Vai tiešām vienam no viņiem bija otrs jānogalina? Jāpicliek punkts visam, kas tam piederēja, jāiznīcina visi tā sapņi?
Šķita, ka tā. Tomēr bija grūti saskatīt šādā iznākumā slavu.
Puisis metās uz priekšu vēlreiz, un Jārvi pamanīja naža asmeni šķeļam gaismas kūli. Vien neskaidra, mācību laukā attīstīta intuīcija ļāva Jārvi to uzķert ar savu dunci un noelsties; asmeņi iegriezās viens otrā. Uzbrucējs trāpīja Jārvi ar plecu, un tas atkrita ar muguru pret sienu.
Abi spļaudījās un šņāca viens otram sejā, pretinieks atradās tik tuvu, ka Jārvi saskatīja melnās poras uz tā
deguna un sarkanos asinsvadus izvalbītajās acīs: tik tuvu, ka Jārvi varētu izbāzt mēli un to nolaizīt.
Puiši spēkojās, rūca un drebēja, un Jārvi apzinājās, ka ir vājāks. Viņš mēģināja iebakstīt pirkstu uzbrucējam sejā, bet kroplā delna tika uzreiz notverta un izgriezta. Asmeņi atkal nošķindēja, un Jārvi sajuta svelošas grieztas sāpes delnas virspusē un naža spico galu nobraucam gar vēderu. Tā aukstums bija manāms pat caur apģērbu.
- Nē, - viņš čukstēja. - Lūdzu, nē!
Tad kaut kas aizbrāzās gar viņa vaigu, un spiediens noplaka. Pretinieks atkāpās pāris soļu, pielika drebošu roku pie kakla, un Jārvi pamanīja tajā ieurbušos bultu. Pret viņu pavērstajā bultas galā pilēja asinis; tās tecēja strūklā arī pa puiša kaklu un iesūcās apkaklē. Seja piesarka, vaigi sāka drebēt, un viņš nokrita uz ceļiem.
Caur spraugu drūpošajā elfu mūrī Jārvi pamanīja Ralfu tupam torņa galā un liekam lokā jaunu šautru. Sašautā puiša seja pietvīka karmīnsarkana, tas tvēra pēc gaisa un aizrijās, lādēdams Jārvi, lūgdams palīdzību vai arī dievu žēlastību. Tomēr pāri lūpām plūda tikai asinis.
— Man ļoti žēl, - Jārvi nočukstēja.
- Un būs vēl žēlāk.
Izdrupušajā arkā tikai dažu soļu attālumā stāvēja Sadikširama.
— Man šķita, ka tu esi gudrs puika, — viņa sacīja.
— Bet izrādās, ka māki sagādāt tikai vilšanos.
Krāšņais ietērps bija dubļiem klāts, sprādzes sen pazaudētas, mati krita pinkainās lēkšķēs pār seju, un dziļajā dobumā pavīdēja viena zvērojoša acs. Bet garais un līkais Sadikširamas zobena asmens nāvējoši mirdzēja.
- Un šobrīd tā ir tikai beidzamā garajā vilšanās ķēdē. — Šadikširama iespēra mirstošajam puisim pa muguru un pārkāpa pāri tā trīcošajām kājām. Tā lika soļus un virzījās uz priekšu bez mazākā satraukuma vai steigas. Tieši tāpat viņa bija pastaigājusies pa Dienvidvēja klāju. - Bet es laikam pati būšu tās sev piesaukusi.
Jārvi pakāpās atpakaļ un ieliecās ceļos. Smagi elsdams, viņš šaudīja skatienu pār drupu mūriem, meklējot izeju, bet tādas nebija.
Viņam būs jācīnās ar Šadikširamu.
- Mana sirds ir pārāk mīksta tik nežēlīgai pasaulei, kādā dzīvojam. - Sieviete pavērās sānis, kur pa spraugu lidoja Ralfa izšautā bulta, un veikli pieliecās. - Tā vienmēr ir bijusi mana vienīgā vājība.
Jārvi kāpās atpakaļ pa sadrupušajiem akmeņiem, ciešo dunča tvērienu apskaloja sviedri, kas lija aumaļām. Viņš sadzirdēja kliedzienus un cīniņa trokšņus. Pārējie bija vairāk nekā aizņemti, cīnoties paši par savu dzīvību uz asinīm klātajiem pakāpieniem Beidzamo durvju priekšā, īsu brīdi pār plecu mestais skatiens pieķērās vietai, kur spēji beidzās pussagruvusī elfu pils siena un ieaugušie koki stiepa zarus pār upi tukšumā.
- Nevaru tev pat izteikt, cik ļoti lielu prieku man sagādā iespēja atvadīties. - Šadikširama pasmaidīja. - Visu labu!
Nebija šaubu, ka agrākā kapteine ir labāk bruņota nekā Jārvi. Turklāt augumā garāka, prasmīgāka un vairāk pieredzējusi, nemaz neminot ievērojamo priekšrocību, ja ņem vērā izmantojamo roku skaitu. Par spīti svinīgajiem paziņojumiem, puisim nešķita, ka labsirdība nospiestu tās sirdi.
Izeja ir vienmēr, mēdza teikt viņa māte. Bet kur lai rod tādu izeju, kas palīdzētu sakaut Sadikširamu? Palīdzētu viņam, kurš simtreiz piedzīvojis kaunu mācību laukumā un ne reizi nebija uzvarējis kādā divkaujā?
Sadikširama sarauca uzacis, it kā aprēķinātu cīņas iznākumu, un nonāca pie tāda paša secinājuma. - Varbūt vienkārši lec zemē?
Viņa spēra vēl vienu soli, lēnītēm dzīdama puisi tuvāk malai, un nozibināja saulē sava zobena galu. Jārvi sāka pietrūkt zemes zem kājām, viņš jau manīja bezdibeni paveramies sev aiz muguras, un vēsa brīze uzpūta tā skaustam. Viņš sadzirdēja nikno upi graužamies klintī tālu zemē.
- Lec, kropli!
Jārvi spēra vēl soli atpakaļ un izdzirdēja akmeņus nokrītam bezdibenī un pamatu izšļūkam zem kājām.
- Lec! - iebrēcās Sadikširama, siekalām šļācoties no
7 >
zobiem.
Un tad Jārvi ar acs kaktiņu pamanīja kustību. An-krana bālā seja parādījās aiz drūpošā mūra stūra. Viņš lavījās tuvāk, mēli iebāzis izsisto zobu spraugā un virs galvas pacēlis vāli. Jārvi skatiens šaudījās no Ankrana pie Šadikširamas.
Šadikširamas pierē ievilkās grumbas.
Viņa metās apkārt kā mudīga kaķene, izvairījās no grebtās aļņa kaula liekšķeres, kas aizlidoja pār viņas plecu, un bez īpašām pūlēm un trokšņa ietrieca zobenu Ankranam tieši krūtīs.
Ankrans drebelīgi ievilka plaušās gaisu, viņa acis izlīda no dobumiem.
Šadikširama izgrūda lāstu un izvilka zobenu.
Žēlastība ir vājuma pazīme. Tā mēdza teikt Jārvi tēvs. Žēlastība ir zaudējums.
Acumirklī viņš metās virsū agrākajai kapteinei. Jārvi pasita kroplo roku viņai padusē un piespieda zobenu, rētām klātā plauksta pieķērās pie viņas kakla, bet labā dūre trieca, zvēla un blieza.
Siekalas šķīda uz visām pusēm, viņi spļaudījās un šņaukājās, kvieca, spiedza un raustījās, sievietes mati līda puisim mutē. Viņa grozījās un rūca, bet viņš tikai pie-plaka vēl ciešāk un turpināja sist. Viņa izrāvās no tvēriena un ieblieza viņam ar elkoni pa degunu, kas sāpīgi nokrakšķēja, pasita galvu augšup, un viņš atsitās ar muguru pret zemi.
Kaut kur tālu prom atskanēja saucieni. Atbalsojās
tērauda klaudzona.
i
Tālumā noritēja cīņa. Kaut kas svarīgs.
Viņam jānostāv. Nedrīkst pievilt māti.
Jabūt vīram. Tēvocis viņu jau gaida.
Jārvi centās noskurināt nelabumu, un debesis uzliesmoja, kad tas apmetās uz vēdera.
Roka trāpīja tukšumā, kur tālu lejā melnēja upe ar baltiem putu gredzeniem akmeņu galos.
Gluži kā jūra Āmvendas torņa pakājē. Jūra, kurā viņš bija ielēcis.
Elpa iebrāzās plaušās, un Jārvi atjēdzās. Viņš rāpās prom no drūpošā mūra malas. Galva griezās, seja sāpēja, papēži slīdēja pa zemi, bet mutē krājās sāļa asins garša.
Jārvi ieraudzīja Ankranu, atkritušu uz muguras, plaši pavērtām rokām. Jārvi iekaucās un, rāpjoties tuvāk draugam, sniedzās pēc viņa. Bet trīsošie pirksti apstājās pie asinīm pieplūdušā krekla. Beidzamās durvis bija jau vērušās viņa priekšā. Ankranam vairs nevarēja palīdzēt.
Šadikširama gulēja akmeņu šķembās tam blakus, mēģināja piecelties sēdus un šķita ārkārtīgi pārsteigta, ka tas neizdodas. Kreisās rokas pirksti bija sakļāvušies ap zobena spalu. Labā plauksta bija piespiesta pie sāna. Viņa to atrāva, un plauksta izrādījās pierietējusi asinīm. Jārvi pavērās lejup pats uz savu labo roku. Tā joprojām nelaida vaļā nazi, un asmens, pirksti, delna un roka mirka asinīs līdz pat elkonim.
- Nē! - Šadikširama šņāca un mēģināja pacelt zobenu, bet tas izrādījās pārmēru smags.