- Kas tas ir? - stūrmanis noburkšķēja.
- Ķēniņienes Leitlinas sudrabs, — Jārvi teica. - Ar viņas ģīmetni. — Pat ja maģistram trūka vairāku pirkstu, atlikušie nudien kustējās veildi. Monētas griezās un mirdzēja ugunskura gaismā, kamēr viņš tās meta Melnā suņa komandai.
— Mums nevajag tavu labdarību, — Līkais nošņāca, lai gan daudzi viņa kuģa biedri jau rāpoja pa zemi, lai paceltu monētas.
— Tādā gadījumā uzskati to par avansu! — Jārvi iesaucās. - No tā, ko ķēniņiene jums samaksās, kad ieradīsieties Torlbijā. Kopā ar savu vīru ķēniņu Ūtilu viņa meklē drosmīgus vīrus un labus karotājus. īpaši tādus, kas neizjūt dižu mīlestību pret Augsto karali.
Zilais Dženers augstu pacēla savu kausu. - Tad iedzersim par daiļo un devīgo ķēniņieni Leitlinu! - Kad komanda uzsauca urravas un uzpildīja kausus, viņš piebilda jau klusāk: - Un viņas viltīgāko no maģistriem. -Un tad vēl klusāk, piemiedzis aci Dzelksnei: — Nemaz nerunājot par viņa izcilo pēdējo airētāju.
- Kas te notiek? - iekliedzās Kols, segā ietinies, izlīgojis gaismā ar plati ieplestām acīm un sapinkātiem matiem, tad novēlās zemē un uzreiz atsāka vemt, izraisot nevaldāmu smieklu vētru.
Jau pavisam drīz abas komandas atkal apmainījās ar stāstiem un kopīgu draugu meklēšanu, tie atsāka stīvēties, kuram labāks duncis, tikmēr Safrita, saķērusi aiz auss, stiepa prom savu dēlu un iebāza tā galvu upē. Līkais palika stāvam viens ar savu kreņķi un, salicis rokas sānos, naidīgi blenza uz Dzelksni.
— Man rodas sajūta, ka esi iemantojusi ienaidnieku, -Brands nočukstēja un palaida vaļā ap dunci sasprindzinātos pirkstus.
- Ko tur, man tas nav nekas jauns. Kā teica Tēvs Jārvi? Ienaidnieki ir samaksa par veiksmi. - Meitene apmeta vienu roku Branda, otru - Odas plecam un cieši tos apskāva. - Mani šokē tas, ka esmu iedzīvojusies arī dažos draugos.
SARKANA DIENA
- Pie vairogiem! - Ralfs ierēcās.
No laimes pilniem sapņiem par mājām Brands tika ierauts panikā, viņš meta nost silto segu un izskrēja aukstajā rītausmā, kas jau iekrāsoja debesis sarkanas.
- Pie vairogiem!
Komanda līda laukā no guļvietām, sadūrās cits ar citu un pusapģērbti, pa daļai bruņoti un pa daļai pamodušies, skraidīja apkārt kā izbiedētas aitas. Kāds, skrienot garām, aizķēra ugunskura ogles, saceldams gaisā dzirksteles. Cits klaigāja, sapinies piedurknēs, cenšoties ielīst bruņās.
- Pie ieročiem!
Dzelksne jau stāvēja blakus Brandam. Neskūtā galvas puse pēdējo dienu laikā bija pārvērtusies ērkulī, bizes un pinkas kopā saturēja no monētām nokniebti sudraba gabali, trūka tikai čūsku. Toties ieroči gan bija iesmērēti ar taukiem un nopulēti līdz kaujas gatavībai, tie droši gaidīja meitenes rokās, un skarbi vaibsti iezīmēja tās seju. Redzot Dzelksni tik bezbailīgu, vairojās arī Branda drosme. Un dievi zināja, cik ļoti tobrīd viņam tās pietrūka. Puisim vajadzēja drosmi un arī čurāt.
Nometne bija ierīkota uz vienīgā pakalna tuvāko jūdžu attālumā, tas bija paugurs upes ielokā ar līdzenu virsmu un laukakmeņu krāvumiem malās, bet pašā augšā turējās daži panīkuši koki. Brands steidzās uz austrumu strēli, kur jau pulcējās visa komanda, viņš raudzījās lejup pa nogāzi pāri līdzenajam zāles okeānam, kas stiepās līdz pat apvārsnim un saullēktam. Drebošiem pirkstiem berzējot miegu no acīm, viņš tur pamanīja siluetus — rēgai-nus jātniekus ausmas dūmakā.
— Zirgļaudis? - viņš izspieda.
- Šķiet, užaki. - Tēvs Jārvi piesedza bālās acis no Saules mātes, kas kā asiņains traips iezīmējās pie horizonta. - Bet tie dzīvo Zelta jūras krastos. Nesaprotu, kas tos atvedis šurp.
- Varbūt dziļa vēlme nogalināt mūs? - Oda piebilda, kad jātnieku stāvi skaidrāk iznira no tumsas, ugunīgā saule vizēja uz asmeņiem, šķēpu uzgaļiem un līkajiem zobeniem un ķiverēm, kas bija veidotas kā zvēru galvas.
— Cik daudz viņu ir? - Dzelksne nomurmināja, meitenes žokļu muskuļi ņirbēja pa visu noskūtās galvas pusi.
- Kādi astoņdesmit? - Frors vēroja svešiniekus mierīgi, kā pētītu kaimiņu ravējam dārzu. - Deviņdesmit? -Viņš attaisīja tabakmaku, iespļāva tajā un sāka ar pirksta galu kaut ko maisīt. - Varbūt simts?
— Ak dievi, - čukstēja Brands. Viņš jau dzirdēja pakavu dimdoņu, zirgļaudīm tuvojoties ielokā, to kliedzieni, spiedzieni un savādā guldzēšana atbalsojās pār līdzenumu, šķindēja un grabēja metāls, viņiem sakārtojot kaujas ekipējumu, līdz tie uzsauca pašu dižākajiem dieviem, lūdzot veiksmi kaujā. Viens jātnieks pienāca tuvāk un, garajiem matiem plandot, izšāva bultu. Brands parāvās atpakaļ, tomēr tā izrādījās tikai piešaude, kā izsmiekls, un bulta nokrita zālē pusceļā līdz nogāzei.
- Kāds vecs draugs man reiz teica: “Jo dižāki dievi, jo lielāka slava,” - sacīja Ralfs, ar nejutīgajiem pirkstiem plucinādams sava stopa stiegru, līdz tā naidīgi iedūcās.
Dodivuā noņēma vaskadrānu no sava milzīgā cirvja pieres. - Pieaug arī iespēja krist.
- Bet kurš tad grib satikt Nāvi vecumā, sēžot pie ugunskura? — Odas zobi iemirdzējās siekalās, kad tas atplauka smaidā.
- Iznākums nemaz nešķiet tik slikts. - Frors iebāza
roku tabakmakā un izvilka laukā jau noklātu ar zilu krāsu, pielika to sejai un ar izplestiem pirkstiem atstāja uz vaiga milzīgu plaukstas nospiedumu. - Tomēr es esmu gatavs.
Brands gan nebija gatavs, viņš ieķērās vairogā, uz kura Rīna bija uzzīmējusi pūķa attēlu. Šķita, ka tas noticis pirms simts gadiem un puspasauli prom no šejienes. Brands satvēra savas āvas kātu, bet plaukstas joprojām sūrstēja zem apsējiem, noberztas jēlas ar virvi. Zirgļau-dis nāca un nāca, to karaspēks sadalījās frakcijās un atkal saplūda kopā, viņi plūda pa lauku kā strauja upe, nākdami tuvāk un tuvāk. To baltais karogs plīvoja zem ragaina galvaskausa. Brands saskatīja drosmīgas sejas, zvēru sejas, karotāju sejas ar atņirgtiem zobiem un izvalbītām acīm. Viņu bija tik daudz...
— Ak dievi, - viņš čukstēja. Vai tiešām to viņš bija izvēlējies? Tā vietā, lai nodzīvotu jauku, drošu un garlaicīgu mūžu Gādenas smēdē?
— Skifra! - Tēvs Jārvi pasauca klusi un steidzīgi.
Vecā sievete sēdēja, sakrustojusi kājas, visiem aiz muguras zem kāda koka un drūmi vērās izdzisušajā ugunskurā, it kā atrisinājums viņu nepatikšanām glabātos oglēs. — Nē, — viņa pavirši izmeta.
- Bultas! - kāds iesaucās, un Brands tās ieraudzīja -melnas skaidas, ko vējš nesa šurp augstu debesīs. Viena ieurbās zemē viņam blakus, nodrebinot spalvas. Vieglākā vēja pūsma varētu mainīt šī mazā nieka lidojumu un ietriekt no koka un metāla darināto ieroci viņam krūtīs, un Brands būtu nomiris šeit, zem šīm sarkanajām debesīm, un nekad vairs nesatiktu savu māsu, nepabūtu piestātnē vai Torlbijas atkritumu izgāztuvē. Šādā vietā atsaucot atmiņā pat nīstamas lietas, tās sāk šķist brīnišķīgas.
- Nostājieties mūrī, slinkie suņi! - Ralfs rēca, un Brands iespraucās starp Odu un Froru, koks un metāls nošņirkstēja, tiem sakļaujot kopā vairogus: vienu malu aiz tā pa kreisi un otru - pāri labajā pusē esošajam. Mācību laukumā viņš to bija atkārtojis tūkstošiem reižu, rokas un kājas kustējās automātiski itin labi, ņemot vērā, ka galva bija gluži vai dubļiem pilna. Vīri ar šķēpiem un lokiem sapulcējās aiz vairogu mūra, uzsita pa priekšā esošo mugurām un izkliedza uzmundrinājumus. Tie, kam nebija vairogu, gaidīja brīdi, lai nogalinātu ikvienu, kurš izlauztos caur mūri, un stātos katra kritušā vietā. Kad tie būs beigti. Jo šodien cilvēki noteikti mirs, un pavisam drīz.