- Vai tu pats gribi nomaukt ādu, pavāra zelli, vai to izdarīt man? - Ankrans pasniedza nazi, un viņa sejā bija manāms vārs smaids, it kā zinātu, ka Jārvi atteiksies. Ankrans nebija muļķis. Tās dažas reizes, kad vīri aizvilka Jārvi sev līdzi medībās, viņa roka necēlās palaist bultu vai atvēzēt šķēpu, un, kad pienāca laiks sadalīt medījumu, puisim kļuva nelabi. Tēvs savulaik viņu par to rāja, brālis - izsmēja, bet vīri gandrīz nemaz neslēpa nicinājumu.
Un tā pagāja gandrīz visa Jārvi bērnība.
- Šoreiz nodīrā vien pats, - Jārvi atbildēja. - Es tev palīdzēšu ar padomu, ja kas noies greizi.
Kad visi bija paēduši, Džods apsēdās pie ugunskura, sacēlis gaisā pēdas, un iezieda taukus plaisās, kas vērās starp biezajiem pirkstiem. Ralfs aizmeta malā beidzamo kaulu un noslaucīja taukainās rokas aitas vilnas jakā.
- Ar sāli būtu garšīgāk.
Sūmaela nogrozīja galvu. - Vai vispār ir kas tāds, par ko tu nežēlotos?
- Ja nevar atrast, par ko sūdzēties, tas nozīmē, ka nav pietiekami labi meklēts. - Ralfs atlaidās zemē uz muguras un atbalstījās uz elkoņa. Smaidīdams tas vērās tumsā un kasīja biezi saaugušo bārdu. - Tomēr sieva man ne reizi nelika vilties. Man šķita, ka pie tā nolādētā aira es nomiršu. Bet, ja reiz joprojām mans stāvs met ēnu, man tā kā gribētos viņu vēlreiz satikt. Tikai lai pasveicinātu. Lai zinātu, ka viņai viss kārtībā.
7 j
- Ja viņai ir kaut mazākais saprāts, tā būs uzsākusi jaunu dzīvi, - Sūmaela piebilda.
- Tā viņai nekad nav trūcis. Par daudz, lai izšķiestu dzīvi gaidot, - Ralfs nošņāca un iespļāva ugunī. - Un nav grūti atrast vīru, kas būtu labāks par mani.
- Tur nu esam vienisprātis. - Nekas bija apsēdies mazliet tālāk 110 ugunskura, uzgriezis pārējiem stīvo muguru, ar lupatu pulēja klēpī ieliktā zobena asmeni.
Ralfs par to tikai pasmīnēja. - Un kā tad tu pats, Nekas? Tu gadiem ilgi berzi klāju. Vai pārējo dzīvi veltīsi, beržot šito zobenu? Ko tu iesāksi, kad būsim nokļuvuši
7 >
Vulsgārdā?
Jārvi pamanīja, ka pirmoreiz kopš Dienvidvēja nogrimšanas kāds no viņiem ierunājas par to, kas būs turpmāk. Pirmoreiz šķita, ka viņiem varētu izdoties.
- Man jānokārto daži rēķini. Divdesmit gadu laikā tie nav zaudējuši svarīgumu. - Nekas atgriezās pie izmisīgās pulēšanas. - Pēc tam - kaut vai ūdens plūdi.
- Laiku varētu uzlabot tikai sniegs, - paziņoja Džods. - Es meklēšu ceļu tālāk uz dienvidiem, atpakaļ uz Katāliju. Manu ciemu sauc Nadžita, un tur akā ir pasaulē visgardākais ūdens. — Viņš salika rokas uz vēdera un pasmaidīja kā parasti, kad pieminēja šo vietu. — Es gribu padzerties no tās akas.
- Varbūt iešu tev līdzi, — teica Sūmaela. — Man sanāks teju pa ceļam.
- Pa ceļam uz kurieni? - Jārvi painteresējās. Lai gan viņi mēnešiem ilgi bija gulējuši viens otram blakus, viņš gandrīz neko nezināja par meitenes dzīvi un saprata, ka vēlētos uzzināt. Sūmaela viņam uzsmaidīja, kā apdomājot, vai vērt vaļā tik ilgi slēgtās durvis, bet tad paraustīja plecus.
- Laikam jau uz Galveno pilsētu, es tur uzaugu. Mans tēvs bija zināmā mērā slavens vīrs. Viņš būvēja imperatorei kuģus. Viņa brālis to joprojām dara... varbūt. Es tā ceru. Ja ir dzīvs. Kamēr esmu bijusi prom, tik daudz kas varētu būt mainījies.
Meitene apklusa un smaidot vērās ugunī tāpat kā Jārvi, kurš bija iegrimis domās par to, kas varētu būt mainījies Torlbijā, kopš viņa tur vairs nav.
- Es gan neatteikšos no jūsu kompānijas, - bilda Džods. - Garā ceļā var noderēt, ja kāds pa īstam prot noteikt, kurp jāiet. Un ko tu, Ankran?
- Torlbijā, Engalfa laukumā ir kāda vergu tirgotava. - Ankrans norūca uz liesmu pusi, kas meta pār kaulaino seju neskaitāmas ēnas. - Tā, kur Sadikširama mani nopirka. No kāda Joverfela. - Bijušais noliktavas pārzinis noraustījās, pieminot šo vārdu. Tāpat kā, iespējams, nodrebētu Jārvi, domājot par Odemu. — Pie viņa ir mana sieva un dēls. Man viņi jādabū laukā.
- Kā tu domā to izdarīt? - Ralfs gribēja zināt.
- Gan jau atradīšu, kā. - Ankrana pirksti savilkās dūrē, kas aizvien stiprāk sitās pret celi, līdz radīja sāpes.
- Man tas jāizdara.
Jārvi pāri liesmām pārsteigts vērās Ankranā. Ieraudzījis šo vīrieti pirmoreiz, viņš to ienīda. Pēc tam viņš bija to piekrāpis; noskatījies, kā to piekauj, un ar viltu ieņēmis Ankrana vietu. Vēl vēlāk Jārvi pieņēma Ankranu par draugu, gāja viņam blakus un izmantoja tā labdabību. Sāka viņam uzticēties. Tagad Jārvi atklāja to, kas nekādi nebūtu ienācis prātā, — viņš Ankranu apbrīnoja.
Jārvi bija visu darījis savā labā. Savas brīvības, savas atriebes, sava troņa vārdā. Ankrans rīkojās savas ģimenes labā.
- Es varētu palīdzēt, - Jārvi ierosināja.
Ankrans spēji pavērās augšup. - Tu?
- Man... Torlbijā ir draugi. Ietekmīgi draugi.
- Tu domā to pavāru, pie kā biji zellis? - nosmēja Ralfs.
- Nē.
Jārvi pats nesaprata, kāpēc izvēlējies atklāsmei tieši šo mirkli. Varbūt tāpēc, ka, jo sirdij tuvāka viņam kļuva šī nelaimes putnu grupiņa, jo smagāk nospieda meli. Varbūt tomēr bija saglabājusies kāda kripatiņa lepnuma - tā arī izvēlējās šo brīdi patiesībai. Varbūt viņam šķita, ka Ankrans tik un tā nojauš, kā ir īstenībā. Vai varbūt Jārvi vienkārši rīkojās muļķīgi.
- Leitlina, - Jārvi teica, - mirušā ķēniņa Ūtrika sieva.
Džods nopūtās baltiem garaiņiem un iekārtojās uz savas kažokādas. Ralfs neuzskatīja par vajadzīgu pat sprauslāt. - Un kas tu pats esi Getlandes Zelta ķēniņienei?
Jārvi centās noturēt balsi drošu, lai gan sirds piepeši smagi pukstēja. - Viņas jaunākais dēls.
Un tad apklusa itin visi.
Visvairāk apjucis bija pats Jārvi, jo tikai tagad atskārta, ka būtu varējis palikt pavāra zellis un doties jebkur. Bezmērķīgi sekot Ralfam, lai apsveicinātos ar viņa sievu, vai doties līdzi Nekam, lai cik neprātīga doma tam atkal būtu iešāvusies galvā. Kopā ar Džodu iet padzerties no tās akas Katālijā vai arī Sūmaelas sabiedrībā iepazīt Galvenās pilsētas brīnumus. Viņi abi, kopā...
Bet tagad nebija cita ceļa, kā atgriezties pie Melnā troņa. Izņemot iziešanu pa Beidzamajām durvīm.
- Mani sauc nevis Jorvs, bet Jārvi. Un es esmu likumīgais Getlandes ķēniņš.
Klusums ieilga. Pat Nekas piemirsa pulēt zobenu, dīdījās uz sava akmens un vērās drudžaini spožām acīm.
Ankrans klusi nokremšļojās. — Tas laikam izskaidro tavu derdzīgo gatavotprasmi.
- Tu taču nejoko, vai ne? - Sūmaela nespēja noticēt.
Jārvi ilgi un ar pārliecību izturēja meitenes skatienu.
- Vai tad tu dzirdi, ka es smietos?
- Tādā gadījumā, ja drīkstu vaicāt, ko gan Getlandes ķēniņš darīja, piesiets pie aira uz trūdoša tirdzniecības kuģa?
Jārvi savilka aitas jupķi ciešāk ap pleciem un vērās ugunskurā, kur liesmas iemiesojās sen pagājušu lietu un seju veidolos. - Savas rokas dēļ... Vai tāpēc, ka tās īsti nav, man bija jāatsakās no pirmdzimtības tiesībām un jāiestājas Maģistrātā. Bet tad tika nogalināts mans tēvs Ūtriks. Gromgilgorma un tā maģistres Mātes Skēras nodots... vai vismaz man tā teica. Es devos karagājienā pret viņiem ar divdesmit septiņiem kuģiem. Mans tēvocis Odems izkala šo plānu. - Viņš pamanīja, ka balss dreb. - Tostarp arī manis nogalināšanu un troņa nozagšanu.
- Princis Jārvi, - Ankrans murmināja, - Ūtrika jaunākais dēls. Viņam bija kropla roka. - Jārvi pacēla savējo pret gaismu, un Ankrans to nopētīja, domīgi berzēdams lauzto degunu. - Kad beidzamo reizi pabijām Torlbijā, tur runāja, ka viņš esot miris.