Safrita lūrēja uz Skifru, kas slaucīja asiņainās rokas.
- Mēs uzvarējām ar melnās maģijas palīdzību.
— Mēs uzvarējām. — Tēvs Jārvi paraustīja plecus. — No diviem kaujas iznākumiem šis ir labākais. Lai Miera tēvs lej asaras par metodēm. Kara māte pasmaida par rezultātiem.
- Un kā tad Oda? - Brands čukstēja. Mazais vīrs šķita neuzveicams, tomēr izgāja pa Beidzamajām durvīm. Vairs nekādu joku!
— Ar to bultu viņš neizdzīvotu, - Jārvi skaidroja.
- Vai nu viņš, vai mēs visi — tāda bija izvēle.
— Nežēlīga aritmētika, - noteica Safrita un skarbi saknieba lūpas.
Maģistrs nepaskatījās uz viņas pusi. - lādi nu ir vienādojumi, kas jārisina līderim.
- Ja nu šīs burvestības piesauks mums lāstu? - Dodi-vuā bija bažīgs. - Ja nu mēs riskējam izraisīt otru Pasaules sabrukumu? Ja nu mēs...
- Mēs uzvarējām, - Tēvs Jārvi atcirta auksti un šerpi kā ar tērauda asmeni un savija veselās rokas pirkstus ap elfu metāla sloksni, līdz izveidojās balti sažmiegta dūre.
- Pasakiet paldies tam dievam, kādam katrs ticat, ja vien protat to darīt! Un tad palīdziet savākt līķus.
Dodivuā aizvēra muti un aizgāja, grozīdams lielo galvu. Brands atlaida jēlos pirkstus un ļāva vairogam novelties zemē, Rīnas zīmētais pūķis bija sakapāts un saskrāpēts, kantī vīdēja jauni robi, un delnas apsēju klāja asins
traipi. Ak dievi, cik ļoti viņam sāpēja viscaur nobrāztā un sagraizītā miesa! Brandam tik tikko pietika spēka nostāvēt, kur nu vēl atrunāties par paveikto labo darbu. Jo vairāk viņš redzēja, jo sīkāka ruka pārliecība, kas īsti ir labs. Kakls svila un izrādījās mitrs, kad puisis tam pieskārās. Āda bija pāršķelta - vai nu no drauga, vai ienaidnieka ieroča, to viņš nezināja. Savainojumi sāp vienlīdz stipri, lai kurš tos būtu radījis.
- Noguldiet tos ar godu, - Tēvs Jārvi izrīkoja, - un nocērtiet tos kokus sārtam.
- Arī tos neliešus? - Kols norādīja uz zirgļaužu saplosītajiem un asiņainajiem līķiem, kas klāja nogāzi, kur daži komandas locekļi snaikstījās, meklējot, vai nevar ko vērtīgu paņemt.
- Arī viņus.
- Kāpēc lai mēs tos sadedzinātu, kā nākas?
Ralfs satvēra puisi aiz rokas. - Tāpēc, ka, sakaujot ubagus, mēs neesam labāki par ubagiem. Sakaujot dižus cilvēkus, mēs kļūstam vēl dižāki.
- Vai esi savainots? - pavaicāja Safrita.
Brands pavērās uz sievieti tā, it kā viņa runātu nesaprotamā valodā. — Ko?
- Apsēdies.
Tas nebija grūti izdarāms. Brands bija tik pārguris, ka kājas jau gandrīz neturēja. Viņš lūkojās pār vēja appūsto kalngali, kamēr komanda lika malā ieročus un sāka vilkt līķus un kārtot rindās. Citi ar cirvjiem devās uz nīkulīgo koku pusi, lai sagatavotu malku augstam sārtam. Safrita noliecās pār puisi un stipriem pirkstiem pārbaudīja brūci uz kakla.
- Nav dziļa. Daudziem ir krietni smagākas.
- Es nogalināju cilvēku, - viņš nočukstēja. Lai gan atzīšanās, iespējams, izskanēja kā lielīšanās, viņš tā nebija domājis. - Cilvēku, kuram bija savas cerības un bažas, kuram bija ģimene.
Ralfs notupās blakus Brandam un pakasīja sirmo bārdu. - Cilvēku nogalināt nebūt nav tik viegli, kā to liek domāt skaldi. - Stūrmanis tēvišķi uzlika roku uz puiša pleca. - Tu šodien darīji labu.
- Vai tiešām? - Brands murmināja un saberzēja apsaitētās plaukstas. - Es nespēju atbrīvoties no domām, kas viņš tāds bija, kas viņu šurp atveda un kāpēc viņam bija jāiet kaujā. Nespēju aizmirst viņa seju.
- Iespējams, ka tev tā rādīsies, līdz pats iziesi pa Beidzamajām durvīm. Tāda ir cena par vairogu mūri, Brand. -Ralfs pasniedza viņam zobenu. Labu zobenu ar sudraba spalu un no ilgas lietošanas notraipītu maksti. - Tas ir Odas. Viņš būtu gribējis, lai tas tiek tev. īstam karavīram vajadzīgs īsts zobens.
Brands, tik ilgi sapņojis pats par savu ieroci, nu sajuta nelabumu, tādu redzot. - Es neesmu karavīrs.
- Jā, esi gan.
- Karavīrs nepazīst bailes.
- Muļķis nepazīst bailes. Karavīrs noturas par spīti bailēm. Tu noturējies.
Brands pataustīja savas slapjās bikses. Es noturējos, bet apmizos.
- Diez vai tu vienīgais.
- Dziesmās varoņi nekad neapmīžas.
- Tā jau gan. - Ralfs uz atvadām paspieda puiša plecu un pieslējās kājās. - Tāpēc jau tās ir dziesmas, bet šī te — dzīve.
Saules māte augstu noskatījās uz stepi, kad viņi devās ceļā, un no sārta lēnītēm kāpa debesīs dūmi. Lai gan asinis bija nožuvušas pie padebeša, kas krāsojās skaisti zils un skaidrs, asinis joprojām slēpās aiz Branda nagiem, viņa pārsējos un uz pulsējošā kakla. Diena joprojām bija sarkana. Puisi pārņēma pārliecība, ka no šī brīža sarkana būs ikviena vina dzīves diena.
Četri airi gulēja pie masta, un tos cilājošo vīru pelni jau lidinājās virs līdzenuma. Skifra bija apmetusies blakus kravai un uzlikusi kapuci galvā, tuvāk sēdošie airētāji visi kā viens rāvās tālāk no vecās sievietes, cik tas bija iespējams, neizkrītot no laivas.
Kad abi ķērās pie airiem, Brands uzmeta skatienu Dzelksnei, un viņa pavērās pretī — meitenes bālā seja šķita tik tukša gluži kā Odam, kad tie kravāja pagales ap viņa līķi. Puisis mēģināja pasmaidīt, bet lūpas neklausīja.
Viņi kopā cīnījās mūrī. Viņi stāvēja pie Beidzamajām durvīm. Viņi ieskatījās Nāvei sejā un atstāja Vārnu mātei tās ražu. Lai ko teiktu meistars Hūnans, tagad viņi abi bija karotāji.
Tikai ne tā kā dziesmās.
KAS VAJADZĪGS GETLANDEI
Kaljiva kā bezformīga masa pārņēma vienu Aizliegtās upes krastu un kā dubļaina slimība klāja otru, dzidrās debesis virs galvas sasmērēja neskaitāmo ugunskuru dūmi, kur kā tumši punkti lidinājās plēsīgi putni.
Prinča pils slējās uz pazema uzkalniņa blakus upei ar zeltītām kokā grieztām zirgu figūrām uz plašā jumta sijām un sienu visapkārt, kas, kā šķita, bija kas vidējs starp brūkošu mūri un dubļu sienu. Pie tās pulcējās koka māju puduri, ko ieskāva no izturīgiem baļķiem būvēts žogs, un karavīru šķēpi mirdzēja vārtu laukumā. Ārpus žoga nomelnējušo ainavu uz visām pusēm noklāja haotiski izmētātas briesmīgi neglītas teltenes, jurtas, kulbas, būdas un pagaidu mītnes.
- Akd ievi, cik tā milzīga! - nočukstēja Brands.
- Ak dievi, cik tā neglīta! - nomurmināja Dzelksne.
- Kaljiva atgādina urīnpūsli, kas lēni piepildās. -Skifra domīgi paurbināja degunu, nopētīja atrasto un noslaucīja uz tuvāk sēdošā airu vīra pleca tik viegli, ka tas pat nepamanīja. - Pavasarī tas izplešas, kad ziemeļnieki, impērijas pavalstnieki un zirgļaudis no stepes plašumiem sanāk kopā, lai tirgotos. Vasarā Kaljivas pūslis plīst un noklāj laukus ar mēsliem. Ziemā visi izklīst kur nu kurais, un pūslis saraujas pavisam maziņš.
- Smird gan te kā urīnpūslī, - Ralfs noburkšķēja, saraucis degunu.
Abos upes krastos tupēja drukni, no resniem baļķiem uzslieti torņi, ko savienoja ķēžu tīmeklis. Melnas dzelzs troses ar spieķiem un spraišļiem ieliecās zem svara virs
putojošā ūdens, kas aprija kritušos kokus un mēslus, apturot jebkādu tālāku pārvietošanos pa Aizliegto upi.
- Princim Varoslavam izdevies daudz ko nozvejot ar saviem dzelzs tīkliem, - Tēvs Jārvi piezīmēja.
Dzelksne nekad agrāk nebija redzējusi tik daudz kuģu. Tie peldēja pa upi un drūzmējās piestātnē vai arī ar nolaistiem mastiem gozējās ciešā ierindā, izvilkti krastā. Tur manīja kuģus no Getlandes, Vensterzemes un Trovenlandes. Netrūka arī laivu no Jutmarkas un salām. Savāda paskata kuģi ar tumšu korpusu, kas bija pārlieku drukns, lai tādus varētu pārnest pāri Augstajām korēm, visticamāk, bija atceļojuši no dienvidiem. Uz ostu virzījās pat divas galeras ar augstiem mastiem un trim airu segmentiem, un Dienvidvējš uz to fona šķita kā mazulītis.