- Un vēl pirms brokastīm, draņķi tādi! — šņāca Oda.
- Ja man būtu prātā kādu nogalināt, es gribētu, lai viņš ir izbadējies, - rūca Frors.
Branda sirds sitās tā, ka šķita, krūtis kuru katru brīdi plīsīs, un ceļi drebēja no vēlmes skriet, bet žokļi cieši sakļāvās, jo tiem bija jāpaliek uz vietas. Kopā ar savējiem, brāļiem, ģimeni. Viņš izvingrināja plecus, lai sajustu biedru plecu atbalstu. Ak dievi, cik ļoti viņam vajadzēja čurāt...
- Kā tu tiki pie tās rētas? - Brands čukstēja.
- Tu gribi to dzirdēt tagad? - Frors noņurdēja.
- Gribētos nomirt, kaut ko zinot par savu pleca biedru.
- Lieliski. — Vensterietis neprātīgi pasmaidīja, un veselā acs kā vienīgais baltais plankums iemirdzējās zilajā plaukstas nospiedumā. — Kad nomirsi, es tev pastāstīšu.
Tēvs Jārvi nometās tupus vairogu mūra paēnā un izkliedza dažus vārdus zirgļaužu mēlē, dodot iespēju Miera tēvam, bet par atbildi atpakaļ saņēma vien bultas, kas, atsitušās pret koku, aizplanēja virs galvas. Kāds iekliedzās, kad šautra trāpīja tam kājā.
- Šodien pie teikšanas ir Kara māte, — Jārvi nočukstēja un pasvārstīja izliekto zobenu. — Ralf, pamāci šiem, kā jāšauj ar loku!
- Bultas! — stūrmanis iebrēcās, un Brands pakāpās atpakaļ, iegriežot vairogu tā, lai pavērtu spraugu šaušanai. Ralfs nometās tam blakus ar savu melno loku un novilka stiegru, šoreiz tā nikni ievaidējās. Sperot soli atpakaļ, lai atkal nostātos plecu pie pleca ar Froru, Brands sajuta uz vaiga lidojošās bultas sacelto vēja pūsmu.
Spalgs kauciens atbalsojās, kad šautra atrada galamērķi, komanda smējās un priecājās, izbāza mēles, savilka zvērīgas sejas izteiksmes un kaujas viepļus. Brandam gan smiekli īpaši nenāca. Viņam gribējās tikai čurāt.
Zirgļaudis bija slaveni kā nemiera gari, tie pretiniekus mānīja un ar bultām nokausēja. Labi saliktu vairogu mūri grūti cauršaut tikai ar bultām vien, un Ralfa raga loks bija pat vēl biedējošāks, nekā izskatījās. Nelielais uzkalns deva viņam priekšrocības, un, par spīti gadiem, tā tēmēklis darbojās nāvējoši. Cita pēc citas Ralfa izšautās bultas aizšņāca lejup pa zāles klāto nogāzi, kas gulēja mierīga kā ūdens, pacietīga kā akmens. Divtik urravu atskanēja, kad tā trāpīja zirgam un pēc tam vēl nogāza zemē jātnieku, kurš grābstījās pa zāli, izkritis no sedliem. Pārējie pamuka tālāk prom, kur Ralfa bultas vairs nespēja sasniegt, un sāka pulcēties.
- Tie nevar mūs aplenkt, to neļauj upe. — Tēvs Jārvi iespraucās starp vīriem, lai pavērtos pāri Odas vairogam. - Un starp akmeņiem tie nevar arī jāt, turklāt mēs atrodamies augstāk. Mana kreisā roka atrada īsto vietu.
- Šī nav mana pirmā ballīte, - Ralfs izmeta un izvilka kārtējo šautru. - Tie uzbruks kājām un sagraus mūsu mūri, kā Jūras māte grauj klintis.
Klintīm nesāp. Klintis neasiņo. Klintis nemirst. Brands pacēlās pirkstgalos un pavērās pāri mūrim, kur ieraudzīja užakus gatavojamies uzbrukumam. Viņu bija tik daudz! Viņam šķita, ka Dienvidvēja komandas cilvēku ir divreiz mazāk. Varbūt vēl mazāk.
- Ko viņiem vajag? - Brands čukstēja un pats nobijās no bailēm, ko saklausīja savā balsī.
- Savs laiks prātošanai, ko otram vajag, — ierunājās Frors un nemaz neizklausījās nobijies. - Un savs laiks tā galvas pārciršanai, un šī ir tā otrā reize.
- Mēs viņus sagaidīsim šeit! - Ralfs skarbi noteica.
— Un, kad es teikšu: “Celties!”, dzīsim tos neliešus lejā pa nogāzi. Nodzīsim lejā, sakapāsim un samīsim, bet žēlastību atstāsim citai dienai, vai dzirdat? Bultas!
Vairogi pašķīrās, un Brands ieraudzīja skrienošus cilvēkus. Ralfs aizlidināja šautru līdz tuvāk esošā krūtīm, un tas nokrita uz ceļiem, kauca un lūdzās saviem draugiem, kas tikai skrēja garām.
- Tagad turās, puikas! - Ralfs iesaucās, aizmeta loku un paķēra šķēpu. - Turās!
Vīri visapkārt rūca, spļaudījās un čukstēja lūgšanas Kara mātei, to elpa atbalsojās priekšā esošajā koka mūrī. Šur tur nolija pa lietus lāsei, rasa krājās uz bruņucepurēm un vairogu kantīm, un Brandam vairāk par visu vajadzēja čurāt.
- Ak īstais Dievs! - iekliedzās Dodivuā, kad tie sadzirdēja ātros ienaidnieka soļus un kara saukļus aizvien tuvojamies. - Visvarenākais! Visu zinošais Dievs! Samal šos pagānus miltos!
- Es pats tos neliešus samalšu! - iebrēcās Oda.
Un Brands noelsās no grūdiena, paspēra pussoli atpakaļ, tad uz priekšu, ar visu svaru uzgūlās vairogam, bet kājas paslīdēja pa slapjo zāli. Metāls šķindēja, grabēja un klaudzēja pret koku. Metāla vētra. Kaut kas atsitās pret viņa vairoga kanti, un Brands parāvās sānis, vien skaidas ietriecās sejā, un kāds velnišķīgi iespiedzās otrā pusē.
Frora sakropļotā acs izvalbījās, kad viņš sāka aurot rindas no Dziesmas par Beilu. — Roka no dzelzs! Galva no dzelzs! Sirds no dzelzs! - Un viņš neskatoties savici-nāja zobenu virs vairogu mūra. - Nāk nāve tava, par to dzied tūkstoši!
- Nāk nāve tava! Nāk nāve tava! — rēca Dodivuā. Nav īstais laiks dzejai, tomēr pārējie uztvēra saucienu un svilstošām rīklēm, degošām sirdīm un vājprāta pārņemtām sejām kliedza līdzi: - Nāk nāve tava!
Kam nāk nāve - zirgļaudīm vai pašiem -, viņi nepaskaidroja. Tas nebija svarīgi. Kara māte bija izplājusi savus dzelzs spārnus pār šo līdzenumu un likusi ikvienai sirdij apmākties. Frors atkal savicināja zobenu un trāpīja ar spalu Brandam virs acs, ausīs sāka zvanīt.
- Celties! - iebrēcās Ralfs.
Brands grūda uz priekšu sakostiem zobiem, vairogs griezās pret vairogu. Viņš redzēja kādu krītošu vīru, kam šķēps trāpīja kājā tieši zem bruņukrekla malas, un tomēr turpināja grūst. Viņš dzirdēja balsi otrā pusē, vārdi skanēja tik skaidri, ienaidnieks bija tik tuvu — no puiša sejas tos šķīra vien dēļa biezums. Viņš pierāvās kājās un cirta vēl un vēlreiz, kāds novaidējās un iegārdzās, asmenis bija trāpījis. Šķēps palidoja garām, noskrāpējis Branda vairoga kanti, un kāds vīrs iekaucās. Frors kādu nodūra, atspiedis degunu pret tā pieri. Vīri vaidēja un spļaudījās, dūra un grūda, saķērušies vienotā mudžeklī.
- Mirsti, nelieti, mirsti!
Kāds elkonis trāpīja Brandam pa zodu, mutē saskrēja asinis. Dubļi iešļācās sejā, daļēji aizķepinot acis, viņš mēģināja tās attīrīt mirkšķinot. Brands šņāca un lamājās, grūda un slīdēja, izspļāva sāļu un atkal grūda. Nogāze viņiem palīdzēja, komanda zināja, kas jādara, un palēnām, bet droši mūris izkustējās un dzina ienaidniekus atpakaļ, liekot tiem atkāpties pa to pašu nogāzi, pa kuru viņi nesen bija uzkāpuši.
- Nāk nāve tava! — dziedāja tūkstoši.
Brands ieraudzīja, kā kāds airētājs iekožas užakam rīklē. Viņš redzēja, kā Kols ar dunci nodur pakritušu vīru. Viņa acu priekšā Dodivuā, atvēzējis vairogu, aiz-lidināja kādu pretinieku pa gaisu. Viņš redzēja zobena smaili iznākam no kāda vīra muguras. Kaut kas atsitās pret Branda seju, un viņš noelsās. Iesākumā šķita, ka tā ir bulta, tad viņš aptvēra, ka tas bijis pirksts.
- Celties, es teicu! Celties!
Viņi nāca virsū kā ellīgi šņācošs un sasprindzis ķermeņu mudžeklis, kas saspiedušies pārāk cieši, lai vicinātu cirvjus, un Brands ļāva savējam nokrist zemē, pabāza roku lejup un izvilka Rīnas kalto dunci.
- Roka no dzelzs! Sirds no dzelzs!
Sajūtot plaukstā tā spalu, atmiņā ienāca māsas seja ugunskura gaismā viņu mazajā būdiņā. Sie nelieši šķīra viņu no Rīnas, un niknums uzmeta burbuli Branda asinīs. Viņš pamanīja kādu seju un raupjus metāla gredzenus bizēs sapītajos matos, parāva vairogu augšup, pasita pretinieka galvu atpakaļ un iedūra zem apakšējās kants. Metāls nočīkstēja, viņš dūra vēlreiz, un roka jau klājās lipīgi karsta. Ienaidnieks pakrita, un Brands pārkāpa tam pāri, tad paklupa un slampāja tālāk, Odas piecelts, spļaudoties caur sakostajiem zobiem.