>
Dienvidvējš stāvēja dokā, un vējš nemaz neatgādināja siltu brīzīti.
Salīdzinājumā ar ātrajām un slaidajām Getlandes liellaivām Dienvidvējš izskatījās pēc briesmoņa, kas aplipis ar jūraszālēm un apaudzis ar gliemežiem, ar dziļu iegrimi un platu klāju, diviem drukniem aplauztiem mastiem un diviem dučiem milzīgu airu katrā sānā, kā arī pa augstam tornim ar šaurām logu ailām priekšgalā un pakaļgalā.
- Laipni lūgts mājās, -Trigs sacīja un pagrCida Jārvi starp diviem ņirdzošiem sargiem uz trapa pusi.
Jauna tumšādaina sieviete sēdēja uz pakaļgala virsbūves jumta un kūļāja kāju, vērojot dzenam šurp jaunos vergus. - Un tas bija labākais, ko atradāt? - viņa ierunājās ar tik tikko manāmu akcentu un veikli nolēca lejā. Arī viņai ap kaklu bija riņķis, tiesa, savīts no stieplēm, un pie tā karājās vaļīga un viegla ķēde, pa vidu aptīta ap roku tā, it kā tā būtu pašas izraudzīta rotaslieta. Tad jau šī verdzene būs vēl labāk ieredzēta par Ankranu.
Sieviete ieskatījās klepojošā vensterieša mutē, noklak-šķināja mēli, palūrēja uz šendieša līko muguru un sašutumā piepūta vaigus. — Kapteine gan nebūs sajūsmā par šiem atkritumiem.
- Un kur tad ir mūsu slavenā vadone? - Ankrans noteica tā, it kā jau zinātu atbildi.
- Guļ.
- Guļ piedzērusies?
Meitene apdomājās, kustinot lūpas tā, it kā prātotu, ko teikt. — Nē, skaidrā.
- Tu labāk uztraucies par kursu, Sūmaela, - norūca Trigs un kārtējo reizi pagrūda Jārvi bēdubrāļus uz priekšu. — Airētāji ir manā ziņā.
Kad Jārvi pavilkās garām, Sūmaela piemiedza tumšās acis. Viņas sašķeltā augšlūpa atsedza baltu zobu trīsstūri. Puisis nodomāja: nez no kuras dienvidu zemes viņa nāk un kā nokļuvusi šeit? Meičas mati bija apgriezti tik īsi, ka bija grūti pateikt, vai viņa ir vecāka vai jaunāka par Jārvi.
Meitene ātri pašāva roku uz priekšu un saķēra puisi aiz delnas, tad parāva to ārā no saplēstās piedurknes.
- Šim ir kropla roka. - Nekādas ņirgāšanās — vienkārša fakta konstatācija, it kā viņa būtu pamanījusi ganāmpulkā klibu govi. - Un tikai viens pirksts. - Jārvi mēģināja izrauties, bet meiča bija stiprāka, nekā šķita.
— Šis gan izskatās švaks.
- Nolādētais vergu tirgonis! - Ankrans lauzās uz priekšu, lai sagrābtu Jārvi delnu un apskatītu to. - Tu teici, ka proti airēt!
Jārvi atlika vien paraustīt plecus un piebilst: - Es jau neteicu, ka labi.
- Šķiet, ka nevienam vairs nevar uzticēties, - Sūmaela secināja, saraukusi melno uzaci. - Kā viņš airēs ar vienu roku?
- Būs vien kaut kā jāairē, - nosprieda Trigs un pienāca klāt. - Mums ir deviņi brīvi airi un deviņi vergi. -Viņš draudīgi nostājās virs Sūmaelas un ierunājās, piebāzis strupo degunu viņas uzrautajam deguntiņam vien pirksta attālumā. - Ja vien tu neesi ar mieru sēsties viņa vietā?
Meitene nolaizīja sašķelto lūpu un piesardzīgi atvirzījās. - Es domāšu par kursu, vai ne?
- Laba doma. Pieķēdējiet to kropli Džoda airim.
Tie aizvilka Jārvi gar augsto pūpi līdz klāja viducim,
kur abās pusēs rindojās sēdekļi. Pie katra milzīgā aira sēdēja trīs vīri - gludi noskūtām galvām, ar riņķi ap kaklu, un izkāmējuši tie vēroja puisi katrs savā noskaņā: ar žēlumu pret viņu un sevi, garlaikotību un riebumu.
Kāds vīrs bija nometies uz visām četrām un berza klāja dēļus, tā seju aizsedza sapinkātu matu ērkulis un nenosakāmas krāsas bārda. Viņš izskatījās tik nožēlojami, ka pat visizdēdējušākie airētāji uz viņa fona atgādināja prinčus. Kāds no sargiem nevērīgi iespēra tam gluži kā klaiņojošam sunim, un nabags aizrāpoja tālāk, vilkdams līdzi pārlieku smagu ķēdi. Šķita, ka kopumā kuģis nav īpaši labi aprīkots, bet ķēžu gan uz tā netrūka.
Jārvi tika pārlieku nežēlīgi nogrūsts zemē starp diviem citiem vergiem, kas izrādījās iedvesmojošs pārītis. Aira galā sēdēja lempīgs dienvidnieks ar biezu muskuļu masu tur, kur būtu jāatrodas kaklam. Atgāzis galvu, tas vēroja virs kuģa riņķojošos putnus. Tuvāk dulliem sēdēja vecs un iecirtīgs maza auguma drukns vīrs, kura muskuļotos augšdelmus klāja sirmas spalvas un vaigus vagoja satrūkuši asinsvadi, liecinot par ilgiem vējā pavadītiem gadiem. Šis skrubināja tulznas platajās saujās.
- Lai dievi nogrābstās, — norūca vecais un nogrozīja galvu, kad sargi pieķēdēja Jārvi blakus sēdeklim, - dabūjām kropli pie sava aira.
- Tu taču lūdzies pēc palīdzības, vai ne? - atcirta dienvidnieks, pat nepaskatījies uz Jārvi. - Te tev būs palīdzība.
- Es lūdzos pēc palīdzības ar divām rokām.
- Esiet pateicīgs, ka dabūjāt pusi no lūgtā, - ierunājās Jārvi. -Ticiet man, es neko tamlīdzīgu nelūdzos.
Varenā vīra lūpās pavīdēja tāds kā smaids, kad tas iesāņus pavēroja Jārvi. - Kad jāceļ smagums, labāk to celt, nevis raudāt. Mani sauc Džods. Tavs skarbais pārinieks ir Ralfs.
- Mans vārds ir Jorvs, - Jārvi bilda, jau iepriekš izdomājis sev citu dzīvesstāstu. Glabā savus melus tikpat piesardzīgi kā graudus ziemā, mēdza teikt Māte Gun-dringa. — Es biju pavāra zellis...
Ar labi ierastu mēles kustību un galvas pagriezienu vecais vīrs nospļāvās pār kuģa sānu. - Tagad tu esi nekas, ar to viss arī pateikts. Aizmirsti par visu, izņemot nākamo airu vēzienu. Tā ir nedaudz vieglāk.
Džods nopūtās. - Neļauj Ralfam iznīcināt tevī vēlmi pasmieties. Viņš ir skarbs kā čili pipars, bet labs cilvēks, uz kuru var paļauties un kuram ļaut iet aiz muguras. -Vecais piepūta vaigus. — Lai gan jāatzīst, kopš esi pieķēdēts Ralfam blakus, tas vairs nebūs iespējams.
Jārvi skumji iesmējās, iespējams, pirmoreiz, kopš bija kļuvis par vergu. Varbūt pat pirmoreiz, kopš bija kļuvis par ķēniņu. Bet smiekli nebija ilgi.
Pūpes durvis ar blīkšķi atsprāga vaļā, un kāda sieviete iztenterēja gaismā, pameta rokas gaisā kā uzvarētāja un iebrēcās: - Esmu pamodusies!
Viņa bija ļoti gara auguma ar asu ērgļa degunu un bālu rētu pāri iedegušajam vaigam, mati saņemti nevērīgā copē. Viņa bija tērpusies uzkrītoši - neskaitāmu tautu visnepraktiskāko apģērba gabalu apvienojumā: plandījās zīda blūze ar izbalējušu izšuvumu, sudrabains kažoks plīvoja vējā, vienā rokā dižojās cimds bez pirkstiem, bet otra bija gredzeniem nosēta, un kristāliem rotāta josta ar apzeltītu galu, kas sitās pret izliekto zobena spalu, karājās smieklīgi zemu.
Sieviete paspēra malā sev tuvāk esošo airētāju, lai uzliktu spico zābaka purnu uz tā sēdekļa, un drūmi nopētīja visu kuģi, zibinot zelta zobus.
Vergi, sargi un jūrnieki sāka aplaudēt visi kā viens. Nepievienojās tikai Sūmaela, kura sēdēja uz pūpes jumta un ar mēli bakstīja vaigu, ubags, kurš joprojām pēdējiem spēkiem skrubināja klāju, un Jārvi, agrākais Getlandes ķēniņš.
- Nolādētā kuce! - Ralfs izspieda nekustīgu smaidu, sizdams plaukstas.
- Tu labāk aplaudē, - nočukstēja Džods.
Jārvi pacēla plaukstas. - Priekš tā es esmu sliktāk ekipēts nekā tam, lai airētu.
- Mani mazulīši! Mani mazulīši! - sieviete iesaucās, aizkustinājumā piespiedusi apgredzenoto roku pie krūtīm. — Jūs man izrādāt pārlieku lielu godu! Tomēr tas nenozīmē, ka jums būtu jāpārstāj aplaudēt. Tiem, kas mums pievienojušies nesen, es esmu Ebdela Ārika Sadik-širama - jūsu kapteine un aprūpētāja. Visticamāk, būsiet jau dzirdējuši par mani, jo mans vārds ir slavens visos Sašķeltās jūras krastos un daudz tālāk līdz pat pašas senākās pilsētas mūriem, pat vēl tālāk.
Viņas slava nebija sasniegusi Jārvi ausis, bet Māte Gundringa parasti mēdza teikt, ka gudrs runātājs pirmais zinās, kad jāapklust.