- Varbūt uzreiz ar diviem? — Dzelksne nevilšus nošņāca. Balss gandrīz neatgādināja viņas balsi, un griezīgs ieroču izaicinājums skaļi un nežēlīgi atbalsojās pret sudrabā rotātajām marmora sienām.
Hercogs gan tikai pasmējās. - Brīnišķīgi! Jaunības maksimālisms! Gluži kā mana krustmeita. Vina uzskata,
ka var atļauties jebko, neskatoties uz tradīcijām, par spīti citu jūtām, par spīti... realitātei.
Jārvi vēlreiz paklanījās. - Tiem, kas ir pie varas, un tiem, kas atrodas blakus valdniekiem, vienmēr jāpatur prātā realitāte.
Hercogs pamāja ar pirkstu. — Jūs jau man patīkat.
- Patiesībā esmu pārliecināts, ka mums ir kopīgs draugs.
- Ak tā?
- Ebdela Ārika Šadikširama.
Hercoga acis iepletās, viņš nocēla kāju no krēsla paro-ceņa un paliecās uz priekšu. - Kā viņai klājas?
- Man diemžēl jums jāsaka, ka viņa izgājusi pa Beidzamajām durvīm, Jūsu Augstība.
- Mirusi?
- Kritusi no nodevīga verga rokas.
- Žēlīgais Dievs! - Hercogs atkrita krēslā. — Tā bija neatkārtojama sieviete. Ziniet, es viņai lūdzu kļūt par manu sievu. Tolaik biju jauns, protams, bet... - Hercogs nogrozīja galvu, vēl arvien brīnoties. — Viņa man atteica.
- Nudien unikāla sieviete.
- Gadi skrien kā ūdens caur pirkstiem. Šķiet, tas bija tikai vakar... - Viņš gari nopūtās, un tā skatiens nocietinājās. - Bet atgriezīsimies pie lietas.
- Protams, Jūsu Augstība. - Tēvs Jārvi vēlreiz paklanījās. Viņa galva grozījās uz visām pusēm kā vējrādis.
— Esmu nācis kā Getlandes ķēniņienes Leitlinas un ķēniņa Ūtila emisārs un meklēju audienci pie Viņas Gaišības Vialīnes, Dienvidu imperatores.
- Hmm... - Hercogs atspiedās uz viena elkoņa un ne īpaši priecīgs pakasīja bārdu. - Kur tā Metlande ir?
Dzelksne grieza zobus, bet Tēvam Jārvi bija rūdīta tērauda pacietība. - Getlande atrodas Sašķeltās jūras rietumu krastos, Jūsu Augstība, uz ziemeļiem no Augstā karaļa troņa Skekenmuižā.
- Tur augšā ir tik daudz mazu valstiņu, ka nepieciešams pazinējs, lai visām izsekotu! - Galminieki pieklājīgi un klusi iesmējās, un Dzelksni pārņēma spēcīga tieksme iebliezt dūri tiem sejā. — Kaut es varētu atvēlēt audienci ikvienam lūdzējam, bet jums jāsaprot, ka šis nav viegls laiks.
Jārvi paklanījās. - Protams, Jūsu Augstība.
— Tik daudzi ienaidnieki jāpieradina un draugi jāiedrošina. Jāgādā par tik daudzām aliansēm, un dažas... ir mazāk svarīgas par citām... Nekā personīga. - Žilbinošs smaids izstaroja necieņu, līdzīgi kā smaka plūst no veca siera.
Jārvi paklanījās. - Protams, Jūsu Augstība.
— Imperatore Vialīne nav... - viņš pamāja uz Dzelksni, it kā viņa būtu kāds bezcerīgs zirgs viņam piederošajos staļļos, - tāda tipa sieviete. Viņa drīzāk lielā mērā joprojām ir meitene. Nevainīga. Viņai vēl tik daudz jāmācās par to, kā ir patiesībā. Jums jāsaprot, ka man jābūt piesardzīgam. Jums jāsaprot, ka jums jābūt pacietīgam. Tik plašai un dažādai nācijai kā mēs pāreja no viena valdnieka uz citu vienmēr ir... sāpīga. Bet, kad pienāks īstais brīdis, es jūs paaicināšu.
Jārvi paklanījās. - Protams, Jūsu Augstība. Vai drīkstu vaicāt, kad tas būs?
Hercogs atmeta slaido roku ar plašu žestu. - Kad pienāks īstais brīdis, Tēvs, ēē...
— Jārvi, — nošņāca Māte Skēra.
Dzelksne nebija diplomāte, bet viņai radās spēcīga pārliecība, ka “īstais brīdis” nozīmē nekad.
Māte Skēra viņus gaidīja vestibilā pie skulptūru rindas kopā ar diviem saviem karavīriem - drūmu venste-rieti un milzīgu zemmalieti, kura seja atgādināja akmens bluķi. Dzelksne bija sliktā noskaņojumā un devās tiem klāt sabozusies, tomēr šķita, ka neviens no viņiem negrasās izrādīt laipnību.
Gluži tāpat kā viņu pavēlniece. - Esmu pārsteigta jūs redzēt šeit, Tēvs Jārvi.
— Un es esmu pārsteigts, redzot jūs, Māte Skēra. - Lai gan neviens nešķita pat drusku izbrīnīts. - Mēs abi atrodamies puspasauli prom no savām īstajām vietām. Man šķita, ka jums tā ir līdzās savam karalim, Gromgilgor-mam. Viņam nepieciešams, lai jūs uzrunātu Miera tēvu, iekams Kara māte to ievilkusi postošā karā pret Get-landi.
Mātes Skēras skatiens kļuva vēl saltāks, ja tas vispār iespējams. - Es atrastos viņam blakus, ja vien Veckundze Veksena neizlemtu sūtīt mani šajā misijā.
— Augsts gods. - Pavisam niecīga Jārvi lūpu kaktiņa nodrebēšana vedināja domāt, ka tas vairāk līdzinās izsūtījumam, un viņi abi to apzinājās. - Jūs noteikti esat iepriecinājusi Veckundzi Veksenu, lai to izpelnītos. Vai jau teicāt aizstāvības runu par savu valsti? Vai iestājāties par savu karali un viņa padotajiem, kā maģistrei pienākas?
— Ja es dodu zvērestu, es to turu, - atcirta Skēra.
- Lojāla maģistre dodas turp, kur Veckundze lūdz.
— Gluži kā lojāls vergs.
— Tas jums labāk zināms. Vai kakls joprojām sāp?
To dzirdot, Jārvi smaids saspringa. — Brūces ir diezgan sadzijušas.
— Vai tiešām? - Skēra pieliecās tuvāk. - Jūsu vietā es atgrieztos pie Sašķeltās jūras, iekams neesat iedzīvojies jaunās. — Un viņa aizsteidzās prom, bet vensterietis un
Dzelksne vēl kādu bridi apmainījās ar drūmiem skatieniem, pirms viņš aizgāja.
- Viņai ir nepatikšanas, - meitene nočukstēja.
-Jā.’
- Un viņa ir satuvinājusies ar hercogu.
-Jā.
- Un tika nosūtīta šurp vēl pirms mums.
-Jā.
- Tātad Veckundze Veksena uzminēja, kā jūs rīkosieties, vēl ilgi pirms jūs to darījāt.
- Jā-
- Man rodas sajūta, ka šādā ceļā mēs nedabūsim audienci.
Jārvi rūgti paraudzījās uz Dzelksni. - Nu re! Tu tomēr esi diplomāte.
SENI DRAUGI
Ak dievi, cik viņa bija ātra un izveicīga. Kad abi pameta Torlbiju, Brands bija divtik labāks cīnītājs par Dzelksni, bet tagad ar katru dienu aizvien mazāk varēja mēroties ar viņas prasmēm. Blakus šai meitenei viņš jutās kā neveikls vepris, kas mūždien atpaliek par trim soļiem. Vienam pašam Brandam nebija nekādu izredžu, lai kāds būtu cīņas laukums. Pat ar divu draugu atbalstu viņš sāka justies pārspēts skaita ziņā. Dzelksne aizvien retāk nostājās aizsardzībā un aizvien aktīvāk pati metās uzbrukumā, kur puisim atlika vien bezpalīdzīga medījuma loma.
- Kol, — Brands iesaucās un pamāja ar galvu, — stājies pa kreisi! - Viņi izklīda pa apdrupušo Jārvi sameklēto pagalmu, cenšoties iedzīt pretinieci lamatās un pievilināt ar attālumu, kas abus šķīra. — Dodivuā, tu...
Pārlieku vēlu Brands pamanīja, ka Dzelksne ievilinājusi milzi vienā spoži izgaismotā pagalma kaktā, un Dodivuā sarāvās, kad Saules māte pēkšņi iedūra acīs.
Dzelksne uzbruka pēkšņi kā zibens un izsita krietni masīvāko pretinieku no līdzsvara, ar cirvi iešķeļot pa viņa vairogu tā, ka skaidas aizgāja pa gaisu, pabāza zobenu zem vairoga malas un iegrūda spici milzīgajā vēderā. Smiedamās meitene parāvās malā, un Branda cirtiens trāpīja gaisā, kur tā stāvēja vēl pirms mirkļa; nu Dzelksni no Kola šķīra kāds no grūstošajiem pīlāriem, kas ieskāva laukumu.
- Ak Dievs, — Dodivuā gārdza un saliecās, ķerot pie vēdera.
- Daudzsološi. - Skifra lēni apmeta loku ap cīnītājiem, salikusi rokas uz muguras. - Tikai neļauj pašas saceltajam vējam sevi aizpūst. Uztver katru cīņu kā pēdējo. Katru ienaidnieku kā visļaunāko. Gudrs cīnītājs vienmēr rada iespaidu, ka viņš ir niecīgāks, lai cik vājš būtu pretinieks.