- Paskat, tie gan ir gatavie monstri! - nomurmināja Brands.
- Tie ir Dienvidu impērijas kuģi, - Ralfs zināja teikt. - Ar trīssimt vīru komandām.
- Princis meklē tās komandas šeit, — sacīja Tēvs Jārvi. - Lai turpinātu stulbo karu pret zirgļaudīm.
Doma par atkārtotu karošanu ar zirgļaudīm nesagādāja Dzelksnei ne mazāko prieku. Tāpat kā šī iemesla dēļ palikšana Kaljivā visu vasaru. Tēva stāstos viss šķita krietni jaukāk. — Tu domā, viņš gribēs pieņemt mūsu palīdzību?
- Viņš to noteikti gribēs, tāpat kā mēs gribam viņa palīdzību. - Jārvi drūmi paskatījās uz prinča pili. - Vai viņš to pieprasīs, tas gan ir jautājums.
Princis jau bija pieprasījis palīdzību no daudziem. Osta ņudzēja no Sašķeltās jūras vīriem ar skarbām sejām,
kas bija iestrēguši Kaljivā līdz brīdim, kad princim Varo-slavam labpatiks atslābināt upei uzliktās važas. Tie dīki slamstījās īgnos bariņos pie sašļukušām teltenēm un zem satrūdējušām nojumēm, tie mētāja kauliņus, dzēra rūgtu alu un briesmīgi skaļi lamājās, skarbi blenžot uz pārējiem un īpaši uz nesenajiem pienācējiem.
- Varoslavam derētu pēc iespējas ātrāk sameldēt šiem vīriem ienaidniekus, — Jārvi nočukstēja, kad tie nokāpa no Dienvidvēja klāja. - Iekams tie paši nav sameklējuši kādu, kas gadās pa rokai.
Frors pamāja, pietauvodams kuģa priekšgalu. - Nekas nav bīstamāks par dīkā esošiem karavīriem.
- Viņi visi blenž uz mums. - Torīt bija nokrituši apsēji no Branda delnām, un viņš nervozi knibināja kreveles no virvju atstātajiem nobrāzumiem, kas stiepās augšup pa rokām.
Dzelksne iebukņīja puisim ar elkoni. - Varbūt tava varoņa slava jau iet mums pa priekšu, kuģu cēlēj.
- Drīzāk jau T ēva Jārvi slava. Man tas nepatīk.
- Tad izliecies, ka patīk, - Dzelksne atcirta, sataisīja drosmīgu seju un katram sastaptajam skatienam atbildēja ar izaicinājumu. Vai arī ar tādu izaicinājumu, kādu pieļāva karstās vēja pūsmas pātagas sejā un sviedriem klātajai mugurai pielipušais krekls.
- Ak dievi, kā te smird! - Brands aizrijās, kad šie nokāpa no čīkstošās piestātnes un spēra soli uz Zemes tēva vaiga. Dzelksne nespētu nepiekrist, ja vien būtu ievilkusi lielāku dvingas malku. Līkajās ieliņās mētājās ceptuvju atkritumi, suņi rakājās mēslu kaudzēs, un dzīvnieku liemeņi kaira, uzmaukti uz iesmiem turpat durvju priekšā.
- Vai viņi tos pārdod? — Brands nomurmināja.
- Viņi tos upurē, - paskaidroja Tēvs Jārvi, — lai dievi redzētu, kura mājsaimniecība ziedojusi, kura - ne.
- Un kas ir tie tur? — Dzelksne pamāja uz vairākiem nodīrātiem liemeņiem, kas karājās, augstu pacelti pie masta laukuma viducī, liegi šūpojās un mudžēja no mušām.
- Mežoņi, - Ralfs nočukstēja un drūmi paskatījās. Nepatīkama kuņģa sažņaugšanās apliecināja Dzelksnes aizdomas, ka tur saulē spīdēja un laistījās cilvēku apveidi.
- Vai zirgļaudis?
Tēvs Jārvi drūmi nogrozīja galvu. - Vensterieši.
- Kas? — Dievi ir liecinieki: reti kurš izjūt tik lielu nepatiku pret vensteriešiem kā Dzelksne, bet viņa nespēja atrast iemeslu, kādēļ Kaljivas princim būtu jānovelk āda pār vensteriešu acīm.
Jārvi pamāja uz dažiem koka plāksnē ieskrāpētajiem burtiem. — Tā komanda bija noraidījusi prinča Varoslava vēlmes un mēģinājusi aizbraukt prom. Tas atņem drosmi citiem no Sašķeltās jūras krastiem nākušajiem sekot šo vīru piemēram.
- Ak dievi, — Brands novilka tik klusu, ka varēja saklausīt vien mušu sīkšanu. - Vai Getlande vēlas palīdzēt cilvēkam, kas tā rīkojas?
- Mūsu vēlmes un vajadzības var nesakrist.
Kāds ducis bruņotu vīru lauzās šurp caur dokos valdošo haosu. Pat ja princis atradās karastāvoklī ar zirgļau-dīm, viņa karavīri pēc skata īpaši neatsķīrās no užakiem, ko Dzelksne nogalināja Aizliegtās upes augštecē. Viņu vidū bija ari sieviete — ļoti tieva un gara auguma ar melniem matiem; monētas karājās pie zīda šalles, ko viņa bija apsējusi ap kaklu.
Sieviete apstājās Dienvidvēja komandas priekšā un graciozi paklanījās, iešūpojot kaklā pakarinātu maišeli.
- Es esmu Varoslava, dižā Kaljivas prinča kalpone.
- Patīkami iepazīties, un es esmu...
- Jūs esat Tēvs Jārvi, Getlandes maģistrs. Princis pavēlējis man pavadīt jūs uz viņa pili.
Jārvi un Ralfs saskatījās. - Vai man jājūtas pagodinātam vai iebiedētam?
Sieviete vēlreiz paklanījās. - Es ieteiktu abas versijas, turklāt nekavējoties.
- Esmu pieveicis garu ceļu, lai satiktos, un neredzu iemeslu ilgāk kavēties. Rādiet ceļu!
- Izvēlēšos vīrus, kas jūs pavadīs, - norūca Ralfs, bet Tēvs Jārvi noraidoši nogrozīja galvu.
- Es ņemšu līdzi Dzelksni un Brandu. Ierodoties bez lielas atbalsta grupas, turklāt ar jauniem cilvēkiem, es izrādīšu uzticēšanos namatēvam.
- Jūs uzticaties Varoslavam? - Dzelksne nočukstēja, kad prinča ļaudis tos ielenca.
- Es taču varu izlikties.
- Viņš pamanīs izlikšanos.
- Protams. Uz tik sarežģītiem pamatiem arī veidojas labas manieres.
Dzelksne uzmeta acis Brandam, un tas atbildēja ar ierasto bezpalīdzīgo skatienu.
- Uzmanieties, - Skifras balss atskanēja pie pašas auss. — Pat pēc stepes skarbajiem standartiem Varoslavu pazīst kā nežēlīgu cilvēku. Labāk nekļūstiet atkarīgi no vina varas.
Dzelksne pavērās uz resnajām ķēdēm, kas šķērsoja upi, un pēc tam uz vējā plīvojošajiem pakārto līķiem un spēja vien paraustīt plecus. - Tagad mēs visi esam viņa varā.
Kaljivas prinča pils no iekšpuses šķita vēl milzīgāka — sienas balstījās uz varenu koku stumbriem, kuru saknes ietiecās blīvi nomītajā zemē, un saules stari meta šķēpus no augstu izvietotiem logiem, kur virpuļoja gaisā saceltie putekļi. Kamīns bija apjomīgs, tikai liesmas gan tajā vārgas, un pēc ārā valdošās svelmes šķita, ka telpa ir gluži vai stindzinoši auksta.
Kaljivas princis Varoslavs izrādījās krietni jaunāks, nekā Dzelksne bija iedomājusies. Varbūt tikai dažus gadus vecāks par Jārvi, tomēr gluds kā ola - nemanīja ne matu uz galvas, ne bārdas, pat ne uzacu. Valdnieks nebija uzkāpis augstā tronī, bet sēdēja turpat lejā uz sola blakus kamīnam. Viņš nebija liela auguma, nedz arī lepojās ar dārgakmeņiem vai ieročiem. Varoslava kailajā sejā nemanīja skarbumu, vien stingu tukšumu. Dzelksne neredzēja nekā, ko varētu raksturot kā biedējošu, un tomēr šis vīrietis bija biedējošs, un līdz ar katru sperto soli, kas atbalsojās uz akmens grīdas, meitene to izjuta aizvien stiprāk.
Kad kopā ar Brandu viņi abi nostājās blakus Tēvam Jārvi tikai kādu desmit soļu attālumā no valdnieka sēdekļa, Dzelksne baidījās no prinča Varoslava vairāk nekā no jebkura cita sastaptā cilvēka.
- levs Jārvi, - valdnieka balss skanēja kā sauss senu papīru čuksts, pār Dzelksnes muguru pārskrēja karsti drebuļi. - Getlandes maģistrs, kāds gods, ka esat mūs apciemojis. Esiet laipni lūgts Kaljivā, Pasaules krustcelēs. - Varoslava acis pārskrēja Brandam un Dzelksnei, tad atgriezās pie Jārvi, bet roka pastiepās, lai paglaudītu pie auss milzīgu suni, kas saritinājās pie krēsla kājas.
- Uzskatu par atklātu komplimentu jūsu ierašanos manā priekšā tik vieglā pavadībā.
Dzelksne nudien sajutās mazliet vientuļi. Ja neņem vērā lāča izmēra suni, zālē netrūka daudzu sargu ar lokiem un bultām, līkiem zobeniem, gariem pīķiem un neredzētām bruņām.