- Vai tā sievietes karikatūra? - Odems uzspļāva Jārvi. - Pusķēniņš? Kropļu karalis?
Jārvi nepaspēja izkliegt atbildi, jo smaga roka uzgūla viņa plecam un pavilka malā. Nekas paspraucās uz priekšu un atsprādzēja ķiveres siksnu. - Nē, pilntiesīgais ķēniņš ir te! - viņš norāva ķiveri un aizlidināja pa gaisu, pēc tam tā, dzelžaini grabēdama, aizripoja pa Dievzāles akmens grīdu.
Viņš bija nocirpis mežonīgo matu ērkuli līdz īsam, sirmam “ezītim” un gludi noskuvis biezo bārdu. Visiem atklājās stūraina un nežēlīgām rievām izvagota seja ar salauztiem kauliem, bet apņēmīga, darbā un skarbos laikapstākļos norūdīta, sitienu un kaujās cirstu brūču klāta. Žagaru ubaga vietā nu stāvēja cīnītājs - ciets kā ozols un dzelzs, mainījušās nebija vien dziļajos dobumos grimstošās acis.
Tajās joprojām gailēja gluži vai neprāta dzirksts. Kaislāk nekā jebkad.
Pēkšņi Jārvi atskārta, ka vairs nemaz nezina, kas īsti ir šis cilvēks, ar kuru plecu pie pleca bija kuģojis, cīnījies un dalījis pēdējā... Viņš vairs nebija pārliecināts par to, ko īsti bija atvedis sev līdzi uz Getlandes citadeli pie paša
Melnā troņa.
> .
Jārvi apjucis un pēkšņu šaubu pārņemts pavērās apkārt. Jaunie Getlandes aizstāvji joprojām izaicinoši ņurdēja. Vecākie vīri gan, ieskatījušies Nekā sejā, piepeši īpatni mainījās.
Žokļi atslāba, ieroči nedroši ietrīsējās, acis plati iepletās, dažiem pat saskrēja asaras acīs, līdz drebošās lūpas sāka čukstēt zvērestus. Kopš brīža, kad ieraudzīja Jārvi,
Odems bija nobālējis vēl vairāk. Tāda izteiksme piedien cilvēkam, kurš ieskatījies savā beidzamajā stundiņā.
- Vai tā kāda burvestība? - Ralfs čukstus vaicāja, bet Jārvi nespēja atbildēt.
No elfu metāla darinātais zizlis izšļuka no Mātes
y
Gundringas stīvajiem pirkstiem un novēlās zemē, troksnim atbalsojoties kapa klusumā.
- Ūtils, - maģistre nočukstēja.
- Jā. - Nekas veltīja neprātīgo smaidu Odemam.
- Lieliska sagaidīšana, brāl.
Tiklīdz šis vārds tika izrunāts, Jārvi pamanīja abu vīriešu apbrīnojamo līdzību, un auksti drebuļi noskrēja līdz pat pirkstu galiem.
Tas bija viņa tēvocis Ūtils, kura neatkārtojamai kaujas prasmei karavīri sauca urravas pirms katras mācību cīņas, kura jūras nežēlīgi paņemtās miesas tā arī netika izskalotas krastā, kura kuģa karkass joprojām rēgojās vēja izpūstajā liedagā.
Tēvocis Ūtils bija stāvējis viņam blakus jau mēnešiem ilgi.
Tagad tēvocis Ūtils bija nostājies viņa priekšā.
- Atmaksas brīdis ir klāt, - sacīja Nekas. Sacīja Ūtils un spēra soli uz priekšu ar stingri satvertu zobenu rokā.
- Dievzālē nebūs nekādas asins izliešanas! — iekliedzās Māte Gundringa.
Ūtils tikai pasmaidīja. - Vairāk par visu dieviem tīk tieši asinis, mana maģistre. Vai var būt vēl labāka vieta, lai tās izlietu?
- Nogaliniet viņu! - iekviecās Odems. Viņa balsī nemaz vairs nemanīja mieru, tomēr neviens nesteidzās pildīt pavēli. Neviens pat nebilda ne vārda. - Es esmu jūsu ķēniņš!
Vara tomēr izrādās trausla padarīšana. Lēnītēm un uzmanīgi, it kā tos vadītu vienots prāts, kareivji atkāpās no viņa un nostājās puslokā.
- Melnais tronis nudien ir vientuļa vieta, — Utils piebilda un pavērās uz sēdekli, kas tukšs stāvēja uz paaugstinājuma.
Muskuļi Odema vaigos vibrēja, viņam nolūkojoties uz visapkārt redzamo drūmo seju loku, tostarp paša sargiem un pretinieka algotņiem, Māti Gundringu un Jārvi, un visbeidzot uz Ūtilu, kas tik ļoti līdzinājās viņam pašam, tikai atspoguļoja vēl arī divdesmit gadus ilgas ciešanas. Viņš nokremšļojās un nospļāvās uz svētajiem akmeņiem pie brāļa kājām.
- Lai nu tā būtu! - Odems paķēra no nesēja rokām apzeltīto, dārgakmeņiem rotāto vairogu un pastūma pārējos malā.
Ralfs piedāvāja savu vairogu, bet Nekas atteicās.
- Kokam koka vieta, bet šeit lai runā tērauds! - Viņš pacēla gaisā savu zobenu - to pašu vienkāršo asmeni, ko bija rūpīgi sargājis sniegotajos klajumos un nospodrinājis līdz ledainam spīdumam.
- Tu tik ilgi biji prom, brāl. - Odems atvēzēja zobenu, kas savulaik tika kalts Jārvi tēvam; zeltītais spals robežojās ar ziloņkaula gardu, bet spožajā kā spogulis asmenī bija iegriezta rūnu svētība. - Laiks apskauties.
Viņš metās uz priekšu ātri kā skorpions, un Jārvi aizelsies pakāpās atpakaļ, kā sekodams tēvoča kustībām.
Odems uzbruka vel un vēl, viņš šņākdams blieza ar
1 * >
zobenu augstu un zemu tik spēcīgi, ka varētu pāršķelt pretinieku uz pusēm. Un tomēr, lai cik ātrs un nežēlīgs viņš bija, brālis izrādījās veiklāks. Kā dūmi nevaldāmā vējā Ūtils izvairījās, izlocījās un griezās; spožais asmens šķēla gaisu, bet viņu pat neskāra.
- Vai atceries, kad pēdējoreiz abi tikāmies? - Ūtils vaicāja un viegli kā dejā atkal aizmuka no dūriena.
— Toreiz, vētrā, mūsu tēva kuģa priekšgalā? Es smējos aukai sejā, bet brāļi stāvēja man aiz muguras.
- Tev vienmēr interesējuši tikai paša smiekli! -Odems vēlreiz metās cīņā, cirta pa labi un pa kreisi tā, ka uzmanīgajiem sargiem bija jābēg malā. Tomēr Ūtils veiksmīgi izvairījās, pat nepacēlis zobenu.
- Vai tāpēc jūs abi ar Ūtriku iemetāt mani negantajā jūrā? Vai arī gribējāt man atņemt pirmdzimtības tiesības? Un savukārt tu tās nolaupīji viņam?
- Melnais tronis pieder man! - Odema zobens kā mirdzoša arka pacēlās virs galvas, bet Ūtils to uztvēra ar savu zobenu. Metāls skarbi nodžinkstēja. Ūtils notvēra arī Odema vairogu, un īsu mirkli abi Jārvi tēvoči bija kā sameldēti kopā; vaidēja tikai to zobeni. Tad Ūtils nolaida zemāk plecu un parāva vairogu gaisā - stīpa ietriecās Odema žoklī. Iegriezis otru plecu, Ūtils pagrūda brāli malā, Odema papēži atsitās pret akmens grīdu, un viņš atmuguriski ievēlās aiz muguras stāvošajos vīros.
Vīri to pagrūda atpakaļ, un Odems sarāvās čokurā aiz sava vairoga, kamēr Ūtils galu galā pilntiesīgi un droši stāvēja apļa vidū. - Pat ja mana sadedzinātā kuģa vraks tukšs mētājas liedagā, es neesmu noslīcis. Vergu tirgotāji mani izvilka no jūras un iemeta bedrē, kur man bija jācīnās par dzīvību. Šajos tumsā pavadītajos gados, par prieku asinis padzērušiem zvēriem, es nogalināju deviņdesmit deviņus vīrus. - Ūtils pielika pirkstu pie auss un īsu brīdi atkal atgādināja Neko. - Reizēm es dzirdu viņu čukstus. Vai tu dzirdi, kā tie čukst, Odem?
- Tu esi jucis! - Odems nospļāvās pār asinīm klātajām lūpām.
Smaids Ūtila sejā tikai pletās vēl platāks. - Kā gan citādi? Mēdz teikt, ka simtā uzvara nes brīvību, bet mani piekrāpa un pārdeva vēlreiz. - Odems meta apli ap brāli, saliecies ceļos kā mednieks un piesedzies ar vairogu. Sviedri lija pār viņa pieri no smagās sudraboto bruņu nastas. Ūtils stāvēja brīvi pilnā augumā un viegli grozīja zobenu delnā, pat viņa elpa plūda gluži līdzeni. - Es biju karagūsteknis, tad airu vergs un tad jau... nekas. Divpadsmit smagus gadus es pavadīju uz ceļiem. Lieliska poza, lai domātu.
- Te tev būs, par ko padomāt! - Odems atsāka uzbrukumu, izspļāvis asinis, izdarīja māņu kustību, kam sekoja šņācošs trieciens asā lenkī. Bet Ūtils to atsita, un asmens
> > > ietriecās akmens grīdā, asas dzirksteles un apdullinoša atbalss piepildīja Dievzāli.
Odems ievaidējās, paklupa un centās pēc trieciena atgūt līdzsvaru. Ūtils atkāpās un ar baisu precizitāti ietrieca zobenu brālim rokā tieši virs vairoga dārgakmeņiem rotātās malas.