- Ko jūs man atvedāt? - pavisam tuvu atskanēja dzidra un augsta balss, it kā notiekošajā ieinteresētais saimnieks vārdus izdziedātu.
- Getlandieti. Tas izrāpās no jūras pie zemesraga, mans karali.
- Ūdeņu māte mēdz izskalot savādas bagātības. Skaties uz mani, jūras radījum!
Nesteidzīgi, bažīgi un sāpīgi Jārvi pacēla galvu un ieraudzīja divus milzīgus, ar nodilušu dzelzi apkaltus zābakus. Pēc tam skatienam atklājās paplatas sarkanbalti svītrotas bikses. Tad - smaga josta ar zeltītu sprādzi, liela zobena spals un četri dunči. Beigās Jārvi ieraudzīja dzelzs bruņukreklu ar zeltā ievītu zigzaga līniju rakstu. Un visbeidzot skatiens apstājās pie platiem pleciem, ko klāja baltas ādas apmetnis ar vilka galvu, kur tukšo acu dobumos bija iestrādāti granāti. Virs tā krustu šķērsu karājās zelta un sudraba ķēdes, kurās mirdzēja iestrādāti dārgakmeņi: no kritušo pretinieku zobeniem norauti spali. To bija tik daudz, ka ķēde, trīsreiz apmesta ap masīvo kaklu, tik un tā smagi vilkās lejup. Beigu beigās augstu virs Jārvi izslējās milzīgs vīrs ar klintī cirstiem sejas vaibstiem, greizs kā vēja liekts koks, ar gariem matiem un nekoptu bārdu, kurā iezīmējās sirmas švīkas, bet šķībajā mutē un acīs virs tās pazibēja smaids. Tā smaida vīri, pētot vaboles un prātojot, kuru sašķaidīt vispirms.
- Kas tu esi, cilvēk? - milzis jautāja.
- Pavāra zellis. - Vārdi neveikli vēlās pār Jārvi asinīm pierietējušajām lūpām; viņš centās kroplo roku slapjā krekla piedurknē ievilkt dziļāk, lai tā viņu nenodotu. -Es iekritu jūrā. “Labs melis ievij melu audeklā gana daudz patiesības,” reiz sacīja Māte Gundringa.
- Vai minēsim mīklas? - Milzis savirpināja garo matu šķipsnu ap pirkstu. - Kāds varētu būt mans vārds?
Jārvi norija malku. Nebija vajadzības minēt. - Jūs esat Gromgilgorms, Zobenlauzis un Bāreņu radītājs, Vensterzemes karalis.
- Tu vinnēji! - Gorms sasita masīvās plaukstas. - Lai gan tas, ko ieguvi, ir skaidri redzams. Es esmu venste-riešu karalis. Ieskaitot tos, kurus pavisam nesen šie ļaunie un nožēlojamie salašņas, tavi tautieši no Getlandes, tik nekaunīgi aptīrīja, izkāva un nolaupīja kā vergus pretēji Skekenpils Augstā valdnieka gribai, kurš aicināja paturēt zobenus makstīs. Viņam patīk laupīt mums prieku, bet ko lai dara. - Gorma acis pārskrēja postījumu ainai.
- Vai tas tev šķiet taisnīgi, pavāra zelli?
- Nē, - Jārvi norūca un nebūt nemeloja.
Kāda sieviete nostājās blakus karalim. Viņas mati bija noskūti, atstājot vien iesirmus rugājus, bet garās un baltās rokas no pleciem līdz pirkstiem klāja zili raksti. Dažas zīmes Jārvi pazina, jo bija par tām mācījies: zvaigžņu kartes, ar ko nosaka nākotni; koncentrēti, aizvien lielāki apļi, ar kuru palīdzību skaidro mazo dievu attiecības; rūnas, kas stāsta par laikiem, attālumiem un apjomiem, mūsdienās atļautiem un aizliegtiem. Uz vienas rokas augšdelma bija uztetovētas piecas elfu saktas - piemiņas zīmes no dižā laikmeta, darinātas no zelta, tērauda un spoža, spilgta stikla; talismani, ko rotāja sen laika dzīlēs grimušas nozīmes simboli.
Jārvi zināja, ka šī, visticamāk, ir Māte Skēra, Gorma maģistre. Tieši viņa bija nosūtījusi balodi Gundringai, ar miera solījumiem ievilinot Jārvi tēvu nāvē.
- Kurš Getlandes ķēniņš deva pavēli šādam slaktiņam? - viņa jautāja, un balss skanēja tikpat spalgi kā balodim.
- Odems. - Jārvi sāpīgi atskārta, ka runājis patiesību.
Skēras lūpas saviebās, kā sagaršojot ko sūru. - Tātad lapsa nogalēja savu brāli vilku.
- Nodevīgie zvēri. - Gorms nopūtās un, domās nogrimis, nemitējās grozīt kādu ķēdē iekārto zobena spalu.
— Tam bija jānotiek. Tikpat droši, kā Saules māte seko Mēness tēvam pa debesjumu.
- Jūs nogalinājāt ķēniņu Ūtriku. - Jārvi pamanīja, ka izspļāvis asinis.
- Vai klīst tādas runas? - Gorms pacēla masīvās rokas, sašūpodams pie jostas piekārtos ieročus. - Tad kāpēc es ar to nelepojos? Kāpēc mani skaldi vēl nav iemūžinājuši to balādēs? Vai tad es nepārvērstu triumfu jautrās dziesmās? — Gorms iesmējās un ļāva rokām atšļukt atpakaļ klēpī. — Manas rokas mirkst asinīs līdz elkoņiem, pavāra zelli, jo asinis man sagādā vislielāko prieku. Bet ar skumjām nākas atzīt, ka ne visus vīrus, kas krituši, esmu nogalinājis tieši es.
Kāds no dunčiem bija savilcis Gorma ietērpa jostu uz priekšu, un tā raga spals norādīja tieši uz Jārvi. Viņš to varētu sagrābt. Būtu viņš tāds kā tēvs, brālis vai drosmīgais Keimdāls, kurš krita, mēģinot aizstāvēt savu ķēniņu, Jārvi mestos pēc šī naža un ietriektu to Gromgilgorma vēderā, tā īstenojot savu svēto atriebes zvērestu.
— Vai tu domā par šo te nieku? - Gorms tūlīt pat izvilka dunci un sniedza Jārvi, turot aiz spožā asmens.
— Tad ņem to! Bet tev jāzina, ka Kara māte man uzpūta dvesmu, kad biju vēl šūpulī. Jau iepriekš ir paredzēts, ka es nevaru krist no vīrieša rokas.
Cik varens viņš šķita uz baltās debess fona, matiem plīvojot un bruņām mirdzot, bet kaujās cietušajā sejā pletās silts smaids. Vai Jārvi bija devis zvērestu atriebties šim milzim? Viņš - puse no vīra ar vienu smalku un baltu roku? Ja netrīcētu aiz aukstuma un bailēm, Jārvi pasmietos par tādu neprātu.
— Viņš būtu jāuzkar turpat pludmalē ar izlaistām iekšām vārnām par prieku, - sacīja Gorma maģistre, zilās acis nenolaižot no Jārvi.
— Tā jau tu parasti saki, Māte Skēra. — Gorms iebāza dunci atpakaļ makstī. - Bet vārnas ne reizi nav man pateikušās. Šis ir tikai mazs puika. Diez vai tāds neprāts būtu radies viņa galvā. - Tā nu bija balta patiesība. - Atšķirībā no cēlā ķēniņa Odema man nav vajadzības vairot slavu, nogalinot vārgus radījumus.
- Un kā tad taisnā tiesa? — Maģistre palūkojās uz līķautu klātajiem ķermeņiem, muskuļiem nervozi ņudzot pie noskūtajiem deniņiem. - Vienkāršā tauta ir izslāpusi pēc atriebes.
Gorms nosprauslājās. - Vienkāršā tauta vienmēr ir izslāpusi. Vai tu neko neesi mācījusies no Getlandes Zelta ķēniņienes, gudrās un daiļās Leitlinas? Kāpēc nogalināt to, ko var pārdot? Lieciet tam ķēdi ap kaklu, un prom pie pārējiem!
Jārvi iekliedzās, kad kāds vīrs pavilka viņu augšā, kamēr otrs aizcirta ap kaklu dzelzs skavu.
- Ja tu pārdomāsi par to nazi, - Gorms nosauca pakaļ zēnam, smaidam nenozūdot no lūpām, - uzmeklē mani. Visu labu, bijušais pavāra zelli!
- Pagaidiet! - Jārvi nošņāca, sapratis, kas sekos, un drudžaini centās izdomāt kādu triku, kā glābties. - Pagaidiet!
- Kamdēļ? - vaicāja Māte Skēra. - Izbeidz blēt!
Spēriens pa vēderu aizcirta elpu. Viņi uzmeta ļengano
Jārvi uz kāda veca celma, un, kamēr viens vīrs turēja kliedzošo puiku, cits atnesa no kalves ugunīgi karstu cemmi un ar knaiblēm saslēdza kaklariņķi. Pirmais uzsita pa cemmi ar veseri, lai nostiprinātu, bet netrāpīja, tad vērīgi palūkojās uz verķi un uzmeta uzkarsēto dzelzi uz zēna kakla.
Nekad agrāk Jārvi nebija pieredzējis tādas sāpes. Viņš brēca, raudāja, kaut ko murmināja un grozījās kā iekritis verdoša ūdens katlā. Kāds no vensteriešiem parāva puisi aiz krekla un iemeta samazgu bedrē, lai dzelzs šņākdama atdzistu.
— Par vienu pavāra zelli mazāk. - Mātes Skēras seja bija bāla kā piens un gluda kā marmors, viņas acis bez žēlastības vērās zilas kā ziemas debesis. - Par vienu vergu vairāk.
II DIENVIDVĒJŠ
.
.