- Es varētu jūs izklaidēt ar aizraujošiem stāstiem par savu raibo pagātni, - kapteine turpināja, spēlēdamās ar zelta un spalvu auskaru, kas stiepās krietni zemāk par pleciem. - Par to, kā es vadīju imperatores uzvarām vainagoto floti kaujā pie Fulkas, kā labu laiku biju paša Mike-das grāfa mīļākā un favorīte, tomēr atteicos kļūt par viņa sievu, kā pārrāvu Inčimas blokādi, izvedu kuģus krastā pēc lielākās vētras kopš Dieva sašķelšanas, kā izpeldēju krastā uz vaļa muguras, un tā joprojām, tikai kāda jēga? -Viņa mīlīgi paplikšķināja pa tuvākā verga vaigu, tomēr gana stipri, lai pliķis būtu skaidri dzirdams. - Būšu pavisam īsa: tagad šis kuģis ir jūsu pasaule, un uz tā klāja es esmu dižena, bet jūs - pazemīgi padotie.
- Mēs esam diženi, - Trigs atsaucās gluži kā atbalss, ar skatienu noslaukot airu solus, - jūs esat pazemīgi padotie.
- Šodien man ienākusies laba peļņa, lai gan diemžēl nācās aizstāt dažus jūsu brāļus. — Neskaitāmās sprādzes nodžinkstēja pie kapteines zābakiem, kad tā sāka dižoties starp soliem. - Šovakar visi dabūsiet kumosu maizes un vīnu.
Šur tur kāds iesmējās par tik ievērojamu devību. - Lai gan jūs esat mans īpašums...
Trigs skaļi nokremšļojās.
- ... un pārējo mūsu drošsirdīgā kuģa līdzīpašnieku īpašums...
Trigs pamāja piesardzīgi, bet atzinīgi.
- ... tomēr man patīk domāt, ka mēs esam viena ģimene! - Kapteine gluži vai saņēma kuģi plaukstās, platajām piedurknēm plandot vējā, it kā būtu kāds rets un milzīgs jūras putns, kas gatavojas pacelties spārnos. -Es - iecietīgā vecmāmuļa, Trigs un viņa sargi - laipnie tēvoči, un jūs - nepatikšanas gādājošie pēcnācēji. Vienoti pret nežēlīgo Jūras māti - visu jūrnieku mūžīgo ļaunāko ienaidnieci! Jūs esat mazi, veiksmīgi kaķēni, jo žēlastība, labdarība un laipnība vienmēr bijušas manas lielākās vājības. — Ralfs flegmatiski nokremšļojās, to dzirdot.
- Vairākums būs tik gudri un sapratīs, ka jābūt paklausīgiem pēcnācējiem, bet... iespējams... - smaids nozuda 110 Šadikširamas sejas, atstājot vien smieklīgu aizvainojuma izteiksmi, - jūsu vidū atradīsies kāds dumpinieks, kurš gribēs rīkoties uz savu galvu.
Trigs nosodoši nokrekšķēja.
- Un uzgriezīs savai saimei muguru. Gribēs šķirties no saviem brāļiem un māsām. Vienā vai otrā ostā mēģinās pamest mūsu uzticamo kuģi. — Kapteine novilka ar pirksta galu pār bālo rētu uz vaiga un atņirdza zobus.
- Varbūt pat nolems nodevīgā kārtā pacelt roku pret saviem labvēļiem.
Trigs draudīgi nošņācās.
- Gadījumā ja kāds nelabais kārdinās jūs ar šādu domu... - kapteine noliecās tuvāk klājam, - atcerieties to, kurš beidzamais mēģināja tā darīt. - Viņa piegāja pie smagās ķēdes un nikni to parāva, pieraujot kājās netīro grīdas berzēju, kurš aizlidoja pa gaisu kā locekļu, skrandu un matu lēkšķis. - Nekādā gadījumā neļaujiet šim nepateicīgajam radījumam nonākt jebkāda asmeņa tuvumā! - Viņa tuvojās gulošajam nabadziņam. - Ne galda nazim, ne nažu asināmajam, pat ne makšķer-āķim! - Kapteine pārgāja pāri vergam, augstajiem papēžiem ieduroties tā mugurā, tā ne mirkli nezaudējot līdzsvaru par spīti nelīdzenajai virsmai. - Šis te ir nekas, vai dzirdējāt, ko teicu?
- Nolādētā kuce! - Ralfs vēlreiz nomurmināja, kad Šadikširama viegli nolēca no ubaga pakauša.
Jārvi vēroja, kā nelaimīgais grīdas berzējs rausās kājās, noslaucīja asinis no lūpām, paņēma savu birsti un, neiz-dvesis ne skaņas, stīvi atgriezās pie darba. Tikai acumirkli caur pinkainajiem matiem spožas kā zvaigznes pazibēja vīrieša acis, kad tas palūkojās uz kapteines muguru.
- Uz priekšu! - Šadikširama iekliedzās un bez mazākās piepūles uzskrēja uz pūpes jumta, kur apstājās un sāka grozīt gredzeniem klātos pirkstus. - Uz dienvidiem, uz Torlbiju, mani maziņie! Mūs gaida peļņa! Vai ne, Ankran?
- Klausos, kaptein! - Ankrans paklanījās tik zemu, ka gandrīz atsita pieri pret klāju.
- Atnes vīnu, man izkaltusi rīkle visā šajā jezgā.
- Vai dzirdēji, ko teica vecmāmiņa! - ierēcās Trigs un paķēra pātagu.
Visapkārt sāka klaudzēt, cilvēki sasaucās, virves šņāca un dēļi čīkstēja, kad daži brīvie matroži ķērās pie darba, lai sagatavotu Dienvidvēju iziešanai no Vulsgārdas ostas.
- Kas tagad būs? - Jārvi nočukstēja.
Ralfs sāpīgi nošņāca par tādu muļķību.
- Tagad? - Džods iespļāva plaukstās un ar stiprajiem pirkstiem apņēma nogludināto airi. — Airēsim.
VIENS-DIV!
Jau pavisam drīz Jārvi nožēloja, ka nav palicis vergu tirgotāja pagrabā.
- Viens-div!
Triga zābaku papēdis sita nežēlīgu ritmu, tā īpašniekam ložņājot pa klāju, pātaga atdusējās gaļīgajās plaukstās, acis glūnēja pāri soliem, meklējot vergus, kas būtu jāuzmundrina, un strupā balss auroja nežēlīgā ritmā.
— Viens-div!
Nebija nekāds pārsteigums, ka Jārvi sakaltusī roka milzu aira satveršanai bija vēl nepiemērotāka nekā vairoga turēšanai. Bet salīdzinājumā ar Trigu meistars Hūnans šķita kā mīloša aukle. Pātaga tam bija pirmā atbilde uz jebkādu problēmu, bet, tā kā tā nespēja pieaudzēt plaukstai vairāk pirkstu, Trigs pienagloja puiša kroplo delnu pie aira ar knaiblēm, kas nežēlīgi berza.
— Viens-div!
Ar katru neiespējamo briesmīgā aira vēzienu Jārvi rokas, pleci un mugura svila vēl sāpīgāk. Lai gan iepriekšējie airētāji bija nogludinājuši sēdekļa malas kā zīdu un nospodrinājuši aira rokturi, ar katru vēzienu Jārvi sēžamvieta smeldza aizvien skarbāk un plaukstās uzburba jauna tulzna. Ar katru airu vēzienu pātagas cirstās brūces un nedzīstošais apdegums pie cietā kaklariņķa no sāļā jūras ūdens un sviedriem svila aizvien vairāk.
- Viens-div!
Mokas manāmi pārsniedza cilvēka izturības robežas, kādas Jārvi tās bija iztēlojies, un atlika vien brīnīties, cik satriecoši pārcilvēciskus pūliņus varēja panākt prasmīgās rokās nonākusi pātaga. Drīz vien jau tās plīkšķis vai pat tikai Triga soļu tuvošanās pa klāju lika Jārvi sarauties un smilkstot vēzēt airi vēl stiprāk, siekalām tekot caur sakostajiem zobiem.
- Tas puika ilgi neturēs, — Ralfs norūca.
- Pa vienam vēzienam vien, - Džods maigi mierināja, nebeidzami spēcīgi, vienmērīgi un regulāri velkot airi pie krūtīm, it kā viņš būtu darināts no koka un dzelzs.
— Elpo lēni. Ieelpo līdz ar vēzienu. Pa vienam vēzienam vien.
Jārvi nespētu izskaidrot, kāpēc, bet šie vārdi mazliet palīdzēja.
- Viens-div!
Dulli klabēja, ķēdes žvadzēja, virves čīkstēja, un airi īdēja, tiem piekaltie vergi vaidēja, lādējās, skaitīja lūgsnas vai drūmi klusēja, virzot Dienvidvēju uz priekšu.
- Pa vienam vēzienam vien. — Džoda maigā balss kā smalks pavediens palīdzēja izkļūt no izmisuma. - Pa vienam vēzienam vien.
Jārvi īsti nesaprata, kas sagādā trakākas mocības -pātagas cirtieni vai nobrāztā āda, svilstošie muskuļi vai izsalkums, aukstums vai netīrība. Un tomēr nebeidzamā skrāpēšanās pa klāja dēļiem un vārdu zaudējušā naba-dziņa virzīšanās šurpu turpu ar beržamo akmeni rokās, tā saskretušo matu šūpošanās un rētām klātā mugura, kas vīdēja caur skrandām, un dzeltenos zobus atsegušo lūpu raustīšanās puisim atgādināja, ka var būt vēl ļaunāk.
Vienmēr var būt vēl ļaunāk.
>
- Viens-div!
Dažbrīd dievi apžēlojās par tik nožēlojamu stāvokli un atsūtīja labvēlīga vēja brīzi. Tad Sadikširama atplauka zeltzobu smaidā un, sajutusies kā ilgi cietusi māte, kas nespēj nelutināt savas nepateicīgās atvases, deva pavēli likt airus malā un atritināt ādas sloksnēm neveikli apsietās buras. Kapteine arī nepalaida garām izdevību skaļi atgādināt, ka žēlsirdība ir viņas lielākā vājība.