Tomēr, pat ja Jārvi sabijās, viņš to nemaz neizrādīja. — Es zinu, ka jūsu klātbūtnē man netrūks nekā, dižais princi.
- Netrūks gan. Dzirdēju, ka esat atvedis sev līdzi to raganu Skarajī jeb Drupu bradātāju.
- Jūs esat labi informēts, kā jau dižam valdniekam pieklājas. Mēs viņu saucam par Skifru, un, jā, viņa ir kopā ar mums.
- Un tomēr jūs nepaņēmāt viņu līdzi uz manu pili. -Varoslava asie smiekli atgādināja suņa rejas. - Arī tas ir prātīgi darīts. Un kas ir šie jaunie dievi?
- Manas komandas pēdējo airu pāris. Batu Dzelksne, kas sadursmē Aizliegtās krastā nogalināja sešus užakus, un Brands, kurš iznesa visu mūsu kuģa smagumu uz saviem pleciem, kad šķērsojām Augstās kores.
- Užaku kāvēja un kuģa cēlājs. - Brands neērti sagrozījās, kad princis abus vērtējoši nopētīja. — Redzot šajos jauniešos tik daudz spēka, prasmes un drosmes, man ap sirdi kļūst siltāk. Gluži vai jāsāk ticēt varoņu esamībai, vai ne, Tēvs Jārvi?
- Gluži vai.
Princis pamāja kalponei, tievai kā maikste. — Aizmetnis rītdienas leģendām.
Sieviete kaut ko izvilka no kaklā pakarinātā maišeļa un iespieda saujā Brandam un pēc tam arī Dzelksnei. Tā izrādījās liela, raupja un neprasmīgi kalta monēta ar pakaļkājās saslējušos zirga attēlu. Sarkanā zelta monēta. Dzelksne norija kamolu kaldā un centās uzminēt tās vērtību, līdz nosprieda, ka nekad līdz šim nav turējusi rokās tādu bagātību.
- Jūs esat pārmēru devīgs, dižais princi, - Brands norūca, galvu nodūris.
- Dižu darbu veicēji ir pelnījuši balvas no dižiem vīriem. Ja tā nenotiek, kāpēc vispār cilvēki būtu jāapbalvo? — Varoslava nekustīgais skatiens atkal pievērsās Jārvi. - Ja tādi ir jūsu pēdējie airi, kādus brīnumus varam gaidīt no pārējiem?
- Varbūt daži no viņiem liktu pārējam zeltam izkūpēt jūsu acu priekšā.
- Nevienā kārtīgā komandā neiztikt bez dažiem ļaundariem. Ne jau visi mēs esam taisnīgi, vai ne, Tēvs Jārvi? īpaši jau tie, kas ir pie varas.
- Vara nozīmē vienu plecu vienmēr paturēt ēnā.
- Tas gan tiesa. Kā klājas ziemeļu dārgakmenim -jūsu mātei ķēniņienei Leitlinai?
- Viņa vairs nav mana māte, dižais princi, es atteicos no ģimenes, dodot zvērestu Maģistrātam.
- Jums, ziemeļniekiem, gan savādas tradīcijas. -Princis laiski paburzīja sava suņa ausis. - Manuprāt, asins saites nav iespējams pārraut ar vārdiem.
- īstie vārdi spēj iecirst sāpīgāk nekā zobens, it īpaši jau zvēresti. Ķēniņiene ir gaidībās.
- Varbūt ar Melnā troņa mantinieku? Jaunumi vērtīgāki par zeltu tik nejaukos laikos.
- Pasaule gavilē, dižais princi. Leitlina bieži vien runā par vēlmi vēlreiz apciemot Kaljivu.
- Ne tik drīz, es lūdzu! Mana dārgumu krātuve joprojām dziedē savainojumus kopš viņas pēdējās viesošanās.
- Mēs varbūt varētu noslēgt līgumu, kas ne tikai sadziedētu šīs vātis, bet arī papildinātu jūsu dārgumu krātuvi?
Iestājās pauze. Varoslavs pavērās uz kalpotāju, tā viegli sagrozījās, un monētas iezvanījās pie šalles, kas bija apsieta ap galvu. - Vai tamdēļ esat mērojis tik tālu ceļu, Tēvs Jārvi? Lai papildinātu manu dārgumu krātuvi?
- Esmu nācis pēc palīdzības.
- Ak tā, arī jūs alkstat pēc dižu vīru devības? - Jau atkal sekoja klusums, un Dzelksne noprata, ka šie abi spēlē kādu spēli. Lai gan tā izpaudās tikai vārdos, meistarības ziņā neatpalika no treniņiem mācību laukumā. Šī spēle bija pat vēl bīstamāka. — Tikai izsakiet savu vēlmi vārdiem. Ja vien nemeklējat sabiedrotos pret Skekenmui-žas Augsto karali.
Smaids Tēva Jārvi sejā nenotrīsēja pat par mata tiesu.
- Man bija jāzina, ka jūsu asais skatiens saredzēs lietas būtību, dižais princi. Es, ķēniņiene Leitlina un ķēniņš Ūtils - mēs visi baidāmies, ka Kara māte varētu izplest spārnus pār Sašķeltās jūras krastiem par spīti visiem mūsu pūliņiem. Augstajam karalim ir daudz sabiedroto, un mēs vēlamies atjaunot līdzsvaru. Tiem, kas vēlas tirgoties pa Dievišķo un Aizliegto upi, iespējams, nāksies izdarīt izvēli...
- Un tomēr es nevaru. Kā redzējāt, man pašam ir savas problēmas un nav lieku spēku, ko piedāvāt.
- Uzdrošinos vaicāt: vai jums ir lieki spēki, ko ziedot Augstajam karalim?
Princis piemiedza acis. - Maģistri bieži vien nāk uz dienvidu pusi, lai uzdotu šo pašu jautājumu.
- Es neesmu pirmais?
- Nav pagājis pat mēnesis, kopš te pabija Māte Skēra.
Nu bija reize nogaidīt Tēvam Jārvi. - Gromgilgorma
maģistre?
- Vina nāca Veckundzes Veksenas uzdevumā. Nostājās manā priekšā līdz ar duci Augstā karaļa kaujinieku un nobrīdināja nebāzt degunu Sašķeltajā jūrā. Varētu pat teikt, ka viņa draudēja. - Suns pacēla galvu un ilgi ierūcās, siekalu stīga notecēja no dzīvnieka zobiem un nopilēja uz grīdas. — Te. Manā pilī. Man nagi niezēja novilkt tai ādu pār acīm centrālajā laukumā, bet... tas nešķita diplomātiski. - Varoslavs nomierināja suni ar vieglu buču.
- Tad jau Māte Skēra nezaudēja savu ādu?
- Man tas nederētu. Viņa devās tālāk uz dienvidiem, uz Galveno pilsētu ar kuģi, kam priekšgalā piestiprināta
Augstā karaļa zīme. Un, lai gan jūsu manieres man lielā mērā patīk labāk nekā viņējās, baidos, ka varu jums apsolīt tikai to pašu.
- Un konkrēti?
- Vienlīdz lielā mērā palīdzēt visiem maniem draugiem Sašķeltās jūras krastos.
- Tas nozīmē - nepalīdzēt nemaz.
Kaljivas princis pasmaidīja, un smaids stindzināja Dzelksni vairāk nekā drūmais skatiens. — Jūs, Tēvs Jārvi, pazīst kā viltīgāko no cilvēkiem. Esmu pārliecināts, ka jums nav nepieciešams izskaidrot, ko vēlos teikt. Jūs zināt, kur atrodas mana zeme. Starp zirgļaudīm un lielajiem mežiem. Starp Augstā karaļa un imperatores valdīšanu. Pasaules krustcelēs, kur mani apdraud visas pasaules briesmas.
- Mums visiem jāsaskaras ar briesmām.
- Bet Kaljivas princim nepieciešami draugi kā aus-trumos, tā rietumos, kā ziemeļos, tā dienvidos. Kaljivas princis var uzplaukt tikai līdzsvarā. Kaljivas princim jāsper kāja pār visiem sliekšņiem.
- Cik daudz jums kāju? — Suns saspicēja ausis un vēlreiz ierūcās.
Varoslava smaids palēnām izkusa kā sniegs. - Došu jums padomu. Beidziet šīs runas par karu, Tēvs Jārvi. Atgriezieties Getlandē un nogludiniet ceļu Miera tēvam, kas, pēc manām domām, būtu gudra maģistra pienākums.
- Vai es un mana komanda drīkst izbraukt no Kaljivas, dižais princi?
- Lai es piespiestu Ūtila maģistru palikt šeit ar varu? Arī tas nebūtu diplomātiski.
- Tādā gadījumā es pateicos jums pazemīgi par viesmīlību un jūsu padomu, kas bija labi domāts un tika pateicīgi pieņemts. Bet mēs nevaram griezties atpakaļ. Mums jāsteidzas tālāk uz Galveno pilsētu un jāmeklē palīdzība tur.
Dzelksne palūrēja uz Brandu un pamanīja, ka tas norij smagu kamolu. Doties uz Galveno pilsētu, puspasauli prom no mājām... Šī doma uzšķīla satraukuma dzirksti. Arī baiļu dzirksteli.
Varoslavs tikai nievājoši nosprauslojās. - Vēlu jums veiksmi. Tomēr baidos, ka no imperatores nesaņemsiet neko. Savos cienījamajos gados viņa kļūst aizvien dievbijīgāka un neielaidīsies nekādos darījumos ar ļaudīm, kas nepielūdz viņas Vienīgo dievieti. Vienīgais, pēc kā viņa alkst vairāk par priesteru penteriem, ir izlietas asinis. Tās un vēl elfu relikvijas. Tomēr, lai izpelnītos viņas labvēlību, nāksies šķirties no lielākajiem dārgumiem, kādi jebkad izrakti no zemes.
- Ak, dižais princi, kur gan lai es ko tādu dabūtu? -Tēvs Jārvi dziļi paklanījās kā nevainības un pazemības iemiesojums.