- Tāpēc, ka doties uz rietumiem ir neprāts! - Ralfs vērsās pie Sūmaelas. - Pasaki viņiem!
Meitene cieši sakļāva sakropļotās lūpas un, piemiegusi acis, vērās ugunī. - Austrumos tiksim uz priekšu ātrāk. Un vieglāk.
- Es taču teicu! — norūca Ralfs un uzsita pa kāju.
- Bet es iešu uz rietumiem, - piebilda Sūmaela.
- Ko?
- Austrumos mēs satiksim cilvēkus. Visus, kas izglābās no kuģa. Un tirgus placī mudžēt mudžēja no vergu tirgotājiem.
- Vai tad Vensterzemē tādu nav? - Ralfs iebilda. - Mēs taču tur vienmēr esam labi ietirgojuši no ingliešiem.
- Austrumos ir bīstami.
- Bet rietumos, nedēļām ilgi ejot, nav nekā!
- Tur ir mežs. Mežs nozīmē kurināmo. Iespējams, arī ēdienu. Austrumos ir tirgus placis un kas vēl? Tikai dumbrājs un tīreļi, simtiem jūdžu tālu. Rietumos ir Vens-terzeme. Rietumos ir civilizācija. Rietumos... varbūt ir... kuģi, kas iet vēl tālāk uz rietumiem. Kas iet uz mājām.
- Mājas. — Džods vērās ugunī, it kā tur saskatītu savu dzimto ciemu un aku, kas sargā visgardāko ūdeni pasaulē.
- Mēs dosimies dziļāk iekšzemē, — Sūmaela paziņoja, - kur mūs neredzēs neviens kuģis. Pēc tam uz rietumiem.
Ralfs pacēla rokas pret debesīm. — Kā gan tu atradīsi ceļu tur, kur ir tikai sniegs? Beigu beigās mēs iesim uz
rinki!
i >
Sūmaela izvilka no azotes ādā satītu paciņu un atritināja, atsedzot tālskati un instrumentus. - Es ceļu atradīšu, vecais, par to vari būt mierīgs. Nevarētu teikt, ka es ilgotos doties kādā virzienā, īpaši šādā sabiedrībā. Bet rietumi varētu dot vairāk iespēju.
- Varētu?
Sūmaela paraustīja plecus. - Dažbrīd varbūtība ir lielākais, uz ko atliek cerēt.
- Trīs uz rietumiem. — Jārvi ieraudzīja Ankranu pasmaidām pirmoreiz, kopš Sadikširama izsita viņam divus priekšzobus. — Ko teiksi tu, lielais vīrs?
- Hm... - Džods domīgi atbalstīja zodu uz dūres un pārlaida skatienu aplī sasēdušajiem. - Hm... - Viņš vērīgi nopētīja ikvienu, tad palika pie Sūmaelas instrumentiem. - Ek! - Džods paraustīja smagos plecus un dziļi ievilka elpu. - Kaujā nevienu es nevēlētos sev aiz muguras, izņemot tevi, Ralf, bet, ja jāpārvietojas no vienas vietas uz otru... Es uzticos Sūmaelai. Es došos uz rietumiem. Ja ņemsi mani līdzi.
- Varēsi turēt savu vairogu man virs galvas, ja sāks snigt, - Sūmaela pajokoja.
- Ellē, jūs visi esat zaudējuši prātu! - Ralfs uzlika smago roku uz Jārvi pleca. — Tā šķiet, ka paliekam mēs ar tevi, Jorv.
- Jūtos ļoti pagodināts par piedāvājumu... - Jārvi izslīdēja no Ralfa tvēriena un aitādas un apvilka savu kreklu, kas bija jau gandrīz izžuvis. — Bet pirmais, kas mums jādara, ir jāturas kopā. Jāturas kopā vai arī pa vienam iesim bojā. - Tā bija, un Getlandē viņu gaidīja tronis, zvērests un atriebība, un, jo ilgāk tas viss gaidīja, jo mazāka saruka iespēja to jebkad sasniegt. - Mēs visi dosimies uz rietumiem. - Jārvi uzsmaidīja Ralfam un ar veselo roku papliķēja pa plecu. - Es gan lūdzu gados jaunāku palīdzību, bet būs vien jāņem, kas tiek dots.
- Augstie dievi! - Ralfs saspieda deniņus starp rokām. - Mums visiem nāksies to nožēlot.
- Būs manai nožēlu kolekcijai papildinājums. — Nekas vērās prom tumsā, it kā būtu ieraudzījis aiz uguns izgaismotā apļa rēgu. - To jau tā ir daudz.
BRĪVĪBA
Sūmaela skrēja pa priekšu mežonīgā solī, un visi kātoja viņai pakaļ, apstrīdot maršruta izvēli tikpat maz, cik tad, kad viņi airēja. Viņi maldījās pa melnām klintīm un sniegbaltiem klajumiem, kur greizi koki vējā bija ieņēmuši samocītas pozas un skumji klanījās jūrai.
— Cik vēl solu līdz Vensterzemei? - iesaucās Ralfs.
>
Klusībā kaut ko pie sevis murminot, Sūmaela pārbaudīja visus instrumentus, pavērās augšup uz tēraudpe-lēkajās debesīs vīdošo Saules māti un neatbildējusi devās tālāk uz priekšu.
Reti kurš Torlbijas citadeles iemītnieks uzskatītu to par dārgumu, bet Nekā appelējušais buru audekla baķis kļuva par bēgļu visvērtīgāko īpašumu. Rūpīgi, kā pirāti dala salaupīto mantu, viņi saplēsa audumu gabalos, ietinās tajā, zem drēbēm pasargājot apsalušās galvas un rokas, un to sabāza arī zābakos. Pusi audekla Džods staipīja līdzi tāpat, un, pienākot naktij, visi saritinājās zem tā. Šī teltene nudien pavisam maz pasargāja no mēmās tumsas visapkārt, bet visi labi apzinājās, ka jābūt pateicīgiem arī par mazumiņu.
Šis mazumiņš nozīmēja soli starp dzīvību un nāvi.
Viņi devās uz priekšu, pārmaiņus stājoties gājiena priekšgalā. Džods to darīja, nemaz nekurnēdams; Ralfs nežēloja lāstus sniegam, it kā tas būtu sens ienadnieks; Ankrans cīnījās, apņēmis sevi rokām. Nekas gāja pa priekšu augstu paceltu galvu un cieši satvertu zobenu, kā apliecinot, ka viņš pats darināts no tērauda un nekādi laikapstākļi nav spējīgi viņu nosaldēt vai uzkarsēt pat tad, kad, par spīti Jārvi lūgšanām, sniegs sakrājās uz nozagtās jakas pleciem.
- Sasodīti brīnišķīgi, - Ralfs uzrunāja debesis.
- Mums tas nāk par labu, - iebilda Ankrans. - Sniegs aizber pēdas un ļauj mums noslēpties. Ja paveiksies, mūsu vecā saimniece nospriedīs, ka esam te sasaluši ragā.
- Ja nepaveiksies, mēs patiešām sasalsim ragā, - nočukstēja Jārvi.
- Kāda starpība - tā vai šitā, - Ralfs atcirta. - Kurš gan būtu tik traks, lai mums sekotu šādā laikā.
- Ha! - ierēcās Nekas. - Sadikširama ir tik traka, ka darīs tieši tā. - Viņš pārmeta smagās ķēdes galu pār plecu kā šalli un izbeidza sarunu tikpat šerpi kā padarīja galu Dienvidvēja apsargiem.
Jārvi paraudzījās atpakaļ turp, no kurienes viņi nāca, un ievēroja pēdas, kas aizstiepās pelēkajā tālē. Nez vai Sadikširama atradīs sava kuģa vraku? Vēl viņš prātoja, ko kapteine iesāks, ja to atradīs. Tad norija smago kamolu un vicoja pakaļ pārējiem, cik vien ātri spēja.
Ap dienasvidu Saules māte vārgajā zenītā nebija pacēlusies augstāk par Džoda plecu, tās mestās garās ēnas vilkās pakaļ bēgļiem, un viņi nolēma atpūsties, cieši saspiedušies kopā kādā ieplakā.
- Gribas ēst, - Sūmaela novilka, tā skaļi izteikusi alkas, kas bija pārņēmušas ikvienu.
Bet neviens negribēja piebalsot. Visi zināja, ka te, laukā, ēdiens ir vērtīgāks par zeltu. Ankrans visus pārsteidza, pirmais izvilkdams no kažoka sālītu zivju saišķi.
Viņš paraustīja plecus. - Es ienīstu zivis.
- Tas, kurš mērdēja mūs badā, nu dod mums ēst, -secināja Ralfs. - Kurš teica, ka taisnības nav? - Viņš izvilka jau sen sabojājušos cepumus - ja tie vispār jebkad bijuši svaigi. Sūmaela tiem pievienoja pāris sakaltušu maizes klaipu.
Jārvi atlika vien izplest tukšās plaukstas un censties pasmaidīt. — Esmu pateicīgs... par jūsu devīgumu...
Ankrans viegli saberzēja lauzto degunu. - Tava pateicība man mazliet silda sirdi. Un kas ir jums abiem?
Džods paraustīja plecus. - Man bija pavisam maz laika sagatavoties.
Nekas pacēla gaisā zobenu. - Es varu piedāvāt nazi.
Viņi notiesāja nožēlojamo ēdienu, ar ko tik tikko pietika, lai sanāktu cik necik pieticīga maltīte visiem sešiem.
- Laikam man nāksies uzņemties mātes pienākumus, — sacīja Sūmaela.
Jārvi sēdēja un žēlabaini raudzījās kā suns, kas gaida pabiras, kamēr stūrmane sadalīja maizi baisi vienlīdzīgās un baisi mazās devās. Ralfs uzreiz aprija savus pāris kumosus un vēroja, kā Ankrans svētlaimē pievērtām acīm simtreiz sakošļā pēdējo drupaču.