> >
Džods sastinga ar pirkstiem mutē, bet bārdainis iesmējās un pārliecās pār uguni, lai papliķētu ciemiņam pa plecu.
- Atvainojiet, - sacīja Jārvi un pabīdīja savu bļodu malā.
- Tā izskatās, ka jūs esat izsalkušāki par mums, - ierunājās Šidvala. Mājinieki runāja tongu mēlē ar savādu izloksni. - Un arī ievērojamā attālumā no sava galapunkta.
- Mēs dodamies no banju zemes uz Vulsgārdu, — teica Ankrans.
Sieviete mirkli apdomāja dzirdēto. - Tad jau jūs esat diezgan tuvu galamērķim, bet es teiktu, ka jūsu maršruts bijis ļoti savāds.
Jārvi nevarēja nepiekrist. - Būtu mēs zinājuši, cik tas izrādīsies smags, izvēlētos citu.
- Tā jau gadās ar daudzām izvēlēm.
- Tagad mums atlicis vien noiet to līdz galam.
- Tā jau gadās ar daudzām izvēlēm.
Nekas pieliecās tuvāk Jārvi un pačukstēja pērkondim-došajā balsi: - Es viņiem neuzticos.
- Viņš vēlas jums pateikties par viesmīlību, - Jārvi ātri nobēra.
- Mēs visi esam pateicīgi, - Ankrans piebilda, - jums un jūsu mājas dieviem.
Jārvi noslaucīja pelnus no lūgšanu akmens pavarda viducī un izlasīja tajā iecirstās rūnas. - Puteņu māte.
- Labi teikts un labi izlasīts. - vŠidvala piemiedza acis. — Tur, no kurienes nākat, viņa ir mazās dievietes kārtā, vai ne?
Jārvi apstiprinoši pamāja. - Bet šeit laikam Augsto dievu kārtā.
- Gluži kā daudz kas, dievi šķiet lielāki, kad esi tiem tuvāk. Te pie mums Puteņu māte vienmēr stāv katram aiz pleca.
- No rīta viņa būs pirmā, kam veltīsim savas lūgšanas, - teica Ankrans.
- Gudri darīts, - Šidvala atbildēja.
- Un par jums aizlūgsim uzreiz pēc tam, - apsolīja Jārvi. - Jūs izglābāt mums dzīvību.
- Te pie mums jādraudzējas ar visu dzīvo. — Viņa pasmaidīja, dziļās rievas namamātes sejā Jārvi atgādināja Māti Gundringu, un īsu brīdi ārkārtīgi sagribējās atgriezties mājās. - Ziema ir pietiekami stiprs ienaidnieks mums visiem.
- To mēs zinām. - Jārvi pavērās uz Sūmaelu, kas bija sakņupusi pie pavarda un pievērtām acīm liegi šūpojās, apmetusi ap pleciem segu. Viņa bija gandrīz pilnībā atguvusi sejas krāsu.
- Jūs varat palikt pie mums un sagaidīt, līdz pāries ziema.
- Es nevaru, — Ankrana balss aizlūza, bet zods izlēmīgi izvirzījās uz priekšu. - Man jātiek pie savas ģimenes.
- Un man - pie savas, - piebalsoja Jārvi, kaut gan viņa neatliekamā vajadzība bija drīzāk nogalēt vienu no šīs ģimenes, nevis glābt. - Mums jādodas tālāk, bet trūkst tik daudz lietu...
Aptvērusi ciemiņu neapskaužamo stāvokli, Šidvala sarauca pieri. - Tā gan. Mēs ar prieku jums pārdotu.
Izdzirdot vārdu pārdot, Sidvalas dēli pasmaidīja un piekrītoši pamāja.
Jārvi pavērās uz Ankranu, bet tas izpleta tukšās plaukstas. - Mums nav nekā, ko pārdot.
- Jums ir zobens.
Nekā skatiens saspringa vēl drūmāks, viņš piekļāva zobenu vēl tuvāk sev, un Jārvi pārņēma sāpīga atklāsme, ka vēl pavisam nesen šis vīrs bija gatavs šos cilvēkus nogalināt.
- Viņš no tā nešķirsies, - Jārvi paskaidroja.
- Ir kāda lieta, kas man lieti noderētu. - Vīrietis ar brūno bārdu pavērās pāri kamīnam uz Sūmaelu.
Džods sastinga, un Ralfs nebūt ne priecīgi ierūcās. Ankrans ierunājās, un pat viņa balsī ieskanējās asa nots: — Mēs nevienu no savējiem nepārdosim. Ne par kādu cenu.
Šidvala iesmējās. — Jūs pārpratāt. Metāls mūsu pusē ir liels retums. - Apmetusi loku ap uguni, sieviete pasniedzās pēc Sūmaelas kaklariņķa, kur jau pazibēja smalkā ķēde, kas arī tūlīt pat tika izvilkta laukā visā garumā.
- Mēs gribam šo te.
Jārvi juta, kā smaids plešas pār viņa seju. Kādu laiku tas tur nebija redzēts, un tagad sajūta bija jauka. - Tādā gadījumā... - Puisis attina pats savu apdilušo buraudekla šalli un izvilka vēl smagāku ķēdi. - Iespējams, jūs varētu interesēt arī šī te.
Bārdainā vīrieša acis iemirdzējās, viņš to pasvārstīja rokās, un tad mute pavērās, jo Nekas pavēra vaļā savu apkakli. — Man arī ir, — viņš teica un izvilka gaismā smagās važas.
Tagad jau smaidīja visi. Jārvi pieliecās pavisam tuvu ugunij un salika plaukstas tā, kā mēdza darīt viņa māte.
- Patirgosimies!
Arī Nekas pieliecās klāt Jārvi un nočukstēja pie auss:
- Es taču teicu, ka tērauds dos atbildi.
Ar beidzamo krakšķi sarūsējusī sakabe nolidoja nost, un Nekā kaklariņķis pavērās.
- Tā gan bija nepakļāvīga, - secināja bārdainis, nopētījis savu sabojāto kaltu.
Nekas pieslējās stāvus uz diezgan nestabilajām kājām un pacēla trīsošu roku, lai aptaustītu savu kaklu, kur āda gadu gaitā bija kļuvusi daudz biezāka.
- Divdesmit gadus esmu valkājis to riņķi, - viņš čukstus bilda, un asaras iemirdzējās vīrieša acīs.
Ralfs papliķēja Nekam pa plecu. - Es savējo nēsāju tikai trīs gadus un tik un tā bez tā tagad jūtos viegls kā pūka. Tev droši vien šķiet, ka tūlīt aizlidosi pa gaisu.
- Tā ir, - Nekas čukstēja. - Un tā būs.
Jārvi aizdomājies taustīja vecās rētas, kur savulaik bija atradies viņa paša kaklariņķis, un vēroja Ankranu kravājam par važām iegādātās mantas. Makšķere un zivju ēsma. No aļņa lāpstiņas darināta liekšķere. Bronzas nazis, kas izskatījās antīks, gluži kā tapis laikā pēc Dieva sašķelšanas. Deviņas bultas Ralfa lokam. Koka trauks dzerša-nai. Kaltētas sūnas iekuram. No vilnas savīta virve. Avs siers, jēra gaļa un kaltētas zivis. Arī kažokādas un no aitas vilnas šūdinātas raupjas virsdrēbes un vilna, ar ko šo apģērbu uzpolsterēt. Ādas maisi, kuros visu minēto pārnēsāt, un pat ragavas, uz kā likt maisu.
Savulaik tas viss šķistu kā ubaga krāmi un pilnīgas muļķības. Tagad tas bija dārgumu krājums.
Sūmaela gulēja pievērtām acīm, līdz pat zodam ietīta biezās, baltās kažokādās, un pavisam reti pasmaidīja, parādot baltos zobus pa iešķeltās lūpas spraugu.
- Kā jūties? - Džods pajautāja.
- Ir silti, - meitene čukstus atbildēja, nepavērusi acis. - Ja es sapņoju, nemodiniet mani.
Šidvala ar blīkšķi iesvieda Nekā noņemto kaklariņķi līdz ar ķēdi mucā. - Ja vēlaties padomu...
- Protams, - sacīja Ankrans.
- Ejiet uz ziemeļrietumiem. Divās dienās tiksiet līdz vietai, kur zeme spļauj karstu uguni. Tās nomalēs upēs tek silts ūdens un ir papilnam zivju.
- Esmu dzirdējis runājam par šādu zemi, - piebilda Jārvi, atsaucis atmiņā Mātes Gundringas dūcošo balsi pie kamīna.
- Mēs dosimies uz ziemeļrietumiem, - Ankrans apstiprināja.
Šidvala pamāja. - Un lai dievi jūs pavada! - Viņa pagriezās, lai ietu, bet Nekas pēkšņi metās ceļos, saņēma sievietes delnu un piespieda tai savas saplaisājušās lūpas.
- Es nemūžam neaizmirsīšu jūsu laipnību, — viņš teica un ar delnu notrausa asaras.
- Neviens no mums to neaizmirsīs, - teica Jārvi.
Pasmaidījis viņš piecēla Neko kājās un papliķēja pa
sirmajiem rugājiem klāto vaigu. - Tā jau pati par sevi ir dāvana.
PATIESĪBA
Ralfs iznāca no koku audzes ar platu smaidu sejā, pār vienu plecu pārmetis loku un šļauganu briedi — pār otru. Lai nevienam vairs nebūtu ne mazāko šaubu par viņa loka šāvēja prasmi, Ralfs bija atstājis neizņemtu sirdī trāpīto bultu.
Sūmaela raudzījās, saraukusi uzaci. - Tad jau tu neesi tikai smukulītis.
Vīrietis piemiedza aci. — Šāvējam visu nosaka bultas.