- Par to paldies, - Brands izspieda caur cieši sakostajiem zobiem un centās noslaucīt no pleciem tekošos sviedrus. Ak dievi, tas tik bija karstums! Dažbrīd šķita, ka šajā nolāpītajā pilsētā spirdzinošs vējš vispār nemēdz pūst.
- Mans tēvs mēdza atgādināt, lai nekļūstu lepna. -Dzelksnes acis šaudījās no Branda uz Kolu un atpakaļ, kamēr abi mēģināja iedzīt pretinieci stūri. - Viņš teica, ka diži cīnītāji pierod pie sev veltītām dziesmām un sāk domāt, ka viņus spētu nogalināt tikai kas dižens. Bet mazs cinītis var padarīt galu ikvienam.
- Tā skramba neizskatās labi, — Safrita bilda, saspraudusi rokas sānos.
- Tā tikai skabarga no saplīsušā kaujas vairoga, -Brands atrūca, cenšoties nenolaist acis no Dzelksnes ieročiem, tomēr apjauta, ka tās ir kā piekaltas meitenes piegulošajam kamzolim.
- Paslīdēju uz aitas sūdiem, — Kols izmeta un metās pa vidu, mērķēdams uz meiteni, tomēr neliedzot iespēju izdarīt graujošu triecienu pa savu vairogu un kārtējo reizi aizlavīties sev garām.
- Izklausās, ka tavs tēvs bija saprātīgs vīrs, — Skifra norādīja. - Kā viņš mira?
- Krita duelī ar Gromgilgormu. Šā vai tā, laikam taču kļuva lepns.
Dzelksne acumirklī mainīja kustības virzienu un, lai cik veikli nu jau kustētos Kols, tomēr izrādījās daudz ātrāka. Zibenīga kā skorpions un vēl nežēlīgāka. Viņas cirvis atsitās pret zēna kāju, tā izliecās, un Kols vaidot pa-streipuļoja malā. Meitenes zobens trāpīja pa viņa sāniem, un pusaudzis aizlidoja pār laukumu, izmisīgi kliegdams.
Tomēr šādi radās iespēja Brandam, un viņš vairs negrasījās kavēties. Pat zaudējusi līdzsvaru, Dzelksne pamanījās novirzīt puiša zobenu, un tas smagi atsitās pret viņas plecu. Ak dievi, cik Dzelksne ir izturīga, viņa pat nesarāvās. Brands metās tai virsū ar savu vairogu un šņācošu piespieda pie sienas, ar tā kand izsitot apmetuma gabalu lietu. Viņi spēkojās, saķērušies neveiklā mudžekli, un īsu bridi Brandam šķita, ka viņš pretinieci pieveicis. Taču, lai kā puisis centās piespiest viņu atkāpties, tai nez kā izdevās aizķert viņa kāju ar savējo un ar rēcienu pārnest savu smaguma centru, tā nogāžot Brandu zemē.
Viņi smagi nokrita, Brands palika apakšā. Ak dievi, cik tā meitene ir stipra! Gluži kā Beils cīņā ar milzu zuti, par ko dzied balādēs, tikai, visticamāk, ar krietni ļaunāku iznākumu.
- Tev viņš jānogalina, - Skifra iekliedzās, - nevis ar to jākopojas! To vari darīt brīvajā laikā.
Viņi saķērušies aizripoja pa zemi, un Dzelksne atkal atradās virspusē un atņirgtiem zobiem centās pabāzt augšdelmu aiz puiša zoda, lai to žņaugtu. T ikmēr Brands, satvēris pretinieces elkoni, visiem spēkiem bīdīja to prom, un abi šņāca viens otram sejā.
Tie atradās tik tuvu, ka meitenes acis it kā saplūda vienā. Tik tuvu, ka Brands saskatīja katru sviedru lāsīti uz Dzelksnes pieres. Tik tuvu, ka ar katru īso, karsto un saldskābo elpas vilcienu viņas krūtis skāra puiša krūtis.
Un īsu bridi šķita, ka abi nevis cīnās, bet gan aizņemti ar ko citu.
Tad smagās durvis drebēdamas atvērās, un Dzelksne pielēca kājās tik spēji, it kā būtu saņēmusi pliķi.
- Kārtējā uzvara? - Tēvs Jārvi izmeta un spēra soli pāri slieksnim, Ralfs sarauktu pieri stāvēja maģistram aiz muguras.
- Protams, - Dzelksne sacīja tā, it kā viņai prātā būtu tikai viena vienīga doma - sakaut Brandu. Kas gan tur varētu būt?
Brands pierausās kājās, notrausa putekļus un izlikās, ka āda no galvas līdz pat papēžiem nebūt nesvilst. Viņš izlikās, ka saliecies tāpēc, ka saņēmis ar elkoni pa ribām, nevis kaut kas piebriedis krietni zemāk. Viņš izlikās, ka viss ir tāpat kā vienmēr. Tomēr kaut kas bija mainījies todien, kad Dzelksne iznāca pagalmā jaunajās drānās — tā pati, bet tik ļoti, ļoti citāda; todien gaisma rotaļājās meitenes smaidošo lūpu kaktiņā un lika acīm iemirdzēties, un viņš nespēja bilst ne vārda, tikai skatījās. Piepeši viss sabruka. Vai arī nostājās savās vietās. Dzelksne vairs nebija puiša draudzene, sāncense vai aira biedrene, vai viena no komandas. Tā viņa bija joprojām, tomēr nu arī vēl kas — meitene satrauca, aizrāva, bet vairāk par visu — ellišķīgi biedēja. Kaut kas bija mainījies Branda skatienā, un tagad, uzmetis viņai acis, puisis vairs neredzēja neko citu.
Viņi gulēja uz grīdas tajā pašā izdemolētajā istabā. Kad abi tur ievācās, tie nesaskatīja nekā savāda — jau mēnešiem ilgi abi nakšņoja viens otram blakus. Tikai tagad Brands vai pusi lipīgi svelmainās nakts nogulēja nomodā, domājot par to, cik Dzelksne atrodas tuvu. Ieklausoties pilsētas nemitīgajos trokšņos, viņš centās sadzirdēt meitenes nesteidzīgo elpu. Puisis prātoja: cik viegli būtu pasniegties un pieskarties viņai...
Brands pieķēra sevi atkal iesānis pētām meitenes dibenu, un piespieda acīm pievērsties grīdai. — Ak dievi, — viņa lūpas čukstēja, bet Brandam nebija nojēgas, kuram būtu jālūdz palīdzība šādā gadījumā.
- Esmu ārkārtīgi priecīgs, ka mums ir vismaz kāds uzvarētājs, - Jārvi izmeta.
- Pili īsti neveicās? - Brands noelsa, joprojām pieliecies, izmisīgi meklēdams kaut ko, kas novērstu uzmanību.
- Tā pils pati par sevi nes neveiksmi, — sacīja Ralfs.
- Kārtējā izšķiestā diena. — Jārvi saguma uz sola, un pleci smagi nolaidās. — Mums paveiksies, ja radīsies vēl viena iespēja uzklausīt hercoga Mikedasa pazemojumus, nemaz nerunājot par viņa krustmeitu.
- Man šķita, ka jūs neticat veiksmei, - Dzelksne ieminējās.
- Patlaban man nekas neatliek kā cerēt, ka tā tic man.
Tēvs Jārvi šķita satriekts, tādu Brands viņu vēl nebija
redzējis. Pat kaujā ar zirgļaudīm maģistrs radīja vienmēr pārliecinātu iespaidu. Tagad Brandam ienāca prātā, vai tā bija tikai paša radīta maska, kas sākusi plaisāt. Pirmoreiz Brands sāpīgi apzinājās, ka Jārvi ir tikai dažus gadus vecāks par viņu, bet viņam jāiznes Getlandes liktenis uz saviem pleciem, turklāt tikai ar vienu nest spējīgu roku.
- Nez ko viņi tagad dara Torlbijā? - Kols sapņaini novilka, purinādams savainoto kāju.
- Šķiet, ka gatavojas ražas laikam, - atbildēja Dodi-vuā un, uzrotījis kreklu, pētīja savas brūces.
- Miežu lauki līgojas zeltaini un smagi, - sacīja Skifra.
- Tirgū ierodas daudz pārdevēju. - Safrita paspēlējās ar kaklā pakārtajiem tirgus atsvariem. - Doki ir pilni ar kuģiem. Viņi taisa naudu.
- Ja vien vensteriešu sirojumos lauki nav nodedzināti, - nošņāca Jārvi. — Un tirgotājus Veckundze Vek-sena ir paturējusi Skekenmuižā. Laukos vīd tikai apdeguši rugāji, un ostā nav neviena kuģa. Viņa varbūt jau sacēlusi kājās zemmaliešus, ari ingliešus ar Gudro Jilingu priekšgalā. Viņi jau tūkstošiem soļo uz Getlandi.
Brands norija smagu kamolu, iedomājies par Rīnu viņu mazajā, trauslajā būdiņā ārpus pilsētas mūriem.
- Jūs tā domājat?
- Nē. Vēl ne. Bet drīz vien - iespējams. Laiks steidzas uz priekšu, un es neko nedaru. Izeja ir vienmēr. -Maģistrs blenza uz zemi, ar veselās rokas pirkstiem plucinot kroplās delnas līkā īkšķa nagu. — Pusi kara izcīna ar vārdiem, nevis zobeniem. Ar īstajiem vārdiem, kas pateikti īstajiem cilvēkiem. Bet man nekā no tā nav.
- Viss reiz būs, - Brands nomurmināja vēlmē palīdzēt, tikai nezināja, kā.
- Kaut es zinātu, kā. - Jārvi noslēpa seju plaukstās, un blakus veselajai kroplā atgādināja rotaļu mantiņu.
- Mums, sasodīts, vajadzīgs brīnums.
Un tad pie durvīm kāds skaļi pieklauvēja.
Skifras uzacs pārsteigumā uzšāvās gaisā. - Vai mēs gadījumā gaidām ciemiņus?