- Nāk nāve tava!
Cik bieži viņš, elpu aizrāvis, bija klausījies šajā dziesmā, izrunājis šos vārdus un sapņojis kādu dienu ieņemt šādā mūrī savu vietu, izcīnīt savu uzvaru! Vai par to viņš bija sapņojis? Te nevaldīja nekāda prasme, vien akla veiksme, nekāda cēlu varoņu cīkstēšanās, tikai vājprātīga sacensība, te nebija vietas trikiem, viltībai vai pat drosmei, ja vien par drosmi nesauc bezspēcīgu ļaušanos kaujas straumei, gluži kā vētra nes kritušu koku. Varbūt tā bija drosme.
- Nogaliniet viņus!
Troksnis bija šausminošs: metāls šķindēja un grabēja, un cilvēki lamājās tik skaļi, cik to ļāva aizsmakušās balsis. Brands nesaprata šos trokšņus. Tiem nebija nozīmes. Beidzamās durvis bija plaši pavērtas ikvienam 110 viņiem, un katrs tajās ieskatījās, cik nu labi spēdams.
- Nāk nāve tava!
Lietus grabināja aizvien cītīgāk, zābaki plosīja zāli un pārvērta rūsgano augsni dubļos, Brands bija noguris, viņam smeldza un sāpēja visas maliņas, bet apstāties nedrīkstēja. Dievi vien zina, cik ļoti viņam vajadzēja čurāt. Kaut kas triecās pret viņa vairogu un gandrīz izrāva to no rokām. Sarkans asmenis pašāvās gar ausi, un viņš ieraudzīja sev blakus Dzelksni.
Viņas vaigs bija notašķīts asinīm, meitene smaidīja. Smaidīja tā, it kā būtu atgriezusies mājās.
KAUJAS PRIEKS
Dzelksne bija radīta, lai nogalinātu. To nevarētu noliegt neviens.
Dubļiem un asinīm klātā, kāju izmīdītā zāles strēle aiz kustīgā mūra piederēja viņai, Dzelksne nesa nāvi ikvienam, kurš tur spēra kāju.
Klaudzot skaļāk par sasaukšanos uz Dienvidvēja klāja, vairogu mūris spiedās lejā no kalna, tas grūda, cirta un samina cilvēkus un vilka pakaļ, iespiestus starp vairogiem, tas aprija pretiniekus kā izsalkusi čūska. Kāds mēģināja piecelties, bet Dzelksne tam ietrieca mugurā tēva zobenu, un asinīm klātajā krītošā vīra sejā iemājoja bailes un panika.
Cīnīties ar īsto zobenu it kā vajadzētu būt daudz grūtāk nekā ar koka, tomēr tas izrādījās daudz vieglāk. Tērauds bija tik viegls un ass, bet viņas roka - tik spēcīga un ātra. Dzelksnes ieročiem bija pašiem sava galva uz pleciem. Šī galva nepazina žēlastību un domāja tikai par slepkavošanu.
Dzelksne bija radīta, lai nogalinātu. Tā teica Skifra, un nu arī pierādījums tika asinīm rakstīts uz ienaidnieku ādas. Meitene nožēloja, ka viņas tēvs nav klāt un to neredz. Varbūt tēva gars sēž uz meitas pleca un uzmundrina viņu... Dzelksne vēlējās, kaut Hūnans atrastos šeit, lai varētu nomazgāt tā seju pašas izlietajās asinīs. Tā viņa varētu liegt viņam vietu karapūlī. Tā varētu nogalināt arī Hūnanu.
Zirgļaudis nesaprata šādu karošanu un metās pretī mūrim nekārtīgā barā pa vienam vai diviem, līdz drosme saskrēja tiem papēžos. Dzelksne pamanīja virs vairogiem kādu neveikli mērķētu šķēpu, kas grasījās ietriekties Brandā. Viņa metās uz priekšu, ar cirvi parāva to atpakaļ, un smailais izliekums dziļi iegrima pretinieka plecā, līdz meitene ievilka to starp vairogiem savos apkampienos.
Abi saķērušies grīļojās un naidīgi lūrēja viens uz otru, ienaidnieka garie mati līda viņai mutē, viņi balstījās ar ceļiem un elkoņiem, tad Tēvs Jārvi no mugurpuses iecirta puisim pa ceļu locītavu, un Dzelksne iebrēcās, izrāvusi savu cirvi gaisā, sāniski ietrieca to ienaidniekam paurī, noraujot bruņucepuri, kas lēkšiem vien aizripoja pa izmīdīto nogāzi.
Dzelksne bija dzirdējusi tēvu runājam par kaujas prieku. Šo asiņaino prieku Kara māte dāvā saviem vismīļākajiem bērniem. Viņa klausījās tēva stāstos, sēžot pie krāsns, plati ieplestām acīm un izkaltušu muti. Māte pārmeta vīram, ka šādi stāsti nav domāti meitas ausīm, bet tēvs tikai pieliecās tuvāk un turpināja pusčukstus — tik tuvu, ka Dzelksne juta silto elpu uz sava vaiga. Viņa bija dzirdējusi tēvu runājam par kaujas prieku un tagad pati to piedzīvoja.
Pasaule dega, visapkārt liesmoja un dancoja, un aizrautā elpa svilināja rīkli, kad meitene aiztraucās uz vairogu mūra galu, kas bija izliecies, grozījās un draudēja pašķirties. Pāris užaku bija uzrāpušies starp akmeņiem kalnā no sāniem un tikuši garām Dodivuā. Dzelksne iecirta vienam pa sāniem, tas salocījās uz pusēm. Šķita, ka otra pretinieka šķēps kustas tik lēni, it kā slīdētu caur medu, un viņa iesmējās, paslīdēja tam garām un ar cirvi atbrīvoja no kājām, užaks aizlidoja pa gaisu.
Bulta pašāvās garām Dzelksnei, un, tiklīdz Dodivuā parāva meiteni aiz sava vairoga, vēl divas ieurbās zemē blakus tā kantij. Nu kareivju mūris izliecās vidusdaļā, un viri pārgrieztiem ģīmjiem pūlējās to noturēt. Kaut kas nokrakšķēja, viens no Dienvidvēja komandas nokrita ar izsistiem zobiem, un sienā pavērās sprauga. Tajā nostājās milzīga auguma užaks ar masku uz sejas - tā bija darināta no valzirga žokļakaula, un ilkņi nokarājās gar abiem glūnošā vīra vaigiem. Tas sprausloja kā bullis un abām rokām atvēzēja varenu zarainu milnu, vīri nodrebēja, un plaisa vēl vairāk pašķīrās.
Dzelksne bailes nepazina. Viņa izbaudīja kaujas prieku tik sparīgi kā vēl nekad.
Meitene metās pie milža, un asinis dunēja dzīslās kā Jūras māte. Satracinātās pretinieka acis pievērsās viņai, Dzelksne metās zemē, uz sāniem izslīdēja caur vīrieša kājām un no mugurpuses trāpīja pa stilbu. Milzis nošļuka zemē viņai pie kājām. Frors spēra soli uz priekšu un nogāza ienaidnieku zemē ar dunošiem sitieniem: viens, divi, trīs. Zilā plauksta uz viņa sejas klājās sarkanām lāsēm.
Dzelksne manīja, ka zirgļaudis sāk izklīst un virzās lejup pa nogāzi uz līdzenumu, kur gaidīja to zirgi, un kliedzot pacēla ieročus virs galvas. Ienaids pulsēja līdz pat pirkstu galiem. Tēva gars mudināja doties uz priekšu, un Dzelksne metās pakaļ bēgošajiem ienaidniekiem kā dzinējsuns zaķiem.
- Apturiet viņu! - iesaucās Ralfs, un kāds parāva meiteni atpakaļ, tā lamājās un cīnījās pretī, mati joprojām bija pielipuši pie sejas. Branda bārda skrāpēja viņas vaigu, puiša kreisā roka turēja Dzelksni tā, lai viņa vairogs to piesegtu. Starp skrienošajiem užakiem meitene pamanīja citus, kas virzījās pa zāli pretējā virzienā ar uzvilktiem lokiem un cīņai nobriedušām sejām. To bija daudz, un cieši blakus gaistošajam kaujas priekam viņu pārņēma baiļu vilnis.
- Noslēdziet mūri! - rēca Ralfs, un siekalas pašķīda no tā zobiem. Vīri atkāpās, saspiedās ciešāk, aizsedzot spraugas. Vairogi drebēja un grabēja, dienas gaisma lauzās iekšā pa starpām. Dzelksne izdzirdēja šautras atsitamies pret liepas koku un pamanīja vienu atsprāgstam no Branda vairoga kants un pārlidojam pāri puiša plecam. Oda bija pakritis ar bultu sānos un bārstīja lāstus, velkoties augšup pa nogāzi.
- Atpakaļ! Atpakaļ! Tagad mierīgi!
Dzelksne paķēra Odu aiz padusēm un sāka vilkt biedru prom, bet tas vaidēja, spārdījās un pūta asiņainus burbuļus. Viņa paklupa un uzkrita virsū Odam, gandrīz savainojās ar pašas cirvi, tad uzrāvās kājās un vilka to tālāk, līdz klāt bija Kols un palīdzēja. Pa abiem viņi uzvilka savainoto vīrieti kalna kores aizsegā, un vairogu mūris vilkās tiem pakaļ. Tas atgriezās tur, kur pavisam nesen bija stāvējis, - ar upi aiz muguras un līdzenuma plašumiem priekšā.
Dzelksne tur stāvēja mēma un sastingusi, nezinot, cik daudzi no pašu komandas bija krituši. Trīs? Četri? Nobrāzumi klāja visus, un daži bija smagi ievainoti. Viņa nezināja, vai pati ir cietusi. Viņai nebija ne jausmas, kam pieder tās asinis, kas klāj viņas augumu. Spriežot pēc šautras, ko meitene turēja rokās, Odam nebija daudz cerību. Patiesību sakot, Dzelksne vispār nemēdza lolot lielas cerības. Caur plaisām sacirstajos vairogos bija redzams, ka izmīdīto nogāzi klāj kritušo miesas, daži vēl kustējās, vaidēja un taustīja savainojumus.