Dzelksne maģistra lūpu kaktiņā pamanīja viltīgāko no smaidiem.
III GALVENĀ PILSĒTA
VEIKSME
Dievi ir liecinieki, ka šajā ceļā viņus piemeklēja tik daudz vilšanos, ka tās, sakrautas grēdā, varētu pārsniegt Branda augumu. Diemžēl daudz kas neatbilda pusčuk-stus no mutes mutē nodotajiem stāstiem un Torlbijā dziedātajām varoņdziesmām. Tik daudz ko ļaudis labprāt vispār nepieminētu.
Pirmkārt, plašo muklāju Aizliegtās deltā, dzeļošu knišļu mākoņus, kas tos vajāja, pamostoties smirdošos dubļos, kad pelēks rīts grima purvā un niezošas koduma vietas uzblīda pa visu ķermeni.
Otrkārt, bezgalīgos Zelta jūras krastus - ar nožēlojamiem žogiem apjoztus nožēlojamus ciematus, kur Tēvs Jārvi savādā mēlē strīdējās ar ganiem, kuru sejas saulē bija iedegušas līdz novalkātas zābaku ādas krāsai. Kā arī oļiem klātos liedagus, kur komanda lokiem vien sasprauda aizdedzinātas lāpas, lai droši pārlaistu nakti, un satrūkās pie katra trokšņa, pārliecināti, ka bandīti to vien gaida, kad ugunis izdzisīs.
Nomodā tos nelika mierā atmiņas par kauju ar zirg-ļaudīm, bet Brandu vajāja tā vīra seja, kuru viņš nogalināja, savukārt miegā nepameta trokšņi, tēraudam atsitoties pret koku.
— Nāk nāve tava!
Piķa melnā tumsā viņš pietrūkās no miega un sadzirdēja vien pats savu sirdi strauji sitamies un circeņus lēni čāpstinām. Dziesmās nekas netika teikts par nožēlu.
Dziesmas klusēja ari par garlaicību. Nedēļu pēc nedēļas tikai aira vēzieni cits pēc cita un vienmuļā, garām peldošā krasta līnija. Vēl ilgas pēc mājām, bažas par māsu un raudulīgā nostalģija pēc lietām, kas, kā pašam šķita, viņam riebās. Bezgalīgā Skifras burkšķēšana un Dzelksnes nebeidzamie treniņi, arī nesaskaitāmās uzvaras pār ikvienu komandas locekli, īpaši Brandu. Tēva Jārvi nebeidzamās atbildes uz Kola bezgalīgajiem jautājumiem par augiem un savainojumiem, politiku, vēsturi un Mēness tēva ceļu pa debesjumu. Nobrāzumi, nelabums, saulē apsvilusi āda, tveice, mušas, slāpes, smakojošie ķermeņi, viņa bikšu izdeldētā sēžamvieta, Safritas dalītās pārtikas devas, Dodivuā zobu sāpes, tūkstoš versijas par to, kā Frors ticis pie rētas, sliktā pārtika un šķidrie vēderi, bezgalīgi sīki kašķi, pastāvīgas bailes no ikviena ieraudzītā cilvēka un visļaunākais - skaidrā apziņa: lai atgrieztos mājās, nāksies vēlreiz izciest katru šī paša ceļa jūdzi, tikai tad jau pretējā virzienā.
Jā, šajā ceļā viņus gaidīja vilšanās un grūtības, sāpes un neapmierinātība.
Tomēr Galvenā pilsēta pārspēja visu gaidīto.
Tā bija uzbūvēta uz plata zemesraga, kas aizstiepās jūdzēm tālu un ko no viena krasta līdz otram noklāja baltas akmens mājas ar lepniem torņiem un stāviem jumtiem, augstiem tiltiem un stipriem mūriem, aiz kuriem atradās vēl citi mūri. Imperatores pils uz visu noraudzījās no augšas, tās mirdzošie kupoli drūzmējās aiz tik plašiem nocietinājuma mūriem, ka tur ietilptu visa Torlbija un pāri paliktu vieta vēl divām Roistokām.
Šī pilsēta viscaur mirdzēja sarkanās, dzeltenās un baltās gaismās, tās bija tik spožas, ka iekrāsoja zilos novakares mākoņus mīlīgi sārtus un izmētāja pa jūras klaju tūkstošiem dancojošu atspulgu. Kā nogribējušās bites tur spietoja kuģi no visām pasaules zemēm.
Var gadīties, ka Dievišķās klusajos krastos bija redzētas arī vēl varenākas ēkas, tomēr šīs vis nebija elfu laiku drupas, bet tikai cilvēka roku darbs, nevis apdrupušas zaudētās varenības kapenes, bet vieta, kur pulcējas lielas cerības un traki sapņi, vieta, kur dzirkstī dzīvība. Pat tik lielā attālumā Brands saklausīja pilsētas aicinājumu. Tas ievibrējās pašā tālākajā maņu nostūrī un lika iekņudēties pirkstu galiem.
Kols, uzrāpies pa pusei izgrebtajā mastā un pieķēries pie rājas, lai labāk redzētu, sāka vicināt rokas un klaigāt kā nenormāls. Safrita apakšā saķēra galvu un čukstēja:
- Es padodos. Es padodos. Lai viņš krīt un nositas, ja grib. Kāp zemē, muļķi tāds!
- Vai esi jebkad redzējusi ko līdzīgu? - Brands nomurmināja un gandrīz trāpīja ar airi sev pa žokli, tik zemu tas bija atkāries.
- Nekā līdzīga nav, - Dzelksne atbildēja, un trakais smīns meitenes sejā stiepās aizvien plānāks un ciešāks. To galvas pusi, kur mati bija apcirpti, klāja gara bāla rēta, bet sapinkājušās šķipsnas rotāja sudraba un sarkanā zelta sprādzes, ko viņa pagatavoja no Varoslava dotās monētas. Valkāt zeltu matos ir sasodīta indulģence, Ralfs reiz norūca, bet Dzelksne tikai paraustīja plecus un attrauca, ka tā ir vienlīdz, labi piemērota vieta naudas glabāšanai kā jebkura cita.
Savu monētu Brands glabāja kaklā pakārtajā maišelī. Rīnai tā nozīmētu jaunas dzīves sākumu, un viņš negrasījās to pazaudēt. Ne par kādu cenu.
- Re, kur tā ir, Ralfi - iesaucās Tēvs Jārvi, līzdams cauri smaidošo airu vīru pulkam uz stūres platformas pusi. — Man ir laba priekšnojauta.
- Man arī, — attrauca stūrmanis, un priecīgu grumbu tīmeklis izvagoja tā ādu pie acu kaktiņiem.
Skifra drūmi pavērās uz debesīs riņķojošajiem putniem. -Varbūt laba priekšnojauta, bet slikta zīme gan. -Viņas noskaņojums tā arī nebija īsti uzlabojies pēc Aizliegtās krastā izcīnītās kaujas.
Tēvs Jārvi izlikās viņu nemanām. - Uzrunāsim Teo-foru, Dienvidu imperatori, un uzdāvināsim viņai manas mātes velti, tad arī redzēsim, ko redzēsim. — Viņš pagriezās pret komandu un izpleta rokas, noplīsušais mētelis plandījās vējā. - Esam veikuši tālu un bīstamu ceļu, draugi! Mēs esam šķērsojuši pusi pasaules! Tomēr ceļa gals mums vēl priekšā!
- Ceļa gals, - Dzelksne paklusām atkārtoja, kad atskanēja komandas gaviles, nolaizīja saplaisājušās lūpas, kā laiza piedzērušais, Galveno pilsētu pie apvāršņa saskatot kā milzīgu alus kausu.
Brandu pārņēma bērnišķīga satraukuma steiga, viņš iesmēla saujās ūdeni un uzšļakstīja to Dzelksnei, un pretī uzmirguļoja viņas mestā šalts, pēc tam meitenes zābaks nogrūda viņu zemē no lādes. Brands iebakstīja pa viņas plecu, kas tolaik jau atgādināja stingras rokas turētu vairogu, bet Dzelksne sagrāba saujā puiša saņurcīto kreklu, un abi novēlās uz kuģa klāja, smiedamies, šņākdami un saķērušies kašķīgā cīniņā.
- Diezgan, mežoņi! - Ralfs apsauca, paspēra kāju starp abiem un izšķīra. - Tagad jūs esat civilizētā vietā! Kopš šī brīža no jums sagaida civilizētu uzvedību.
Doki izrādījās milzīgs cīņas laukums.
Ļaudis tur grūstījās un uzbruka cits citam spilgtajā lāpu gaismā, pūlis mudžēja kā dzīvs organisms, dūres un pat asmeņi zibēja virs galvām. Pie kādiem vārtiem stāvēja karavīru bariņš savādās bruņās, kas atgādināja zivs zvīņas, tie smīkņāja par pūli un ik pa brīdim iebakstīja kādam ar pīķa neaso galu.
- Es tā sapratu, ka šī ir civilizēta vieta? - Brands noburkšķēja, kad Ralfs veda Dienvidvēja komandu uz piestātnes pusi.
- Viscivilizētākā vieta pasaulē, - nočukstēja Tēvs Jārvi. — Lai gan tas lielākoties jāsaprot kā ļaužu vēlme labāk iedurt dunci mugurā nekā cīnīties aci pret aci.
- Tā ir mazāka iespēja nošļakstīt asinīm smalko tērpu, — ironizēja Dzelksne un noskatījās pakaļ kādam vīrietim, kurš uz pirkstgaliem aizsteidzās prom pa piestātnes molu, sacēlis zīda svārkus virs potītēm.