Pareizāk sakot, līdz vienam no tirgiem. Galvenajā pilsētā tādu bija dučiem, un katrs visas Roistokas lielumā. Vieta, kur valdīja traka kņada un troksnis, pilsētas izmēra tirgus galdi, kur mudžēja visdažādāko ādas krāsu un apveidu cilvēki. Milzīgi svaru kausi tur grabēja, skaitāmie kauliņi klabēja, un cenas tika izkliegtas visās valodās pāri blējošiem, klukstošiem un īdošiem lopiem. Smacējoši dvakoja gatavotais ēdiens, mudinoši saldas garšvielas, svaigi izkārnījumi un dievi vien zina kas vēl. Viss pārējais. Viss, kas pasaulē pārdodams par naudu. Siksnu sprādzes un sāls. Purpursarkans audums un elki. Briesmonīgas zivis ar skumjām acīm. Dzelksne cieši aizmiedza acis, tad piespieda sevi atkal atvērt, bet visu iespējamo krāsu trakums joprojām plosījās turpat.
— Tikai gaļu. - Dzelksne žēlabaini pasvārstīja saujā Tēva Jārvi naudas maku. — Mēs gribam tikai gaļu. — Safrita pat nebija teikusi, tieši kādu. Dzelksne parāvās malā, kad garām pagāja sieviete ar notraipītu priekšautu un padusē pasistu kazas galvu. - Ar ko, ellē, mēs sāksim?
— Pagaidi! - Brands apstājās pie kāda galda, kur tumšādains pārdevējs tirgoja stikla pērlīšu krelles. Viņš pacēla tās gaisā, un Saules mātes stars iemirdzējās caur dzelteno stiklu. - Skaistas, vai ne? Tādas meitenēm patīk saņemt dāvanā.
Dzelksne paraustīja plecus. — Es neko nesaprotu no skaistuma. Arī no meitenēm, ja reiz par to ir runa.
- Tu taču esi meitene, vai ne?
- Māte man tā saka. - Viņa piebilda jau čukstus:
- Domas dalās.
Tirgotājs pacēla citu kaklarotu, šoreiz zaļganzilu.
— Kuru jūs gribētu? — Un šķībi pasmaidīja. — Kā dāvanu?
Tirpoņa vēdera lejasdaļā kļuva stiprāka nekā jebkad. Daudz netrūka, lai meitene apvemtos. Ja viņai vispār jebkad lemts gūt apstiprinājumu, tad šis bija īstais brīdis. Dāvana. Viņai. Nebūt ne tāda, kādu tā pati izvēlētos, bet, ja paveiksies, tāda varētu būt nākamā. Ja viņa atradīs īstos vārdus. Ko lai saka? Dievi, ko lai saka? Dzelksnes mēle pēkšņi šķita divtik smaga.
— Kuru es gribētu vai... - Viņa nenovērsa acis no Branda, piešķieba galvu un centās runāt maigā balsī. Pievilcīgi, lai kā tas izklausītos. Līdz šim viņa bijusi maiga reizes trīs un pievilcīga ne reizi, un pār lūpām nāca vien neveikls rūciens. - Kuru es gribētu?.
Tagad Branda skatiens bija apjucis. — Es gribēju teikt, kuru tu gribētu aizvest mājās? Ja tu būtu Torlbijā.
Par spīti apnicīgajai svelmei, vēsums sāka pārņemt Dzelksni no krūtīm un lēnītēm aizlavījās līdz pat pirkstu galiem. Ne jau viņai. Kādai citai, kas palikusi Torlbijā. Protams, tāda bija. Viņa bija ļāvusi sajaukt sev galvu par spīti Skifras brīdinājumiem.
- Nezinu, - Dzelksne novaidēja un centās paraustīt plecus, it kā tas viņai neko nenozīmētu, bet nozīmēja gan. - Kā lai es zinu? - Dzelksne aizgriezās, tās seja svila, bet Brands tikmēr kaulējās ar tirgotāju par cenu. Meitene vēlējās, kaut zeme atvērtos un aprītu viņu nesadedzinātu, gluži kā dienvidnieku miroņus.
Viņa prātoja, kādai meitenei šī kaklarota paredzēta. Torlbijā nemaz nebija tik daudz piemērota vecuma skuķu. Dzelksne viņu, visticamāk, pazina. Vēl reālāka bija iespēja, ka šī meitene par viņu smējusies, izsmējusi un rādījusi ar pirkstu. Kāda no tām smukajām, kurām māte vienmēr lika līdzināties. Kāda no tām, kas prata šūt, smaidīt un nēsāt atslēgu.
Dzelksnei šķita, ka viņa viscaur nocietinājusies. Pliķi, grūdieni un pat sitieni ar vairogu viņu gandrīz vairs nesāpināja, kāpēc lai sāpinātu kas tāds? Tomēr izrādījās, ka viņas bruņojumā joprojām bija spraugas. Līdz šim Dzelk-sne gandrīz pat nenojauta par to esamību. Tēvs Jārvi bija to pasargājis no nomētāšanas ar akmeņiem, Brands Dzelksni iznīcināja ar tik nekaitīgu lietu kā pērlīšu virtene.
Viņš joprojām smaidīja, bāzdams krelles kabatā. -Ceru, ka viņai patiks.
Dzelksnes seja nodrebēja. Viņam pat prātā nebija nācis tās dāvināt viņai. Viņam pat prātā nebija nācis padomāt par Dzelksni tā, kā viņa domāja par viņu. Meitenei šķita, ka pasaule ir zaudējusi visas krāsas. Liela mūža daļa bija pagājusi, jūtoties kaunpilni, muļķīgi un neglīti, bet nekad tik sāpīgi kā tobrīd.
— Es taču esmu tik sūdīgi stulba, — Dzelksne nošņāca.
Brands nesapratnē pievērsās viņai. — Ko?
Šoreiz skatiens bija bezpalīdzīgs un kārdinājums iegremdēt tajā savu dūri šķita gandrīz nepārvarams, tomēr meitene apzinājās, ka viņš nav vainīgs. Neviens nebija vainīgs, tikai viņa pati, un pļauka neko neatrisinās. Viņa centās sataisīt drosmīgu seju, bet šī izteiksme bija kaut kur nozudusi. Dzelksne tikai gribēja tikt prom. Jebkur citur. Viņa spēra soli un apstājās kā iemieta.
Drūmais vensterietis, kurš pilī stāvēja blakus Mātei Skērai, aizšķērsoja Dzelksnei ceļu, labo delnu paslēpis uzrotītajā apmetnī. Viņa pat nešaubījās, ka tur glabājas duncis. Pie sāna vensterietim stāvēja sīks vīrelis ar žurkas seju, un Dzelksne sajuta, ka vēl kāds kustas arī pa kreisi, visticamāk, zemmalietis.
— Māte Skēra grib pārmīt ar tevi pāris vārdu, — vens-terietis paziņoja, atsedzis zobus, ko par glītiem nenosauksi. — Labāk būs, ja mierīgi nāksi mums līdzi.
— Vēl labāk būs, ja mēs katrs mierīgi iesim savu ceļu. - Brands paraustīja Dzelksni aiz piedurknes.
Viņa nopurināja puiša roku, un karstais kauns acumirklī pārtapa saltā niknumā. Viņai vajadzēja kādam nodarīt pāri, un šie idioti gadījās pa rokai īstajā brīdī.
īstajā brīdī viņai. Pavisam nepiemērotā sev pašiem.
— Es neko nedarīšu mierīgi. - Dzelksne pameta vienu no Tēva Jārvi sudraba monētām tirgotājam pie tuvākā galda, ko noklāja darbarīki un kokmateriāli.
— Par ko tas? — vīrietis painteresējās, to notvēris.
— Par postījumiem, - Dzelksne attrauca, paķēra āmuru un meta zem rokas tā, ka tas atsitās pret venste-rieša pauri, un tas apstulbis aiztenterēja prom.
Meitene paķēra kādu smagu krūku no cita galda un sašķaidīja pret pakritušā galvu, iekams tas paspēja atgūt līdzsvaru, nolaistot arī sevi ar vīnu. Uztvērusi vensterieša rumpi, viņa iemauca atlikušās osas lauskas tā ģīmī.
Nazis šņākdams lidoja uz Dzelksnes pusi, bet viņa instinktīvi izvairījās atliecoties, un asmens aizbrāzās garām, tomēr viņa nenolaida plati ieplestās acis no spožā metāla gabala. Vīrelis ar žurkas seju dūra vēlreiz, meitene metās sānis un pārlēca pār kādu tirgus galdu, kura īpašnieks sāka brēkt par savu preču drošību. Dzelksnei pa rokai gadījās bļoda ar garšvielām, un viņa aizlidināja tā saturu vīrietim sejā, saceļot gaisā saldi smaržīgu oranžu mākoni. Vīrelis klepoja, spļaudījās un kliedza uz meiteni, zaudējis redzi. Viņa izmantoja bļodu kā vairogu, ietrieca tuteņa asmeni kokā, pagrieza un izrāva dunci pretiniekam no rokas.
Tas neveikli klupa uz priekšu, bet Dzelksne pirmā pašāva roku pretī, sajuta vīrieša dūri noslīdam gar vaigu, tad metās uz priekšu un ar visu sparu ietriecās tam vēderā, ielīda starp kājām, un vīrelis iekviecās. Tad meitene satvēra to aiz zoda, atliecās atpakaļ un no visa spēka ieblieza pa žurkai līdzīgo ģīmi. No grūdiena viņai uz mirkli sareiba galva, bet ne tuvu tik lielā mērā kā pretiniekam. Vīrelis novēlās četrrāpus un spļāva asinis, bet Dzelksne spēcīgi atvēzēja kāju un spēra tā, ka tas atkrita uz muguras un tika daļēji aprakts zem mirdzošu zivju kaudzes, jo apgāzās tirgus galds.
Pagriezusies meitene ieraudzīja, ka Brands tiek spiests atpakaļ pa augļiem piekrautu leti un milzīgais zemma-lietis cenšas iegrūst tam sejā savu dunci. Branda mēle šaudījās starp zobiem, bet acis bija pievērstas spožajam asmens galam.