šaudījās aiz logiem un balta roka sniedzās, lai skartu viņas seju. Kuņģis savilkās čokurā, un ceļi noļo-dzījās. Lai nepakristu, Skara pieķērās pie Reita rokas.
Klusēdama Māte Skēra notina papīra strēmeli no savas vārnas kājas. Klusēdama viņa izlasīja rakstīto, un sievietes pārakmeņojusies seja kļuva vēl stingāka. No neziņas bailes kā kūstošs sniegs ielavījās aizvien dziļāk dvēselē, it kā liels akmens aizsprostotu viņai elpu un skābe kairinātu rīkles galu.
Skara atcerējās vectēva ierasto teicienu. Uzvaras sajūta ir jauka, tomēr tā drīz vien pagaist.
Skaras balss naktī skanēja pavisam vāri. - Kas noticis?
- Vēl citas sliktas ziņas, - Māte Skēra atbildēja. - Es zinu, kur Gudrais Jillings bija pazudis.
Ralfs mēdza teikt, ka nekur nevar tik labi aizmirst nepatikšanas kā uz kuģa klāja zem piepūstas buras, kad visļaunākais ienaidnieks ir vējš un vislielākās bažas sagādā aiznākamais vilnis. Kols to tiešām uzskatīja par gudrību un pasmaidījis pieķērās pie kuģa rastra, lai izbaudītu šļakatas, kas šļācās sejā, un sāli, kas krājās uz lūpām.
Tomēr dieviem tīk pasmieties par laimīgu cilvēku.
Kāda roka veikli apvijās ap puiša pleciem. Tā varbūt nebija tik liela kā Brandam, tomēr tās spēks šķita tikpat biedējošs. Pirkstu kauliņi krevelēm un rētām klāti, ap delmu bāli oranža mirdzoša elfu aproce par uzvaru pār septiņiem vīriem.
- Gandrīz jau atpakaļ mājās. - Caur sašķiebtajām nāsīm Dzelksne dziļi ievilka elpu un pamāja uz Getlandes pakalniem, kas pavīdēja pie apvāršņa. - Es tā noprotu, ka tu atkal skriesi pie Rīnas?
Kols nopūtās. - Paturi draudus pie sevis, Brands ar mani jau runāja...
- Brands nerunā gana skaļi. Viņš ir miera dvēsele. Dievi vien zina, ka tādam jābūt, ja grib samierināties ar mani. Tomēr es esmu precējusies tieši ar Brandu. -Dzelksne piedūra pirkstu sarkanā zelta atslēgai sev kaklā, un tā sašūpojās. - Tāpēc Rīna ir arī mana māsa, un ar mani vis neies tik viegli. Tu man vienmēr esi paticis, un man nepatīk neviens cits, bet vai tu saproti, kāpēc es to visu saku?
- Diez vai es būtu tas tālredzīgais. - Kols nokāra galvu. — Es jūtos kā iesprostots telpā, kas kļūst aizvien mazāka. Es neredzu, kā varētu izdarīt pa prātam gan Rlnai, gan Tēvam Jārvi.
- Tu gribēji teikt, ka neredzi, kā dabūt to, ko gribi
no viņiem abiem?
>
Kols uzmeta Dzelksnei vainas pilnu skatienu. - Es gribu, lai mani mīl, kamēr es pārveidoju pasauli. Kas tajā tik nepareizs?
- Nepareizi būtu, ja tu nedarītu ne vienu, ne otru un galu galā nonāktu postažā. — Dzelksne nopūtās un saprotoši uzsita draugam pa plecu. - Es zinu, kā tu jūties, ja tas ir kāds mierinājums. Es zvērēju ķēniņienei Leitlinai būt par viņas izraudzīto vairognesi un solījos būt Branda sieva, bet galu galā... Izrādās, viņi abi ir pelnījuši ko labāku.
Kols apjukumā sarauca pieri. Šis bija savāds mierinājums no Dzelksnes, kuru viņš pazina un kura vienmēr šķita tik nosvērta; vai tiešām arī viņu māc šaubas?
> у
- Neesmu pārliecināts, ka viņi domā tāpat.
Dzelksne nosprauslājās. - Es neesmu pārliecināta, ka viņi domā citādi. Jūtu, ka manis nepietiek abiem un ka to, kas man ir, neviens ar veselu saprātu negribētu sev. Es nemūžam negribēju kļūt... teiksim... - viņa savilka pirkstus dūrē un nikni pavērās uz to, - šāda dusmīga neliete.
- Tu to negribēji?
- Nē, Kol, negribēju.