- Grūdīsim to cauri vai vilksim laukā? - izmeta Saf-rita, nometusies ceļos pie Odas un cieši satvērusi vīrieša asinīm ldāto roku.
Tēvs Jārvi tikai palūkojās lejup un pakasīja kārno zodu, pirkstu gali atstāja uz vaiga asiņainas švīkas.
Niknums bija pagājis kā nebijis, un aizrautības liesmas izplēnējušas pelnos. Tēvs ne reizi nebija brīdinājis Dzelksni: kaujas prieks ir aizlienēts spēks, par kuru nākas maksāt divtik. Viņa satvēra maisiņu ar tēta pirkstu kauliņiem, bet tie nesniedza mierinājumu. Viņa redzēja asiņainās brūces, vaidošos cilvēkus un to sarīkoto slaktiņu. Viņas sarīkoto slaktiņu.
Viņa bija dzimusi, lai nogalinātu, to gan nevarēja noliegt.
Dzelksne metās riņķī, kā saņēmusi sitienu pa vēderu, un izspļāva zālē slaidu vēmienu, tad drebot izslējās un pavērās tālē. Pasaule šķita pārlieku koša, viņas kājas -nestabilas, bilde aizpeldēja gar acīm.
Viņa bija radīta, lai nogalinātu. Un viņa gribēja satikt savu māti.
Dzelksne ieraudzīja Brandu veramies viņā pār plecu, puiša viena sejas puse bija viscaur nobrāzta, krekla apkakle mirka asinīs un saplēstie apsēji plīvoja ap roku kā sarkans duncis.
- Vai tev viss kārtībā? - viņš nosēca.
- Nezinu, - viņa atbildēja un atkal izvēmās; tā ari turpinātos, ja vien meitene todien būtu ko ēdusi.
- Mums jātiek līdz Dienvidvējam, — kāds gandrīz paniski iespiedzās.
Tēvs Jārvi nogrozīja galvu. — Viņi no krasta mūs nosētu ar bultām.
- Mums nepieciešams brīnums, - noelsās Dodivuā un pacēla acis pret sārtajām debesīm.
- Skifra! - iesaucās Jārvi, un vecā sieviete piemiedza aci, it kā tai traucētu kāda muša, kaut ko nomurmināja un uzrāva plecus. — Skifra, mums vajag tevi!
- Sie atkal uzbrūk! - kāds uzsauca no papostītā mūra.
- Cik daudz? - Jārvi jautāja.
- Vairāk nekā pagājušoreiz! - kliedza Ralfs un ielika bultu melnajā lokā.
- Par cik vairāk?
- Daudz vairāk!
Dzelksne mēģināja izskalot muti, bet šoreiz siekalu nebija. Viņa jutās tik vārga, ka knapi spētu pacelt tēva zobenu. Kols pienesa vīriem, kas bija izveidojuši vairogu sienu, ūdeni, un vīri dzēra, sprausloja un vaikstījās no sāpošajiem ievainojumiem.
Frors izskaloja muti ar ūdeni un nospļāvās. — Tad jau pienācis bridis šķirties no savām dārgajām dzīvībām. Nāk nāve tava!
- Nāk nāve tava! - pāris vīru nomurmināja, kas gan drīzāk atgādināja sēras, nevis izaicinājumu.
Dzelksne dzirdēja zirgļaudis tuvojamies, saklausīja to kaujas saucienus un ātros soļus augšup pa nogāzi. Viņa dzirdēja komandas rēcienus, gatavojoties stāties pretī uzbrukumam, un, lai cik vārga jutās, sakoda zobus un paķēra savu asinīm nolieto cirvi un zobenu. Meitene devās uz mūri. Atpakaļ uz izmīdīto dubļu strīpu aiz tā, lai gan šāda doma nesagādāja ne mazāko prieku.
- Skifra! - kliedza Tēvs Jārvi.
Nikni iebrēkusies, vecā sieviete pielēca kājās un nometa apmetni. - Nu tad - lai ir nolādēts! - Viņa sāka skandēt iesākumā maigi un mierīgi, bet tad aizvien skaļāk. Viņa padrāzās Dzelksnei garām, skandējot nesaprotamus vārdus, — neko līdzīgu meitene agrāk nebija dzirdējusi, tomēr nojauta, ka cilvēku mēle tā nekādi nebija.
Tie bija elfu vārdi un elfu burvestības. Burvestības, kas bija sašķēlušas Dievu un arī visu pasauli, un visi matiņi sacēlās uz meitenes miesas kā ledainā vējā.
Skifra tikai skandēja un skandēja, aizvien skaļāk, ātrāk un mežonīgāk, un izvilka no skrandām, kas karājās ap augumu, divas kniedēm apsistas un rievotas tumša metāla sloksnes un ieslidināja vienu otrā ar tādu kā slēdzeni.
- Ko viņa dara? - Dodivuā izmeta, bet Tēvs Jārvi ar sakaltušo roku pavilka milzi malā.
- To, kas viņai jādara.
Skifra izstiepa elfu relikviju taisnā rokā. - Paejiet malā!
Nestabilā vairogu siena pašķīrās, un Dzelksne palūrēja caur spraugu. Milzīgā masā tur rāpoja zirgļaudis, slēpjoties aiz savu kritušo līķiem un šad tad palecoties ar nežēlīgu nāves skatienu acīs.
Pavisam tuvu atskanēja tāds kā pērkona dārds, kaut kas nozibēja, un tuvākais užaks aizlidoja lejup pa nogāzi kā milzu knipja aizsists. Vēl viens spēriens, un, pārsteigto
Dienvidvēja komandas biedru sačukstēšanās pavadīts, cits pretinieks ar degošu plecu aizripoja prom kā bērnu spēļmantiņa.
Skifra kauca aizvien spalgākā un spalgākā balsī, un spoža metāla skaidas šāvās gaisā no elfu relikvijas sievietes rokā, lai zālē pie tās kājām pārvērstos dūmu mākonī. Vīri smilkstēja un blenza, tvēra pēc talismaniem, pārbijušies no tādas burvestības vēl vairāk nekā no užakiem. Seši pērkona dārdi nodimdēja pār līdzenumu, un seši pretinieki tika iznīcināti vai sadedzināti, pārējie zirgļaudis, šausmās brēkdami, aizbēga.
- Dižais Dievs, - čukstēja Dodivuā un pārmeta pār sirdi svētu zīmi.
Tad iestājās klusums. Pirmoreiz pēc ilgāka laika. Bija dzirdami tikai vēja čuksti zālē un Odas saraustītā un gārdzošā elpa. Smirdēja pēc piedegušas gaļas. Kāda nokritusi dzirkstele bija aizdedzinājusi zāli, Skifra drūmi pagāja uz priekšu un samina liesmu.
- Ko tu izdarīji? - Dodivuā čukstus vaicāja.
- Es izrunāju Dieva vārdu, - Skifra atbildēja. - To, kas rakstīts ugunī un iemūžināts elfu rūnās vēl pirms Pasaules sabrukuma. Es izrāvu Nāvi no vietas blakus Beidzamajām durvīm un nosūtīju rīkoties manā vietā. Tikai par visu ir jāmaksā.
Vecā sieviete piegāja pie Odas, kas bāls zvilnēja, atsliets pret kādu panīkušu koku, kamēr Safrita centās izvilkt iestrēgušo bultu.
- Dieva vārdā ir septiņi burti, - Skifra turpināja un norādīja uz nāvējošo metāla gabalu tam sānos. - Man žēl.
- Nē! — Safrita iekliedzās un centās nostāties starp abiem, bet Oda maigi pastūma viņu malā.
— Kurš gan grib nomirt vecs? — Viņš atplauka neprātīgā smaidā, un apvīlēto zobu spraugas iekrāsojās asinīm. - Nāve mūs visus gaida.
Atskanēja vēl viens apdullinošs grāviens, Oda izlieca muguru, nodrebēja un nokrita beigts, vien dūmi pacēlās no nokvēpušā cauruma viņa bruņās.
Skifra nenolaida acis no kritušā. - Es jums solīju parādīt brīnumus.
NE TĀ KĀ DZIESMĀS
- Viņi bēg. - Vējš plandīja matus gar Dzelksnes asinīm klāto seju, kamēr tā vērās nopakaļ užakiem, jātniekiem un zirgiem, kuros neviens nesēdēja, tie kā izgaistoši punkti nu ņirbēja pamalē.
- Nevarētu teikt, kas es viņiem ko pārmestu, — murmināja Brands, vērojot, kā Skifra cieši ietinas savā mētelī un atkal apsēžas uz sakrustotām kājām, pieķeras pie kaklā pakārtajiem talismaniem un drūmi veras ugunskura pelnos.
- Mēs labi cīnījāmies, - Ralfs atzina, lai gan balss skanēja ne īpaši pārliecinoši.
- Rokas no dzelzs. - Frors pamāja, ar saslapinātu lupatu slaucīdams no sejas krāsu. - Mēs izcīnījām uzvaru, kuru vērts apdziedāt.
- Sā vai tā, bet uzvarējām. — Tēvs Jārvi pacēla vienu no metāla sloksnēm, ko Skifra bija pametusi zālē, un pagrozīja uz visām pusēm, tā iemirdzējās saulē. Izliekts bleķis ar caurumu un mazītiņu dūmu strūklu. Kā gan tāds var pāri līdzenumam tālu nogalināt cilvēku?