- Diez vai šajā pilsētā mums varētu būt nenormāli daudz draugu, - norūca Dzelksne.
- Tev jau nekur nav nenormāli daudz draugu, — atrūca Brands.
- Varbūt Māte Skēra atsūtījusi cienastu, - Jārvi minēja.
- Pie ieročiem! - uzsauca Ralfs un pameta Dzelksnei zobenu, ko tā notvēra lidojumā.
- Dieva dēļ, es ar prieku stāšos pretī ikvienam, -Dodivuā izmeta un paķēra šķēpu, - tikai ne pret to skuki.
Brands izvilka zobenu, kas savulaik piederēja Odam; pēc mācību zobena tā asmens šķita biedējoši viegls. Bailes vismaz ātri vien atrisināja biksēs radušos problēmu.
Durvis nodrebēja no jauniem klauvējieniem, un tās nebūt nebija vieglas durvis.
Kols uz pirkstgaliem pielavījās, lai palūrētu pa novērošanas caurumu.
- Kāda sieviete, - viņš čukstēja. - Izskatās bagāta.
- Viena pati? - Jārvi jautāja.
- Jā, es esmu viena, - aiz durvīm atskanēja pieklusināta atbilde. — Un es esmu draugs.
- Ko gan vēl citu lai teiktu ienaidnieks, — Dzelksne sprieda.
- Vai draugs, - piebilda Brands.
- Dievi zina, ka tāds mums noderētu, - norūca Ralfs, tomēr iestiprinot šautru melnajā lokā.
- Taisi vaļā! — uzsauca Jārvi.
Kols atvilka bultu tik strauji, it kā tā varētu apsvilināt, un palēca malā, katrā rokā turot pa gatavībā satvertam nazim. Brands pieliecās aiz vairoga, pilnībā gatavs sagaidīt no durvju ailas šņācošu šautru lietu.
Durvis lēnītēm pavērās, un spraugā parādījās seja. Tumšādainas sievietes seja ar melnām acīm un melniem matiem, kas bija savīti vaļīgā mezglā un uzsprausti ar dārgakmeņiem rotātām sprādzēm. Augšlūpu šķērsoja neliela rēta, un pavīdēja balti zobi, kad tā pasmaidīja.
- Tuk, tuk, - sacīja svešiniece, ienāca istabā un aizvēra durvis. Viņa bija ģērbusies garā, no smalka lina auduma šūdinātā mētelī un aplikusi zelta ķēdi ap kaklu; katrs tās loks atgādināja aci. Sieviete sarauca pieri, ieraugot uzasinātos asmeņus, un nesteidzīgi pavērsa plaukstas uz augšu. - Ak vai, es padodos.
Ralfs aiz pārsteiguma skaļi iesaucās, svieda loku zemē, tas grabēdams aizripoja, un vecais vīrs metās pāri telpai pie viešņas, lai sirsnīgi apskautu.
- Sūmaela! - Viņš apkampa sievieti vēl ciešāk. - Dievi, cik ļoti man tevis pietrūka!
- Un man tevis, Ralf, vecais nelieti, - viņa novilka, papliķēja stūrmanim pa muguru un ievaidējās, kad tas pacēla viņu gaisā. — Man jau radās aizdomas, kad dzirdēju, ka ostā ienācis kuģis, vārdā Dienvidvējš. Laba doma, starp citu.
- Tas mums atgādina, no kurienes nākam, - ierunājās Jārvi un ar veselo plaukstu saberzēja kaklu.
- Tēvs Jārvi. - Sūmaela izslīdēja no Ralfa skavām.
- Paskat tik! Esi apmaldījies jūrā, un tev izmisīgi trūkst kāda, kas rādītu ceļu.
- Ir lietas, kas nekad nemainās, - viņš atbildēja. — Tu izskaties... plaukstoša.
- Tu izskaties drausmīgi.
- Ir lietas, kas nekad nemainās.
- Tu mani neapskausi?
Maģistrs nosprauslojās, gandrīz vai nošņukstēja: - Es bažījos, vai, to izdarījis, vispār laidīšu tevi vaļā.
Sūmaela piegāja pie Jārvi, abi nespēja atraut acis viens no otra. - Es riskēšu. — Viņa apskāva maģistru un pacēlās pirkstgalos, lai piekļautu sev ciešāk. Viņš atslēja galvu pret sievietes plecu, un asaras pazibēja uz iekritušajiem vaigiem.
Brands pavērās uz Dzelksni, un ta paraustīja plecus.
- Tagad laikam skaidrs, kas ir Sūmaela.
- Tātad šeit ir Getlandes vēstniecība? - Sūmaela pabakstīja pelējuma klāto apmetumu. No sienas nokrita gabals un izšķīda pret putekļainajiem grīdas dēļiem.
- Tev gan ir ķēriens uz veiksmīgiem darījumiem.
- Esmu savas mātes dēls, - Jārvi atbildēja. - Pat ja viņa vairs nav mana māte. - Nolaistajā telpā, kur viņi ēda, varētu satilpt četrdesmit cilvēki, bet lielākā komandas daļa bija aizgājuši savos ceļos, un tukšumā atbalsojās ik troksnis. - Ko tu te dari, Sūmaela?
- Ja nesatiekos ar seniem draugiem? - Viņa iesēdās dziļāk krēslā un ļāva notraipītam zābakam, kas savādi nesaskanēja ar smalkajām drānām, nolaisties uz galda virsmas. — Es palīdzēju savam tēvocim uzbūvēt kuģi imperatores Teoforas vajadzībām, un tad sekoja citi darbi. Daudziem galminiekiem par sarūgtinājumu viņa mani iecēla par savas flotes uzraugu. — Matu cirta nokrita pār Sūmaelas seju, viņa aizpūta to vietā.
- Kuģi tev vienmēr padevušies. - Ralfs staroja tā, it kā viņa mīļāka meita būtu pārnākusi mājās. - Tāpat kā cilvēku sarūgtināšana.
- Imperatores kuģi trūdēja Rugoras ostā. Turpat, starp citu, izglītību ieguva arī imperatores krustmeita Via-līne. - Nepakļāvīgā matu cirta atkal izslīdēja, un Sūmaela to aizpūta vietā. - Vai arī atradās ieslodzījumā, kā uz to skatās.
- Ieslodzījumā? - Brands pārjautāja.
- Šīs zemes karaliskajā ģimenē nav pieņemts uzticēties cits citam. - Sūmaela paraustīja plecus. - Bet Vialīne gribēja kaut ko saprast par floti. Viņa grib visu saprast. Mēs kļuvām draudzenes, tā man šķiet. Kad Teofora sasirga un Vialīnei lika atgriezties Galvenajā pilsētā, viņa aicināja mani līdzi un... - Ar pirksta galu Sūmaela pacēla ķēdē savērtos gredzenus, un tie šķindēdami atkrita atpakaļ vietā. - Savādas burvestības rezultātā es kļuvu par Dienvidu imperatores padomnieci.
- Talantīgie vienmēr uzpeld, - novilka Ralfs.
- Tāpat kā sūdi, - norūca Dzelksne.
Sūmaela atbildēja ar smaidu. — Tad jau tev jāprot labi peldēt.
Brands iesmējās, un Dzelksne uz puisi palūrēja tā, ka tas apklusa.
- Tātad tu sēdi pa labi no pasaules ietekmīgākās sievietes? - Ralfs pavaicāja, grozīdams savu gandrīz kailo galvu.
- Nekādā ziņā es neesmu tur viena. - Matu cirta jau atkal izspruka, un aizkaitinātā Sūmaela sāka izņemt sprādzes no matiem. - Tur ir ducis padomnieku, kas lielākoties pieder hercogam Mikedasam. Lai arī Vialīne pēc titula ir imperatore, viņš tur varu savās rokās un negrasās to ne ar vienu dalīt.
• - Mums viņš neatvēlēja neko, - sacīja Jārvi.
- Tā es dzirdēju. - Mati kā plīvurs nolaidās pār pusi meitenes sejas, otrā pusē iemirdzējās viņas acs. - Vismaz jūs atgriezāties ar galvu uz pleciem.
- Kā tev šķiet, vai tā tur arī paliks, ja mēs nebrauksim prom?
Sūmaelas skatiens pievērsās Dzelksnei. - Tas atkarīgs no jūsu diplomāta spējām.
— Es protu būt diplomāte, - meitene nošņāca.
Sūmaelas smaids atplauka vēl platāks. Šķita, ka šī sieviete ir imūna pret iebiedēšanu. - Tu man atgādini kādu kuģa kapteini, ar kuru mēs ar Jārvi kopā kuģojām.
Jārvi ļāvās smiekliem tāpat kā Ralfs, bet Dzelksne pavīpsnāja: — Tas jāuztver kā apvainojums vai kompliments?
— Gan tā, gan tā. — Jārvi apsēdās un atslējās ar elkoņiem pret galdu, saņēmis sakaltušo delnu saujā. — Augstais karalis gatavojas karam, Sūmaela. Kas to lai zina, vai karš jau nav sācies.
— Vai jums ir kādi sabiedrotie? - viņa painteresējās, ar abām rokām saņēmusi matus un sasējusi tos mezglā.
— Mazāk, nekā būtu vajadzīgs.
— Ir lietas, kas nekad nemainās, vai ne, Jārvi? — Sūmaela veikliem pirkstiem sasprauda sprādzes. - Hercogs nav tik pārņemts ar Vienīgo dievieti kā agrāk Teofora, bet viņš tik un tā grib saglabāt aliansi ar Veckundzi Veksenu. Viņš var izvēlēties uzvarētāju.
— Redzēsim; — Jārvi teica. - Man jārunā ar imperatori, vai tu vari...
Sūmaela piepūta vaigus. - Varu mēģināt. Tikai nesolu neko vairāk par uzklausīšanu.
— Tu neesi man parādā.
Viņa izturēja Jārvi skatienu un iesprauda matos pēdējo sprādzi, tās dārgakmens iemirdzējās. — Nav jau runa par parādiem. Mūsu starpā ne.