Izeja ir vienmēr.
Jārvi brīdi aizdomājās, tad tika vaļā no Ralfa un metās pie tuvākā koka, plēsdams rokautu no veselās delnas. No mizas viņš noplēsa kaut ko rūsganu, un jau atkal uzplaiksnīja cerības liesmiņa.
- Vilna, — Ankrans čukstēja un norāva vēl vienu kušķi. — Te ir garām gājušas aitas.
Ralfs to noplēsa no Ankrana pirkstiem. - Uz kurieni tās tika dzītas?
- Uz dienvidiem, - Jārvi atbildēja.
- Kā tu zini?
— Sūnas aug tajā pusē, kur nepūš vējš, - stumbra rietumu sānā.
— Aitas nozīmē siltumu, — piebilda Ralfs.
- Aitas nozīmē ēdienu, - izlaboja Džods.
Jārvi neteica, par ko domāja. Neteica, ka aitas nozīmē cilvēku ldātbūtni un ka cilvēki varētu arī nebūt draudzīgi noskaņoti. Tomēr, lai izsvērtu iespējas, tām jābūt vairāk nekā vienai.
— Es palikšu pie viņas, — ierosināja Ankrans. — Jūs ejiet pēc palīdzības, ja tādu atradīsiet.
- Nē, - Džods nebija ar mieru. — Iesim visi kopā. Tagad mēs visi esam pie viena aira.
- Kurš vinu nesīs?
>
Džods paraustīja plecus. - Kad krava jāpaceļ, labāk to celt nekā raudāt. - Viņš pabāza rokas zem Sūmaelas un novaikstījās, to paceļot, viegli paklupa, tad piespieda meitenes saviebto seju sev pie pleca un augstu paceltu galvu devās uz dienvidu pusi, vairs nebildis ne vārda. Visticamāk, neko daudz jau Sūmaela vairs nesvēra, bet tik pārsalušam, pārgurušam un izsalkušam puisim kā Jārvi tobrīd tas šķita gluži vai nepaveicams varoņdarbs.
- Kādu laiku jau esmu padzīvojis, - Ralfs bilda, blisinot acis uz Džoda muguru. - Bet nevaru teikt, ka esmu redzējis ko jaukāku.
— Es arī ne. — Jārvi uzstutējās kājās un steigšus sekoja Džodam. Kā gan viņš varētu žēloties, šaubīties vai vilcināties, ja tāda spēka paraugstunda risinājās viņa acu priekšā?
Kā gan to varētu kaut viens no viņiem?
LAIPNĪBA
Izgājuši caur mitro krūmāju, viņi lejā ieraudzīja vairākas ēkas.
Viena - būvēta no akmens - bija tik veca, ka grima zemē, un tieva dūmu strūkliņa cēlās augšup virs sniega ieliektā jumta. Siekalas saskrēja Jārvi mutē, un āda sāka kņudēt no neskaidrām atmiņām par ēdienu un siltumu. Otrā ēka, spriežot pēc palaikam dzirdamās apslāpētās blēšanas, bija kūts, kur turēja aitas. Šķita, ka tā uzslieta no kuģa korpusa, kas apgāzts uz mutes, lai gan nebija skaidrs, kā tas varēja nokļūt tik dziļi iekšzemē. Pārējās ēkas bija uz ātru roku sanagloti šķūņi, kas jau gandrīz pilnībā pazuda zem vēja sapūstajām kupenām, bet spraugas starp tām savienoja smaili notēstu baļķu žogs.
Ārā tieši pie ieejas durvīm sēdēja ādās satuntuļots mazs puika un ledū izcirstā āliņģī vaktēja uz diviem zariņiem atslietu makšķeri, ik pa brīdim skaļi šņaukdams degunu.
- Man tas nepatīk, - Džods čukstēja, - nez cik ļaužu vēl ir iekšā? Mēs par viņiem neko nezinām.
- Kā vien to, ka vini ir cilvēki un cilvēkiem nekad
' >
nedrīkst uzticēties, - piebilda Nekas.
- Mēs zinām, ka viņiem ir kas ēdams, drēbes un jumts virs galvas. — Jārvi pavērās uz Sūmaelu, kas bija satīta visos drēbju gabalos, kurus vien kāds varēja meitenei ziedot un kuru tik un tā nepietika. Viņa drebēja tik stipri, ka zobi klabēja, lūpas bija pieņēmušas pelēcīgi zilganu nokrāsu, bet acu plakstiņi mazliet pacēlās, tad atkal aizkrita, lai uz mirkli pavērtos un atkal liptu ciet. - Tas, kas mums vajadzīgs, lai izdzīvotu.
- Tad jau pavisam vienkārši. - Nekas iztina zobenu no audekla gabala. - Tērauds dos atbildi.
Jārvi blenza uz Neko. - Tu grasies nogalināt to zēnu?
Ralfs neveikli sagrozīja plecus, bet Nekas tikai paraustīja savējos. - Ja jāizvēlas starp mūsu un viņa dzīvību, jā, es viņu nogalināšu tāpat kā visus pārējos, kas tur iekšā ir. Arī man viņu žēl. - Viņš cēlās kājās, bet Jārvi sagrāba vīrieti aiz skrandu stērbeles un novilka atpakaļ pie zemes, lai, pats sev par pārsteigumu, ieskatītos skarbajās, nesatricināmi pelēkajās acīs. Tuvplānā tās nešķita ne par kripatu saprātīgākas. Gluži pretēji.
- Tas pats attiecas uz tevi, pavāra zelli, - Nekas čukstēja.
Jārvi norija smagu kamolu, bet nenovērsa skatienu,
viņš negrasījās piekāpties. Uz Dienvidvēja klāja Sūmaela bija riskējusi ar dzīvību viņa dēļ. Bija pienācis laiks atdot parādu. Turklāt viņam bija apnicis būt gļēvulim.
- Vispirms mēs mēģināsim sarunāt. — Viņš stāvēja un centās izdomāt kādu žestu, kas palīdzētu mazāk atgādināt noplukušu ubagu galēja izmisuma stāvoklī, bet nekas nenāca prātā.
- Vai tad, kad tie būs jau nogalinājuši tevi, tērauds vēl dos atbildi? - Nekas vaicāja.
Jārvi izgrūda smagu nopūtas dvašu. - Es ceru, ka jā. -Un viņš šļūca lejā no uzkalniņa uz ēku pusi.
Visapkārt valdīja miers. Nekas neliecināja par dzīvības klātbūtni, izņemot puiku. Jārvi apstājās kādus desmit solus nostāk.
>
- Sveiks!
Puika salēcās, apgāza makšķeri, spēra soli atpakaļ un gandriz pakrita, tad metās uz mājas pusi. Jārvi atlika vien gaidīt un trīcēt. Drebēt no aukstuma un bailēm par to, kas būs. No ļaudīm, kas mīt tik skarbos apstākļos, nevarētu gaidīt īpaši daudz laipnības.
Tie izbrāzās no akmens ēkas kā bites no salauzta stropa. Jārvi saskaitīja sešus ādās ietinušos cilvēkus, un visiem rokā bija pa šķēpam. Trim šķēpiem bija akmens, nevis metāla uzgaļi, bet visi bija sagrābti ar noteiktu skarbu mērķi. Klusējot viņi sastājās ap Jārvi puslokā un pavērsa uzgaļus pret viņu.
Jārvi atlika tikai pacelt rokas gaisā, kas bija tukšas, izņemot aptītās audekla strēmeles, un klusi vērsties ar lūgšanām pie Miera tēva un novaidēt: — Man vajadzīga jūsu palīdzība.
Centrā stāvošais cilvēks iedūra šķēpu zemē un lēni tuvojās Jārvi. Kad kapuce atkrita atpakaļ, skatienam pavērās sieviete ar pelēcīgi gaišiem matiem un dziļām grumbām klātu seju, kas bija cietusi smagā darbā un laikapstākļos. Kādu brīdi viņa pētīja Jārvi.
Tad sieviete spēra soli tuvāk un, iekams Jārvi paspēja palēkt malā, jau bija cieši apskāvusi puisi.
- Mani sauc Šidvala, - viņa sacīja tongu valodā. - Vai tu esi viens pats?
- Nē, - Jārvi čukstus atbildēja un visiem spēkiem valdījās, lai nesāktu raudāt no atvieglojuma. - Kopā ar mani ir arī kuģa biedri.
Iekšpusē māja izrādījās zemiem griestiem un šaura, tur valdīja sviedru un malkas dūmu smārds, un tā šķita kā pils. No nomelnējuša katla koka bļodā, kas gadu gaitā bija nospodrināta pavisam gluda, tika pārlikts sakņu un jēra gaļas sautējums. Jārvi tajā ieurbās ar pirkstiem, viņš nekad nebija ēdis ko gardāku. Gar izliektajām sienām rindojās soli; Jārvi ar draugiem sēdēja vienā pusē iekurtajam pavardam un saimnieki — Šidvala un četri vīri, ko viņš noturēja par sievetes dēliem, kā arī puika, ko viņi satika pie aizsalušā dīķa, - otrā. Zēns vērās uz Sūmaelu un Džodu tā, it kā tie būtu elfi, kas izkāpuši no leģendas.
Vēl Torlbijas laikos šie ļaudis Jārvi šķistu dzīvojam zem nabadzības robežas. Tagad šķita, ka telpa ir bagātību pārpilna. Koka un kaula darbarīki rindojās pie sienām, ikviena virsma bija klāta nežēlīgiem medību un zvejas rīkiem, dažādiem verķiem patvēruma rakšanai un pārtikšanai no ledus, vilka, roņa un kazādām. Viens no mājiniekiem - ar biezu, brūnu bārdu - pasmalstīja podā, lai ieliktu Džodam papildporciju; lielais vīrs pateicīgi pamāja un stūķēja māgā, svētlaimē pievēris acis.
Ankrans pieliecās tam klāt. - Man šķiet, ka esam apēduši visas vinu vakariņas.