- Es saskaitīju divus dučus, - teica Sūmaela. - Man izskatījās pēc banjiem un vēl dažiem Dienvidvēja matrožiem. Viņiem ir suņi un ragavas, visticamāk, arī ieroči.
- Un nodoms mūs iznīcināt, - nočukstēja Jārvi.
- Vai nu tā, vai arī tie alkst novēlēt mums patiesi labu ceļavēju, - minēja Ralfs.
Jārvi nolaida tālskati. Bija grūti iedomāties, ka tikai pirms stundas viņi smējās. Tik apnicīgi ierastā saspringtā un bažu pilnā izteiksme atkal bija pārņēmusi draugu sejas.
To, protams, nevarēja teikt par Neko, kurš šķita tieši tikpat traks kā parasti.
- Cik tālu vini ir?
»
- Es teiktu: sešpadsmit jūdzes, — atbildēja Sūmaela.
Jārvi bija jau radis pieņemt meitenes minējumus kā
neapstrīdamus faktus. - Cik ilgā laikā viņi varētu tās pieveikt?
Meitenes lūpas klusi kustējās, kamēr viņa aprēķināja attālumu. - Ja stipri vilks uz priekšu ragavas, tie varētu būt klāt jau rīt līdz ar pirmo gaismiņu.
- Tad labāk mūkam, ko kājas nes, — ierosināja An krāns.
- Tā gan. — Jārvi novērsa acis no savas rimtās mazītiņās karaļvalsts un pavērās augšup uz kailo nogāzi un sabirzušiem akmeņiem klātajām klintīm. - Tikai karstajā zemē kamanas viņiem nemaz nepalīdzēs.
Nekas paskatījās baltajās debesīs un ar netīro nagu virspusi pakasīja kaklu: - Agrāk vai vēlāk tērauds dos atbildi. Kā vienmēr.
- Tādā gadījumā - lai tas notiek vēlāk. - Jārvi uzmeta plecos smago neslavu. - Tagad gan ņemam kājas pār pleciem!
BĒGŠANA
Viņi bēga.
Vai skrēja. Drīzāk gāzelēdamies vilkās uz priekšu un klupa, šļūca uz priekšu pa ellišķīgo vietu, kur nekas neaug un pat putni nelido. Zemes tēvs to bija pārvērtis karstā atmatā, kur dzīvība izrādījās tikpat neiespējama kā aukstuma karaļvalsti.
>
- Pēdējā laikā likteņa vēji mani aizpūtuši dažās brīnišķīgās vietās, - Ankrans sprieda, kad bēgļi bija pievārējuši kādu kalnu kori un to acīm pavērās kārtējā dūmojošā klinšu smaile.
- Vai viņi mums vēl seko? — painteresējās Džods.
- Tik akmeņainā vietā grūti saskatīt cilvēkus. -Sūmaela pielika pie acs tālskati, lai nopētītu aiz muguras atstāto pamestību, ko klāja smirdīgi garaiņi. - īpaši tos, kuri negrib būt redzami.
- Viņi varbūt pagriezušies atpakaļ. - Jārvi veltīja lūgšanu Likteņa tēvam, lūdzot kaut mazītiņu veiksmi.
- Varbūt Šadikširamai neizdevās pārliecināt banjus mums sekot.
Sūmaela notrausa no sejas netīrus sviedrus. Kurš gan negribētu šurp nākt?
- Tu nepazīsti Šadikširamu, - piebilda Nekas. - Viņa prot ārkārtīgi labi pārliecināt. Varena līdere.
- Es gan neesmu to īpaši pieredzējis, - iebilda Ralfs.
- Tevis nebija Fulku, kad viņa aizveda kaujā imperatores floti un uzvarēja.
- Varētu domāt, ka tu tur biji.
- Es cīnījos pretējā pusē, - Nekas atbildēja. - Es biju labākais aljuku karaļa kaujinieks.
Džoda pieri izvagoja neticības rievas. - Tu biji karaļa vadošais kaujinieks? - Skatoties uz šo vīrieti, bija grūti iztēloties minēto, bet Jārvi bija vērojis dižos karavīrus mācību laukumā un nebija redzējis neko varenāku par Nekā prasmi rīkoties ar zobenu.
- Mūsu flagmaņkuģis tika aizdedzināts. - Vecā vīra pirkstu kauliņi nobālēja - tik stipri viņš bija satvēris zobena spalu. - Pirmoreiz mēs ar Šadikširamu cīnījāmies desmit galeru ielenkumā uz kritušo asinīm un imperatores savainoto kareivju ķermeņiem klāta klāja. Es biju ļoti pārguris no kaujām un nesadzijušiem savainojumiem klāts, arī nepieradis pie kuģa šūpošanās. Sadikširama notēloja bezpalīdzīgu sievieti, un es savā iedomībā viņai noticēju, tad viņa nolaida man asinis. Tā es kļuvu par Šadikširamas vergu. Otrreiz mēs cīnījāmies viens pret otru, kad biju bada novārdzināts un Šadikširamai rokā atradās zobens, bet aiz muguras - spēcīgi vīri, savukārt es stāvēju viņu priekšā viens pats, bruņojies tikai ar galda nazi. Viņa nolaida man asinis jau otru reizi, bet šoreiz viņas iedomība lika atstāt mani dzīvu... — Nekā lūpās pazibēja ierastais trakais smaids, un siekalu šalts izsprāga uz visām pusēm, kad viņš ierēcās: - Tagad mēs tiksimies trešoreiz, un mani vairs nenospiež nekāda iedomība: kaujas vietu izvēlēšos es, un es nolaidīšu asinis viņai. Tā gan, Sadikširama!
Nekas pacēla zobenu augstu gaisā, un piesmakusī balss atbalsojās kailajās klintīs un aizklīda tālāk pa ieleju. — Tā diena ir klāt! Laiks pienācis! Nāk atmaksa!
- Vai tā varētu pienākt pēc tam, kad mēs būsim jau droši nonākuši Torlbijā? — vaicāja Jārvi.
Sūmaela drūmi savilka jostas sprādzi ciešāk. - Mums jāpasteidzas.
- Un ko tad mēs darījām līdz šim?
- Slaistījāmies.
- Un kādi ir tavi plāni? - painteresējās Ralfs.
- Varbūt nogalēt tevi un pamest līķi kā izlīguma dāvanu?
- Diez vai viņa nākusi tik tālu ceļu, lai piekristu mieram, kā tev šķiet?
7 >
Sūmaelas žokļu muskuli savilkās. - Diemžēl ne. Mans
> >
plāns ir pirmajiem nonākt Vensterzemē. — Un viņa metās lejā pa nogāzi, ar katru soli brucinādama zemē akmentiņus.
>
Tvaiks sagādāja gandrīz vēl smagākus pārbaudījumus nekā ledus. Lai gan sniga, kļuva aizvien karstāks un karstāks, un kārtu pēc kārtas bēgļi vilka nost negausīgā daudzumā savilktās drānas, līdz vilkās uz priekšu jau puskaili, izmirkuši sviedros un nosmērējušies ar putekļiem gluži kā ogļrači, kas izkāpuši no raktuvēm. Izsalkuma vietā nāca slāpes, un Ankrans sadalīja vienādās daļās pretīgi smakojošo ūdeni no divām pudelēm vēl skopāk nekā ēdienu U7. Dienvidvēja klāja.
Jau agrāk Jārvi pazina bailes, viņš nespēja atsaukt atmiņā nevienu brīdi, kad nebūtu baidījies. Bet senāk tās bija trulas bailes no sala, izsalkuma un pārguruma. Tagad viņu mocīja daudz dziļākas izjūtas: nāves bailes no uzasināta zobena, banju suņu asajiem zobiem un pat vēl nežēlīgākas no suņu saimnieces atriebes kāres.
Viņi gāja uz priekšu, līdz satumsa tik ļoti, ka Jārvi tik tikko varēja saskatīt izkaltušo roku tieši acu priekšā, Mēness tēva un tā meitu zvaigžņu gaisma izbālēja tumsā, un bēgļi ierāpoja kādā klinšu iedobē. Jārvi iekrita caurā miegā miegā, un viņam šķita, ka jau nākamajā brīdī tiek purinot modināts, lai izjustu, cik ļoti sāp un ir savainots ikviens ķermeņa stūrītis. Debesīs mirguļoja pirmās pelēkās saullēkta vēdas, un, nakts murgu šķembām joprojām neciešami uzmācoties, mocības atsākās.
Vienīgā bēgļu doma bija tikt pēc iespējas tālāk. Pasaule saruka līdz niecīgai kailās klinšainās zemes strēlei, kas šķīra viņu papēžus no sekotājiem, turklāt šis attālums aizvien samazinājās. Kādu laiku Ralfs vilka aiz muguras virvēs iesietas aitādas - vecs malumednieku triks, lai maldinātu suņus. Bet suni neļāvās maldināšanai. Drīz vien
> > > pēc simtiem kritienu un klupienu visi bija nobrāzumu, pušumu un asiņu klāti, bet Jārvi, kura rīcībā bija tikai viena vesela roka, klājās vissmagāk. Tomēr ik reizi, kad puisis paklupa, Ankrans bija klāt ar uzticamu roku un palīdzēja piecelties un iet tālāk.
— Paldies, - Jārvi sacīja, vairs neskaitīdams kritienus.
- Tev būs iespēja man atmaksāt, - Ankrans atbildēja. - Torlbijā, ja ne vēl agrāk.
Kādu brīdi abi turpināja rāpties uz priekšu, neveikli klusēdami, tad Jārvi neizturēja: - Piedod man!
- Piedot krišanu?
- Piedod to, kā es rīkojos uz Dienvidvēja. Piedod, ka pateicu Šadikširamai... - Viņš saviebās, atcerēdamies, kā sašķaidīja vīna pudeli pret Ankrana galvu. Kā kapteines zābaka papēdis sadragāja drauga seju.