Trenējoties pret saviem kuģa biedriem, vienmēr kaut kas mēdz aizkavēt. Tagad Dzelksni nekavēja nekas. Ar vienu roku viņa sagrāba zemmalieša masīvo delnu un parāva to sev priekšā, iekliedzās un ieblieza ar otras delnas pamatni pa tā elkoni. Kaut kas nokrakšķēja, un roka izgriezās negaidītā leņķī un saļima, bet nazis izšļuka zemē. Vīrietis brēca, līdz Dzelksne iešķēla viņam pa kaklu tieši tā, kā Skifra bija mācījusi, un tas raustīdamies krita pret nākamo galdu, aizlidinot uz tā sakrautos podus pa gaisu.
- Panāc pretī! — Viņa nospļāvās, bet vairs nebija neviena, kas uzdrošinātos. Pretī nāca tikai šokēti tirgotāji, pārbiedēti garāmgājēji un kāda māte, kas bija aizsegusi ar plaukstu meitas acis. - Tu saki: man jāiet mierīgi, ko? -Dzelksne brēca un pacēla kāju, lai iespertu pa zemma-lieša galvu.
- Nē! - Brands satvēra meiteni zem paduses un vilka prom caur postažu, bet ļaudis muka malā, dodot tiem ceļu, un abi teju skriešus tika līdz sānielai un nozuda ap stūri.
- Vai tu viņus nogalināji? — puisis noblēja.
- Ja paveicās, - Dzelksne nošņāca un izrāvās no tvēriena. — Kāpēc prasi? Vai tu grasījies viņiem nopirkt krelles, ko?
- Ko? Mūs aizsūtīja pēc gaļas, nevis lai vairotu līķu skaitu! - Abi strauji pagriezās ap nākamo stūri un garām pārsteigtu ubagu pulciņam aizsteidzās prom pa kādu ēnainu pamestu aleju; jezga aiz muguras noklusa. - Es negribu sagādāt nepatikšanas Tēvam Jārvi. Un negribu arī redzēt, kā tevi nomētā ar akmeņiem, ja varu ko mainīt.
Dzelksne saprata, ka Brandam taisnība, un tas viņu darīja niknāku nekā jebkad. - Kāds tu esi gļēvulis, - viņa iedzēla; tas nebija godīgi, taču tobrīd Dzelksne netaisījās būt īpaši taisnīga. Kaut kas grauza acī, viņa to izberzēja, un pirksti iekrāsojās sarkani.
- Tev tek asinis, — viņš teica un pasniedzās, — te...
- Aizvāc savu roku! - Dzelksne pagrūda Brandu pret sienu un, kad tas atsitās atpakaļ, ieblieza vēlreiz un vēl stiprāk. Puisis parāvās nost, pacēlis vienu roku, bet Dzelksne jau stāvēja pretī kaujas stājā ar savilktām dūrēm. Branda skatiens bija apjucis, aizvainots un izbijies.
Šāds skatiens lika vēdera lejasdaļai iekņudēties, bet nepavisam ne patīkami. Šajā skatienā Dzelksne samanīja pati savas nolāpītās cerības — tikpat sabojātas un salauztas kā sakropļotā zemmalieša roka. Un vainīgs nebija neviens cits, tikai Dzelksne pati. Nedrīkstēja ļauties cerībām, bet cerības kā nezāles, lai cik rūpīgi tās ravētu, vienmēr atkal uzdīgst no jauna.
Dzelksne vīlusies ierēcās un aizgāja prom pa aleju.
DRUPAS
Viņš bija visu sabojājis.
Brands atslējās pret apdrupušo iekšpagalma sienu starp Ralfu un Tēvu Jārvi un noskatījās, kā Dzelksne iznīcina Froru. Jau kopš nonākšanas Galvenajā pilsētā viņš vai pusi laika aizvadīja, vērojot meiteni, bet tagad viņš drīzāk līdzinājās sērīgam bārenim beķerejā, kārdinot pašam sevi ar gardumiem, ko nekad nebūs lemts nogaršot. Šo sajūtu Brands pazina pārlieku labi un cerēja to vairs nekad nepiedzīvot.
Viņus vienoja kaut kas labs, vismaz draudzība, ja nekā vairāk. Draudzība, kas tapa ilgi un smagi.
Un nu kā nemākulīgs lempis viņš to visu bija izpostījis.
Kad Brands atgriezās abu istabā, Dzelksnes mantas bija nozudušas, viņa jau gulēja pie Safritas un Kola, neko nepaskaidrojusi. Kopš tās dienas tirgū meitene nebija bildusi viņam ne vārda. Dzelksne noteikti pamanīja puiša skatienu un nojauta, par ko viņš domā. Un viņš jau arī nemaz neprata to noslēpt. Tikai iedomājoties vien, kā Dzelksne tagad uz viņu skatās vai drīzāk neskatās, viss viņa ķermenis savilkās ciešā mezglā. Skaidrs, kāpēc.
Kādēļ gan tādai kā viņa - tik stiprai, asai un par sevi pārliecinātai - varētu iepatikties tāds stulbenis kā viņš? Jau no pirmā acu uzmetiena ikvienam taptu skaidrs, ka šī meitene ir patiesi īpaša, bet viņš nav nekas un vienmēr tāds arī paliks - notiks tieši tā, kā tēvs to mēdza teikt. Pazemīgs muļķis, kas lūdzies pabiras, rakājies mēslainē un pa piestātni stiepis maisus, ubagojis žēlastības dāvanas un pateicīgi tās pieņēmis.
Brands īsti nezināja, kā viņam tas izdevies, tomēr viņš bija atradis ceļu, kā visus iegāzt: savu komandu, savu ģimeni... Pats sevi. Dzelksni. Viņš ir visu izpostījis.
Kols atvilka durvju bultu, un Sūmaela ienāca pagalmā. Viņu pavadīja divi cilvēki: sīka kalpone apmetnī ar kapuci un plecīgs vīrs ar vērīgu skatienu un rētu pāri sirmajai uzacij.
Kalpone noņēma kapuci; tā bija smalka tumšmate ar žiglām acīm, kas, vērojot cīniņu, nepalaida garām pat sīkāko detaļu. Ja to vispār varētu nosaukt par cīniņu. Frors bija viens no komandas labākajiem karavīriem, tomēr Dzelksnei pietika ar dažiem mirkļiem, lai to bez īpašām pūlēm noliktu uz lāpstiņām.
- Labi, viss, - Frors noelsās, ar vienu roku ķerdams pie ribām un otru paceldams gaisā, kā lūdzot žēlastību.
- Ārkārtīgi iedvesmojoši, - piezīmēja Skifra un satvēra Dzelksnes koka zobenu, iekams tā vēlreiz, neskatoties ne uz ko, būtu trāpījusi pretiniekam. — Es esmu sajūsmā par to, kā tu šodien cīnies, manu dūjiņ. Bez šaubām, sirdsapziņas pārmetumiem vai žēlastības. Kurš stāsies tev pretī kā nākamais...?
Dodivuā un Kols pēkšņi ieinteresējās par pagalma kaktiem. Kad Skifras acis pievērsās Brandam, tas bezspēcīgi pacēla rokas gaisā. Dzelksne šķita labi noskaņojusies, un puisis nebija īsti pārliecināts, vai cīniņa beigās paliktu dzīvs. Vecā sieviete nopūtās.
- Diemžēl no saviem kuģa biedriem tu laikam neko vairs nevari iemācīties. Pienācis laiks sīkstākiem pretiniekiem. - Viņa novilka mēteli un pārmeta to pār Frora muguru. - Kā tu tiki pie tās rētas, vensterieti?
- Nobučoju skuķi, - tas norūca, rāpdamies tuvāk mūrim, — un tam bija ļoti asa mēle.
- Kārtējais pierādījums, ka mīlestība var būt bīstamāka par rotaļām ar zobenu, - Skifra secināja, un Brandam atlika tikai piekrist. Skifra izvilka pati savu koka zobenu un cirvi. - Un nu, manu dūjiņ, redzēsim, ko tu īstenībā esi iemācījusies...
- Iekams sāksiet, - Sūmaela ierunājās, - es...
- Karš ar asiņainiem zobiem nemēdz pagaidīt! - Skifra palēcās, un viņas ieroči šāvās uz priekšu ātri un nāvējoši kā čūskas, bet Dzelksne grozījās un locījās, mānījās un atvairīja uzbrukumu. Brands vairs nespēja saskaitīt, ar cik iznīcinošiem cirtieniem abas apmainījās, kamēr viņš paspēja tikai ievilkt elpu. Astoņiem? Desmit? Viņas pašķīrās tikpat spēji, cik iesaistījās divkaujā, un riņķoja viena ap otru; Dzelksne lodāja starp kolonnām, ieliekusies ceļos, un Skifra izklupa sānis, laiski šūpojot ieročus.
- Tas tik ir numurs! — Ralfs nočukstēja ar platu smaidu uz lūpām.
Frors sarāvās, aptaustījis savas ribas. - Tas šķiet daudz jautrāk nekā pašam cīnīties ar viņu, šaubu nav!
Sūmaelas vērīgais kompanjons kaut ko pie sevis nomurmināja, un Tēvs Jārvi pasmaidīja.
- Ko viņš teica? — Brands čukstus jautāja.
- Viņš teica, ka meitene esot unikāla.
Brands nosprauslojās. - Tas taču ir acīm redzami, sasodīts.
- Ļoti labi, - Skifra paslavēja, - tikai negaidi, ka es došu tev priekšrocību. Es nemēdzu dāvināt.
- Tad es pati sev izcirtīšu dāvanu! - Dzelksne metās uz priekšu tik spēji, ka Brands spēra nestabilu soli atpakaļ, meitenes cirvis un zobens iemirdzējās, sagriezti gaisā, bet Skifra savijās, apmeta loku un nez kā atrada vietu, kur izsprukt abiem pa vidu, un jau bija drošībā.
- Lūdzu, - Sūmaela ierunājās jau skaļāk. - Man jā...
- Kaujas laukā nav vietas nekādiem lūgumiem! -Skifra iebrēcās un uzsāka kārtējo žilbinošo uzbrukumu, koks triecās pret koku, Dzelksne tika iedzīta pagalma stūrī, un uzbrucējas zobens noskrāpēja akmeni, kad meitene panira zem tā, aizripoja malā un jau atkal stāvus šūpojās šurpu turpu. Skifra atkāpjoties noelsās, un Dzelksnes zobens aizbrāzās garām tās degungalam, netrāpot tikai par pirksta tiesu.