- Es pārģērbos. - Jārvi nogludināja vienkāršo melno mēteli bez mazākā rotājuma. - Es izcelšos šajā bezgaumīgajā pūlī ar necilu vienkāršību, kā jau uzticīgs Dūju tēva kalpotājs.
- Jūs?
- Es teicu, ka tāds izskatos, nevis esmu. — Tēvs Jārvi nogrozīja galvu, kad Dzelksne kārtējo reizi nepatikā noraustīja uz dibena pārlieku ciešās jaunās bikses. - Nudien, Brandam bija taisnība, sakot, ka nav tādas svētības, ko tu nespētu uztvert kā lāstu. Vairums cilvēku būtu pateicīgi par jaunām smalkām drānām. Diez vai es varētu tevi vest uz pili smirdīgu kā ubadzi, ko?
- Kāpēc jūs vispār vedat mani uz pili?
- Man būtu jāiet vienam?
- Jūs varētu paņemt līdzi kādu, kurš nepateiks visnepiemērotākajā brīdī visnepiemērotākos vārdus. Safritu, Ralfu vai pat Brandu? Viņam ir tāda seja, kādām cilvēki uzticas.
- Viņam ir tāda seja, kuras cilvēki tiecas izmantot savā labā. Es nevēlos noliegt Safritas, Ralfa vai Branda lieliskās diplomāta dotības, bet vienmēr pastāv iespēja, ka jaunā imperatore Vialīne atmaigs pret sava vecuma sievieti.
- Pret mani? Cilvēki nemēdz atmaigt pret mani! -Dzelksne atcerējās Torlbijas meiteņu nicinājumu, naidīgos skatienus un indīgos smieklus un nodrebēja, kaut gan bija nogalinājusi astoņus cilvēkus. - Vismazāk jau mana vecuma sievietes.
- Šoreiz būs citādi.
- Kāpēc?
- T āpēc, ka tu pievaldīsi savu mēli un smaidīsi tik saldi kā nekad.
Dzelksne sarauca uzacis, to dzirdot. - Nemaz neizklausās pēc manis. Esat pārliecināts?
Jārvi piemiegtais skatiens tēmēja tieši meitenes acīs.
- Vai, cik pārliecināts. Tagad gaidi.
Dzelksnei atkārās žoklis, ieraugot sešus dīvainus briesmoņus šķērsojam ielu - citu pie cita tos kopā saturēja sudraba ķēde, to kakli bija tik gari, ka skumji šūpojās ik uz sola.
- Mēs esam tālu prom no Getlandes, — Dzelksne čukstēja, skatīdamās pakaļ savādajiem gājējiem, kas nozuda starp baltajām ēkām, kuras bija tik augstas, ka līka ieliņa starp tām atgādināja ēnas apņemtu kanjonu. Prātā nāca miklie un tumšie Getlandes mūri, rīta migla pār pelēko Jūras māti un pašas dvaša garojam saltajā lēkta stundā. Viņa atcerējās, kā bija sarāvusies čokurā pie ugunskura, vakarā meklējot siltumu, un mātes balsi, skandējot vakara lūgšanu. Šķita, ka tas noticis citā dzīvē. Tā šķita kā cita pasaule. Dzelksnei pat prātā nebūtu nācis, ka viņa ilgosies pēc tās.
- Jā, esam gan. - Tēvs Jārvi veikli virzījās uz priekšu pa lipīgo un smakojošo Galvenās pilsētas tveici. Dzelksne zināja, ka gads jau rit uz otru pusi, bet rudens šeit bija karstāks nekā vasaras vidus Torlbijā.
Meitene atsauca atmiņā, cik grūti nākušas šīs tālās ceļojuma jūdzes. Mēnešiem ilgā airēšana. Verga darbs, šķērsojot Augstās kores. Stepē nemitīgi uzglūnošās briesmas, nemaz nerunājot par prinča Varoslava nomācošo klātbūtni. - Vai imperatore vispār varēs mums kā palīdzēt, pat ja izvēlētos to darīt?
- Varbūt ne ar ieročiem, bet, visticamāk, ar sudrabu. - Jārvi čukstus atvainojās kādā nepazīstamā valodā, apmetot līkumu grupai sieviešu melnos plīvuros, un to acis, apvilktas ar krāsu, noskatījās uz Dzelksni tā, it kā dīvaina būtu vina.
- Mājās tik un tā vēl ilgi viss nebūs kārtībā. - Viņa sāka skaitīt ienaidniekus, pieliecot stīvos pirkstus. - Augstā karaļa cilvēki Jutmārkā, inglieši un zemmalieši, vēl vensterieši un salinieki...
- Varbūt tas tevi pārsteigs, bet es par to jau padomāju.
- Un mūsu pusē ir tikai trovenieši.
Jārvi nosprauslojās. - Tā alianse ir kā piens, kas atstāts pēcpusdienas svelmē.
- Kā?
- Nebūs ilga.
- Bet karalis Fins teica...
- Karalis Fins ir uzblīdusi zarnu taša ar niecīgu autoritāti pat paša karalistē. Pie mums viņu piesaista tikai iedomība, un drīz vien tā izkusīs Vcckundzes Veksenas dusmu priekšā, kā sniegs kūst, ieraugot Saules māti. Tas mazais triks mums tikai deva laiku.
- Tad jau... mēs esam vieni paši.
- Mans tēvocis Ūtils nostāsies viens pats pret visu pasauli un paģērēs, lai tērauds nes atbildi.
- Izklausās drosmīgi, - Dzelksne teica.
- Nešaubīgi.
- Bet... ne gudri.
Jārvi uzsmaidīja meitenei. - Esmu patīkami pārsteigts. Biju gaidījis, ka tu apgūsi zobena cilāšanas mākslu, bet ne jau apdomību. Tomēr neuztraucies. Es ceru atrast citus ceļus, kā samazināt trūkumus.
Tiklīdz viņi pa augstajām bronzas durvīm iegāja pilī, Dzelksnes mulsums par princeses cienīgu tērpu pārtapa kaunā par to, ka viņa ģērbusies kā zemniece. Tur verdzenes izskatījās kā karalienes un sargi kā leģendāri varoņi. Pieņemšanas zālē sapulcējušos galminieku pūlis, rotājies dārgakmeņiem, bija tik košs, pompozs un neiederīgs, ka, pēc Dzelksnes domām, atgādināja pāvus, kas klaiņā pa nevainojamajiem dārziem aiz pils mūriem.
Viņa labprāt aizlavītos prom savos jaunajos zābakos, bet tiem bija pārlieku biezas zoles; dažu pēdējo mēnešu laikā meitene bija krietni paaugusies un pāraugusi Tēvu Jārvi, kurš pats bija garāks gandrīz par visiem. Kā parasti Dzelksnei nebija dota izvēle, atlika vien izsliet plecus, pacelt zodu un sataisīt drosmīgu seju, lai cik ļoti aiz tās paslēpies gļēvulis lēja sviedrus, piesūcinot nejēdzīgo asinssarkano tuniku.
Hercogs Mikedass sēdēja zelta krēslā uz augsta postamenta, nevērīgi pārmetis kāju pār kokā griezto roku balstu, bet zeltītas cirtas klājās uz viņa fantastiskajām bruņām. Hercogs bija viens no tiem glītajiem vīriešiem, kurš sevi uzskata par daudz daiļāku, nekā ir patiesībā. Viņam bija tumša ādas krāsa, mirdzošas acis, melni mati un sarmas skarta bārda.
— Esiet sveicināti, draugi, un laipni lūgti Galvenajā pilsētā! — Vīrietis atplauka apburošā smaidā, kas Dzelk-snē neradīja neko citu kā vien visdziļākās aizdomas.
- Cik labi es pieprotu jūsu mēli?
Tēvs Jārvi zemu paklanījās, un Dzelksne darīja tāpat. Klanies, kad klanos es, viņš teica, un tas nozīmēja: pie katras iespējas. - Nevainojami, Jūsu Augstība. Visnotaļ laipni un iespaidīgi...
— Vēlreiz atgādiniet savus vārdus, man ir neizmērojami slikta atmiņa uz vārdiem.
— Šis ir Tēvs Jārvi, Getlandes maģistrs.
Sieviete, kas ierunājās, bija gara auguma un slaida, ar ļoti bālu ādu, gludi noskūtu galvu un elfu piekariņu aproci no sena tērauda, zelta un mirguļojošiem kristā-liņiem ap tetovēto delmu. Dzelksne izstiepa lūpas, lai nospļautos uz spoži nospodrinātās grīdas, tomēr pēdējā brīdī attapās.
— Māte Skēra, - ierunājās Jārvi. - Ikreiz, kad mūsu ceļi krustojas, esmu no jauna iepriecināts.
Ta bija viņa - Vensterzemes maģistre, kas čukstēja ieteikumus Gromgilgorma ausī un ko Veckundze Vek-sena bija nosūtījusi uz dienvidiem, lai brīdinātu princi Varoslavu nebāzt degunu Sašķeltajā jūrā.
— Kaut es varētu teikt to pašu! - attrauca Māte Skēra. - Neviena no mūsu trim tikšanās reizēm nemaz nav bijusi patīkama. - Viņa pievērsa ledus zilo acu skatienu Dzelksnei. - Šo sievieti es nepazīstu.
- Patiesībā jūs satikāties Skekenmuižā. Tā ir Batu Dzelksne, Storna Zemesraga meita.
Mātes Skēras acu ieplēšanās zināmā mērā sagādāja meitenei gandarījumu. — Ar ko gan jūs viņu barojat?
- Ar uguni un galodu. - Jārvi pasmaidīja. - Un par tās apetīti nevar sūdzēties. Viņa jau ir pārbaudīts karavīrs, izturējusi užaku uzbrukumu.
- Jums gan ir interesanti karotāji! - Hercogs Mike-dass izklausījās jautrāks, nekā bija patiesībā, un galminieki paklausīgi ieķiķinājās. - Gribētos redzēt viņu cīnāmies ar kādu no maniem mājas sargiem.