Ostā, bīstami sasvēries uz vieniem sāniem, stāvēja kāds milzīgs, plats kuģis ar zaļganiem satrūdējušiem baļķiem, puse airu karājās gaisā virs ūdens. Tas nepārprotami bija pārkrauts, un panikas pārņemtie pasažieri izmisīgi ķērās pie rājas. Kamēr Brands parāva airi, divi palēcās vai tika pagrūsti un ielidoja jūrā. Gaisā pacēlās dūmaka un svilstoša koka smārds, bet to pārspēja daudz stiprākā panikas smaka, spēcīga kā mitra siena smārds un lipīga kā mēris.
- Te nu gan nespīd necik liela veiksme! — iesaucās Dodivuā, kad Brands izkāpa krastā pakaļ Dzelksnei.
- Es vispār nepaļautos uz jebkādu veiksmi, - piezīmēja Tēvs Jārvi. — Tikai uz labu un sliktu plānošanu. Tikai uz stipru un vāju viltību. - Viņš piegāja pie sirma ziemeļnieka ar garu bārdu, kas bija pāršķirta uz pusēm un sasieta uz skausta, šis vīrs skāņi smīnēja, vērojot, kā piekrauj kuģi, kas stipri līdzinājās Dienvidvējam.
- Laba diena... - maģistrs iesāka.
- Es tā vis neteiktu! - vīrietis auroja, lai pārkliegtu troksni. - Un tu neatradīsi daudzus, kas domātu citādi.
- Mēs esam no Dienvidvēja, - Jārvi turpināja, - atnācām šurp pa Aizliegto no Kaljivas.
- Es esmu Ornulfs, Saules mātes kapteinis.
Ziemeļnieks pamāja uz savu laikapstākļu nežēloto
kuģi. - Pirms diviem gadiem atnācām šurp no Roistokas. Pavasarī tirgojāmies ar aljukiem un tikām pie smalkākās kravas, kāda vien redzēta. Garšvielas un dzērieni, krelles un dārglietas - mūsu sievas raudātu aiz prieka, tās ieraugot. - Viņš sarūgtināts papurināja galvu. - Mums pilsētā bija noliktava, bet pagājušonakt tā nodega. Viss pagalam. Viss zaudēts.
- Man ļoti žēl, - sacīja maģistrs. — Bet dievi vismaz atstāja jums dzīvību.
- Un mēs tinam makšķeres, iekams neesam zaudējuši arī tās.
Jārvi pavērās turp, no kurienes atskanēja kāds īpaši asinis stindzinošs sievietes kliedziens. - Vai te parasti tā iet?
- Neesi dzirdējis? — Ornulfs jautāja. - Vakarnakt nomira imperatore Teofora.
Brands uzmeta acis Dzelksnei. Tā novaikstījās un pakasīja rētu uz pakauša.
Jaunumi lielā mērā aizskaloja sparu Jārvi balsī. — Un kurš tagad valda?
- Tā dzirdēju, ka viņas septiņpadsmit gadus jaunā krustmeita Vialīne tika šorīt kronēta kā trīsdesmit piektā Dienvidu imperatore, - Ornulfs nošņāca. - Bet es neesmu saņēmis ielūgumu uz šo priecīgo notikumu. — Viņa skatiens aizklīda sānis. - Tikmēr te valda juceklis. Kamēr likums guļ, tauta ņēmusi rēķinu kārtošanu savās rokās.
- Kā noprotu, tautai te patīk kārtot visu no sirds, — secināja Ralfs.
- Ai, tas bija krājies paaudzēm ilgi. Tā jau laikam to dzirksteli piešķīla, kā dzirdēju, viens tirgotājs atriebās otram. Es zvēru: šejienieši vārētu iemācīt Veckundzei Veksenai šo to par veciem aizvainojumiem.
- Es gan nebūtu tik pārliecināts, - nočukstēja Tēvs Jārvi.
- Jaunās imperatores tēvocis, hercogs Mikedass grasās ņemt situāciju savās rokās. Pilsēta ir viņa kareivju pilna. Kā viņš saka: lai gādātu par mieru. Kamēr ļaudis pierod.
- Pie vina varas?
Ornulfs norūca: - Man šķita, ka jūs tikai nupat tc ieradāties.
- Ej, kur gribi, - maģistrs nočukstēja, - varenie visur ir un paliek varenie.
- Varbūt šis hercogs ieviesis kārtību, - Brands cerīgi piebilda.
- Šķiet, ka vajadzēs piecsimt zobenus, lai ieviestu kārtību vismaz dokos. - Dzelksne drūmi pavērās uz apkārt valdošo haosu.
- Hercogam zobenu netrūkst, - Ornulfs teica, - bet ziemeļniekus gan viņš necieš. Ja jums ir Augstā karaļa atļauja, būsiet zirgā, bet mēs pārējie mūkam prom, iekams nav uzlikts nodoklis par katru zobu vai vēl ļaunāk.
Jārvi cieši saknieba lūpas. - Manas un Augstā karaļa attiecības nav tās labākās.
- Tad dodieties uz ziemeļiem, draugi, kamēr vēl varat.
- Ja tūlīt iesiet uz ziemeļiem, iekritīsiet prinča Varo-slava tīklos, - norādīja Brands.
- Viņš joprojām zvejo komandas? — Ornulfs abām rokām ieķērās savā sašķeltajā bārdā, it kā gribētu to atraut no zoda. — Nolādēts, dievi, cik to vilku daudz! Kā lai godīgs zaglis nopelna iztikai?
Jārvi kaut ko iedeva vīrietim, un Brands pamanīja nospīdam sudrabu. - Ja Varoslavs ir pie pilna saprāta, viņš dosies pie Getlandes ķēniņienes Leitlinas un teiks, ka tās maģistrs viņu sūtījis.
Ornulfs ieskatījās saujā, tad pavērās uz Jārvi sakaltušo delnu un visbeidzot ieplestām acīm augšup. - Jūs esat Tēvs Jārvi?
— Esmu gan. - Kareivju ierinda sāka spraukties laukā pa vārtiem un grūst ļaudis tālāk, līdz tiem vairs nebija, kur sprukt. - Un esmu ieradies, lai satiktos ar imperatori.
Ralfs smagi nopūtās. - Ja vien Teofora nespēj jūs sadzirdēt caur Beidzamajām durvīm, jums nāksies runāt ar jauno - Vialīni.
- Imperatore nomirst tieši tajā dienā, kad ierodamies mēs. - Brands pieliecās pavisam tuvu un čukstēja: - Ko jūs tagad teiksiet par veiksmi?
Tēvs Jārvi gari nopūtās, it kā viņš redzētu, kā piekrauti rati tiek nogrūsti no piestātnes jūrā un neizjūgtais zirgs mežonīgi spārdās, pārgriezis acis šausmās. - Man šķiet, mums tāda noderētu.
VIŅPUS TRONIM
- Es izskatos pēc klauna, - Dzelksne izspļāva, spraukdamās pa cilvēku pilnajām ielām pakaļ Tēvam Jārvi.
- Nav tik slikti, - viņš iebilda. - Klauni liek cilvēkiem smaidīt.
Maģistrs lika meitenei nomazgāties un pievienoja skalojamam ūdenim kādu rūgti smaržojošu zālīti, kas nobeidzot utis. Jaunajās neievalkātajās drānās Dzelksne jutās kā tie puskailie vīri Kaljivas dokos. Safrita jau atkal apcirpa pusi galvas līdz ezītim un otrā pusē metās iekšā ar kaula ķemmi, tomēr riebumā meta mieru, kad izlūza jau trešais zars. Viņa iedeva Dzelksnei asins krāsas tuniku ar zelta izšuvumiem ap kakla izgriezumu, tā bija tik smalka un mīksta, ka šķita, meitene ir kaila. Kad viņa pieprasīja atdot vecās drēbes, Safrita norādīja uz lielu kūpošu skrandu kaudzi, turklāt pārvaicāja, vai viņa tiešām tās gribot.
Lai gan Dzelksne bija galvas tiesu garāka, Safrita bija tikpat neatvairāma kā zināmā mērā arī Skifra, turklāt viņai nebija iespējams runāt pretī. Beigu beigās meitenei ap rokām džinkstēja sudraba aproces, un kaklarota no sarkanām krellītēm daudzās kārtās apvijās ap kaklu. Viņas māte sasistu plaukstas aiz lepnuma, redzot savu meitu nēsājam šādas lietas, savukārt Dzelksnei tās vienmēr šķitušas tikpat patīkami nēsājamas kā verga važas.
- Šejienieši gaida zināmu... - Jārvi pamāja ar kroplo roku uz melnādainu vīriešu grupu, kuru zīda drānas bija rotātas ar žilbinošiem spogulīšiem, — ...teātri. Viņiem tu šķitīsi apbrīnojami briesmīga. Vai briesmīgi apbrīnojama. Tu izskaties tā, kā nākas.
— Kā tad. — Dzelksne zināja, ka izskatās pēc pilnīgas muļķes, jo tad, kad tā parādījās cilvēkos visā savā sasmar-žinātajā absurdajā skaistumā, Kols sāka ķiķināt un Skifra piepūta vaigus, bet Brands tikai klusēja un skatījās, kā ieraudzījis staigājošu mironi. Meitenes seja svila no pazemojuma un kopš tā brīža nebija atguvusi patieso krāsu.
Kāds vīrietis augstā cepurē blenza uz Dzelksni ar pavērtu muti, kad tā pagāja garām. Viņa labprāt parādītu tam sava tēva zobenu, bet Galvenajā pilsētā svešiniekiem nebija atļauts nēsāt ieročus. Un tā viņa tikai pieliecās tuvāk un noklabināja zobus uz vīrieša pusi, kas, kā pierādījās, ātrāk par ieroci lika tam iekaukties bailēs un mesties prom.
- Kāpēc jūs pats nepārģērbāties? — viņa jautāja, kad panāca Jārvi. Šķita, ka maģistram izdodas nemanītam izlavīties caur pūli, turpretī viņai nācās izlauzt ceļu ar pleciem, atstājot aiz sevis saniknotu ļaužu virteni.