Šķita, ka Jārvi svārstās starp smiekliem un asarām, un beigu beigās viņš atlaidās krēslā un saraustīti nopūtās.
- Es domāju, ka tevi vairs nekad nesatikšu.
Sūmaela pasmaidīja, atsedzot balto zobu trīsstūri, un Brands pamanīja, ka šī sieviete sāk viņam iepatikties. -Un?
- Man prieks, ka esmu kļūdījies.
- Man tāpat. — Matu šķipsna atkal pārslīdēja pār seju, Sūmaela uzmeta tai piktu skatienu, tad aizpūta.
CERĪBAS
Dzelksne lauza ceļu caur kurnošo pūli, kas plūda uz lūgšanu templi. Šajā pilsētā bija ļoti daudz tempļu un tikpat daudz ļaužu, kas gribēja tajos lūgties.
- Tās Vienīgās dievietes pielūgšana prasa daudz laika, - Brands norūca, cenšoties ar platajiem pleciem izlauzt ceļu blīvajā pūlī.
- Šķiet, ka augstajiem un mazajiem dieviem ir pašiem, ko darīt, kamēr Vienīgā dieviete laikam tikai jaucas visu citu darīšanās.
- Un vēl tie zvani... - Brands saviebās, kad no baltā torņa tieši virs galvas atskanēja kārtējā šķinda. - Es nemaz nežēlotos, ja vairs nemūžam nedzirdētu nevienu nolāpītu zvanu. - Viņš pieliecās tuvāk un turpināja čukstus: -Viņi apglabā savus mirušos nesadedzinātus. Aprok. Zemē. Nesadedzinātus.
Dzelksne pikti palūrēja uz apaugušo žogu pie tempļa, kur akmeņi bija izbārstīti šķībi kā ubaga zobi, un nosprieda, ka zem katra no tiem guļ kāds trūdošs līķis. To bija simtiem. Tūkstošiem. Kapulauks pašā pilsētas viducī.
Šāda doma uzdzina sviedrainus drebuļus, un Dzelksne pieķērās maisiņam ar tēva pirkstu kauliem. - Nolādētā pilsēta. — Pat ja viņai patika runāt par šo vietu, pamazām dzima naids pret to. Tā bija pārlieku plaša, tās apmēri atstāja nomācošu iespaidu. Pārlieku trokšņaina, te nebija iespējams skaidri domāt. Pārlieku karsta, smirdīga un lipīga kā dienu, tā nakti. Visur tikai mēsli un mušas, trūdi un ubagi, tā, ka metas slikti ap dūšu. Tik daudz ļaužu, un visi tikai garāmgājēji, tie cits citu nepazīst un no otra tikai vēlas izspiest sev kādu labumu. Dzelksne pati jutās kā aprakta zem zagļu tūkstošu tūkstošiem, no kuriem tā nevienu nespēja saprast.
- Mums jādodas mājup, - viņa nomurmināja.
- Mēs tikko atnācām.
- īstais brīdis, lai pamestu nīstamu vietu.
- Tu jau visu nīsti.
- Visu ne. - Dzelksne palūrēja sānis un notvēra sev pievērsto Branda skatienu, vēderā atkal iekņudējās, taču
puisis strauji novērsās.
Izrādījās, ka Brands prot skatīties ne tikai ar apjukušu un bezpalīdzīgu skatienu, pēdējā laikā viņam bija parādījies vēl cits acu skatiens, ko Dzelksne notvēra aizvien biežāk. Puiša acis bija kā piekaltas viņai, caur nepaklausīgajām matu cirtām tās mirdzoši raudzījās gluži kā... izbadējušās. Gandrīz izbiedētas. Todien, kad abi bija saķērušies zemē tik tuvu viens otram, kaut kas... notika. »
Kas tāds, kāpēc meitenes sejā saskrēja asinis, un ne tikai sejā vien. Arī visā ķermenī. Un, jo zemāk, jo spēcīgāk. Aizvien biežāk mocīja arī šaubas, tās šaudījās pa galvu un klauvēja pie deniņiem gluži kā ticīgajiem templī lūgšanu laikā.
Ja nu viņa vienkārši pajautātu? Jā, zinu, mēs viens otru ienīdām, bet tagad esmu sapratusi, ka tu man tīri labi patīc. Vai man ir kāda iespēja iepatikties tev? Ak dievi, cik absurdi tas izldausās! Visu līdzšinējo dzīvi Dzelksne atgrūda citus cilvēkus, viņai nebija ne jausmas, kā sev kādu tuvināt. Ja nu viņš paskatās uz viņu kā uz trako? Šī doma uzglūnēja kā bedre pie kājām. Ko tu saproti ar patīc? Tev patīk patikt? Varbūt vienkārši apskaut viņu un noskūpstīt? Dzelksne nepārstāja par to domāt. Viņa gandrīz vairs nedomāja ne par ko citu. Bet ja nu tas nebija nekas vairāk par parastu skatienu? Ja nu mātei bija taisnība, sakot: ko gan vīrietis varētu gribēt no tik jocīga, sarežģīta un pretrunīga cilvēka kā viņa? Turklāt ne jau tik izskatīgs un labi ieredzēts vīrietis kā Brands, kādam vīrietim arī būtu jābūt un kādu gribētu ikviena...
Pēkšņi puiša roka apvijās ap viņas augumu un atmuguriski virzīja to durvju ailā. Piepeši sirds kāpa pa muti laukā, viņa pat klusi iespiedzās, kad viņš piekjāva to sev cieši ldāt. Un jau nākamajā brīdī visi muka ielas malā un garām pabrāzās zirgi, pakaviem klaudzot, spalvām plīvojot pie iemauktiem. Nozibēja zeltītas bruņas un gara auguma jātnieki ar augstām bruņucepurēm galvā, kuriem nebija ne mazākās intereses par tiem, kas spiedās pie māju sienām. Tie noteikti bija hercoga Mikedasa vīri.
- Kādu varēja savainot, - Brands nomurmināja, veltīdams eskortam drūmu skatienu.
- Kā tad, - viņa izspieda, - kādu varēja.
Dzelksne pati sevi mānīja. Nešaubīgi. Viņi bija tikai
draugi. Airu biedri. Un nekas vairāk nebija vajadzīgs. Kāpēc lai to iznīcinātu, cenšoties panākt to, kas nebija viņai lemts, ko viņa nebija pelnījusi un nedabūs... Un tad Dzelksne notvēra Branda skatienu - to pašu, kas atkal lika pukstēt sirdij tik strauji, it kā viņa nupat būtu noskrējusi garu jūdzi. Viņš atrāvās no meitenes, neveikli tik tikko pasmaidīja un devās tālāk, bet pūlis jau atkal saplūda kopā aiz jātnieku mugurām.
Ja nu viņš jūt to pašu, ko viņa, vēlas pajautāt, bet baidās un nezina, kā vaicāt? Ikviena saruna ar Brandu šķita bīstama kā kauja. Nakšņošana vienā telpā sagādāja mocības. Vēl nupat viņi bija airu biedri, kas guļ uz vienas grīdas, paklājuši apakšā segas; pavisam nesen tie smējās, pirmoreiz ienākuši Jārvi iegādātajā graustā, kur saules stari spīdēja iekšā pa cauro jumtu. Tagad Dzelksne tikai izlikās guļam un tikmēr domāja par to, cik tuvu Brands atrodas; dažbrīd tai šķita, ka arī viņš izliekas aizmidzis, viņa bija gatava apzvērēt, ka Brands nav aizvēris acis un vēro viņu. Tomēr pārliecināta Dzelksne nebija nemaz. Doma par gulēšanu viņam blakus darīja dzīvi nožēlojamu, un tikpat nožēlojama šķita iespēja negulēt viņam blakus.
Vai es... tev patīkič Patīku? Vai?
Dzīve bija pārvērtusies nolādētā rēbusā, turklāt tādā valodā, kuru viņa neprata.
Brands piepūta vaigus un noslaucīja sviedrus no pieres, nešaubīgi svētā nevainībā, jo pat nenojauta, par kādu ciešanu cēloni kļuvis pats. - Šķiet, drīz varēsim doties prom, tikai jānoslēdz līgums ar imperatori.
Dzelksne centās norīt kamolu līdz ar satracinātajiem nerviem un runāt normāli, lai ko tas prasītu. - Man šķiet, ka tā nenotiks.
Brands paraustīja plecus. Mierīgs, nesatricināms un uzticīgs kā vienmēr. - Tēvs Jārvi atradīs pieeju.
— Tēvs Jārvi gan ir viltīgs pēc velna, bet viņš nav burvis. Būtu tu pilī un redzētu tā grāfa seju...
— Tad Sūmaela atradīs pieeju.
Dzelksne nosprauslojās. - Varētu domāt, ka Saules māte ielīdusi tās sievietes pakaļā - tik spoži viņa apspīd visu dzīves.
— Tavējo gan ne, kā noprotu.
— Es viņai neuzticos.
— Tu nevienam neuzticies.
Dzelksne gandrīz pateica: “Es uzticos tev,” - bet pēdējā mirklī pārdomāja un tikai noņurdēja.
— Arī Ralfs viņai uzticas, - Brands turpināja. - Pat savu dzīvību uzticētu, tā viņš man teica. Un arī Tēvs Jārvi, kas nebūt nemētājas ar uzticēšanos.
— Kaut es zinātu ko vairāk, kas to trijotni vieno! -Dzelksne piebilda. - Viņiem ir kas kopīgs.
— Reizēm cilvēks ir laimīgāks, ja zina mazāk.
— Tu - jā. Ne es. - Viņa pavērās uz Brandu, un abu skatieni satikās. Gandrīz izbadējušies, gandrīz nobijušies, un tirpoņa vēdera lejasdaļā atsākās. Dzelksne būtu atkal neciešami sastrīdējusies pati ar sevi, ja vien abi jau nebūtu aizgājuši līdz tirgum.