- Met zobenu zemē, Hūrik!
Mirkli viņš vilcinājās, tad Leitlina pieliecās tuvāk un nočukstēja pie Hūrika auss: - Tu mani pazīsti. Tik labi kā reti kurš. Vai tiešām... - viņa pavilka asmeni sānis, un tieva asins straumīte aizvijās lejup pa karavīra kaklu, - tu apšaubīsi manu gribu?
Hūriks norija kamolu un saviebās, jo gāmurs uz rugājiem klātā kakla saskārās ar dunci, tad ļāva zobenam aizdžinkstēt pa grīdu. Jārvi pierausās kājās, satvēris Šadikši-ramas zobenu, un nomērķēja tā spici uz Hūrika krūtīm.
- Pagaidi! - māte viņu apturēja. - Vispirms saki man tā: deviņpadsmit gadus tu biji manis izredzētais vairog-nesis. Kāpēc tu lauzi zvērestu?
Hūrika skatiens pievērsās Jārvi. Tobrīd viņa acis vērās skumji un satriekti. — Odems man teica, ka jāmirst vai nu puikam, vai tev.
- Un kāpēc tu uzreiz nenogalināji Odemu?
- Tāpēc, ka tā bija lēmis Augstais karalis! - Hūriks nošņāca. - Un Augstajam karalim nevar nepakļauties. Es zvērēju pasargāt tevi, Leitlina, - viņš parāva plecus atpakaļ un lēnītēm aizvēra acis, - nevis tavu kroplo dēlu.
- Tad vari uzskatīt, ka tavs zvērests vairs nav spēkā.
Nazis Leitlinas rokā pavisam viegli sakustējās, un Jārvi atlēca malā, jo uz vaiga šļācās asinis. Hūriks krita, tad ieurbās ar seju zemē. Jārvi stāvēja ar nošļukušu zobenu un vērās uz tumšās asins peļķi, kas sūcās zālē.
Puiša āda bija piesarkusi un jutīga. Aizķertā elpa smacēja rīkli. Uguntiņas plandīja gar acīm, locekļi vilka lejup, bet savainotās krūtis smagi elsoja. Viņš alka tikai apsēsties zemē. Sēdēt tumsā un raudāt.
Kritušie un ievainotie ar zobeniem sašķeltām un bultu cauraustām miesām mētājās pa zālāju, kur Jārvi bērnībā spēlējās. Savulaik lolotie zobeni un vairogi, diženu namu mantojums, bija izšļukuši no dzīvību zaudējušajiem pirkstiem un, asins slacīti, mētājās visapkārt. Dievzāles durvis bija slēgtas, un tie Jārvi vīri, kas joprojām spēja nostāvēt, pulcējās pie tām. Asinis mērcēja Ralfa seju, plūstot no brūces galvvidū. Divi ingliešu milži sparīgi vicināja cirvjus, bet smagās koka durvis stāvēja kā stāvējušas.
Atspiedis muguru pret kuplo ciedrkoku, zem kura zariem brālis bija smējies par Jārvi, jo tam bija bail uzrāpties kokā, sēdēja Džods, joprojām atmetis galvu; nedzīvās rokas nospieda asinīm klāto klēpi. Viņam blakus Sūma-ela, ceļos nometusies, nodūrusi galvu un zobus atņirgusi, ar asiņainu dūri raustīja Džodu aiz krekla stērbeles, it kā varētu to piecelt kājās. It kā spētu viņu nogādāt drošībā tāpat, kā reiz viņš bija glābis meiteni. Bet nebija, kurp Džodu nest, pat ja Sūmaelai atrastos tik daudz spēka.
Nekur, izņemot laukā pa Beidzamajām durvīm.
Un tobrīd Jārvi aptvēra, ka Nāve personīgi nepakla-nās katram, kurš paiet viņai garām, tā nepasniedz cieņ-pilnu roku, lai parādītu ceļu, nerunā dziļdomīgus vārdus un neatver bultas. Atslēga, kas karājas Nāvei kaklā, izrādās nevajadzīga, jo Beidzamās durvis vienmēr ir atvērtas. Nāve dzen mirušos nepacietīgi uz priekšu neatkarīgi no ranga, slavas vai vērtības. Viņai jātiek galā ar bezgalīgu rindu. Šai aklo procesijai nav paredzams gals.
- Ko es esmu izdarījis... — Jārvi čukstēja, spēris piesardzīgu soli tuvāk Džodam un Sūmaelai.
- To, kas tev bija jādara. - Viņa roka sastinga dzelžainā mātes tvērienā. — Tagad nav īstais laiks sērot, dēls. Mans ķēniņ! - Viena Leitlinas sejas puse bija bāla, otra -asinīm nošļakstīta; tobrīd viņa nudien atgādināja Kara māti. — Atrodi Odemu! - Leitlinas roka sažņaudzās vēl
>
ciešāk. - Nogalini viņu un atgūsti Melno troni!
Jārvi saņēmās un pamāja. Griezties atpakaļ nebija iespējams.
- Izbeidziet! - viņš uzsauca ingliešiem. - To var izdarīt citādi. - Vīri nolaida cirvjus un drūmi pavērās uz Jārvi. - Māt, paliec pie viņiem un uzmani durvis. Gādā, lai neviens pa tām netiek laukā.
- Iekams Odems nebūs nogalināts, - viņa atbildēja.
- Nekas, Ralf, izvēlies duci vīru un sekojiet man!
Ralfs, smagi elsdams, nopētīja citadeles pagalmā sarīkoto asinspirti. Ievainotos un mirstošos, drudža kratītos un asiņojošos. Un Džodu, drošsirdīgo Džodu, savu agrāko aira biedru, kurš nu sēdēja, atslējis muguru pret ciedrkoka stumbru, bez aira, ko cilāt, bez nastas, ko celt, bez iedrošinājuma, ko sniegt.
- Vai atradīsies vēl ducis cik necik spējīgo? — Ralfs čukstus bilda.
Jārvi novērsās. - Ņem tik, cik atradīsi.
VIENTUĻŠ SĒDEKLIS
>
- Gatavi? — čukstus vaicāja Jārvi.
- Kā vienmēr, - attrauca Nekas.
Ralfs pavērās uz vienu, tad uz otru pusi, un ēnā asinis uz viņa sejas šķita melnas. - Neredzu nevienu, kas varētu būt vēl gatavāks.
Jārvi ievilka plaušās milzīgu malku gaisa un izpūta, vienlaikus ar sažuvušo delnu aizķēra bultu un, ar plecu atbīdījis vaļā slepenās durvis, iebrāzās Dievzāles svētajos plašumos.
Uz paaugstinājuma tajā atradās tukšs Melnais tronis; uz to mirdzošām dārgakmeņu acīm noraudzījās Augstie dievi. Virs tiem gandrīz pie paša kupola mazo dievu dzintara statujas vēroja cilvēku nožēlojamo rīcību, neko nekomentējot, neizrādot ne mazākās emocijas, pat ne interesi.
Odema rīcībā bija atlikuši vien desmit vīri, un tie paši neapskaužamā stāvoklī bija sapulcējušies pie durvīm un vārgi centās noturēties pretī grūdieniem no ārpuses. Divi pūlējās tās atspiest atpakaļ ar šķēpiem; vēl pāris, noslaucījuši no gadu gaitā nospodrinātā galda svētos ziedojumus, stiepa to uz durvīm kā barikādi. Pārējie apmulsuši sēdēja zemē vai stāvēja, sastinguši neziņā par to, kā bariņš ļaundaru viņu ķēniņu varēja saņemt gūstā viņa paša citadeles pašā sirdī. Māte Gundringa bija sakņupusi blakus Odemam un atbalstījās pret ķēniņa karognesēja asiņojošo roku.
- Pie ķēniņa! - tas iekliedzās, ieraudzījis Jārvi ielaužamies Dievzālē. Odema vīri saspiedās ap savu kungu un pacēla vairogus un kaujai gatavus ieročus. Vīrs, kuram bulta bija trāpījusi sejā, bija to nolauzis, un asiņainais kāts joprojām līda laukā no vaiga. Tikko grīļīgi balstījies pret savu zobenu, nu tas, turot to drebelīgajā rokā, bija pavērsis pret Jārvi.
Nekas piesteidzās pie puiša kreisā pleca, Ralfs - pie labā, un tie vergi un algotņi, kas vēl spēja cīnīties, izretinājās apkārt, apbruņojušies ar uzasinātiem ieročiem.
Spļaudīdamies un izldiegdami lāstus pusducī valodu, tie ielenca Melno troni un ieņēma vietas uz pakāpieniem, kas veda uz paaugstinājumu. Odems mudināja savus vīrus doties uz priekšu, un abas puses šķīra desmit soļu uz akmens grīdas, tad jau astoņi, bet drīz - seši. Gaidāmā vardarbība kā negaisa mākonis smagi brieda klusajā Dievzāles gaisā.
Tad Māte Gundringa pašķielēja uz Jārvi, un viņas acis plaši iepletās. - Stāt! — maģistre ldiedza un sita ar savu elfu zizli pa grīdu; troksnis dārdoši atbalsojās augstajā kupolā virs galvas. — Stāt!
īsu brīdi vīri kavējās, vērodami notiekošo, kaut nagi niezēja likt lietā ieročus, un Jārvi izmantoja mazītiņo iespējas spraudziņu, ko vecā maģistre bija viņam devusi.
- Getlandes vīri! - viņš sauca. - Jūs mani pazīstat! Es esmu Jārvi, Ūtrika dēls! - Ar kroplās delnas līko pirkstu viņš norādīja uz Odemu. - Sis nodevīgais radījums mēģināja nolaupīt Melno troni, bet dievi nepieļaus, ka uzurpators tajā ieņemtu vietu uz ilgiem laikiem! - Jārvi iebakstīja īkšķi sev krūtīs. - Pilntiesīgais Getlandes ķēniņš ir atgriezies!