Kols ieķiķinājās, nespēdams noticēt savām acīm. - Neesmu redzējis neko tamlīdzīgu.
- Lieliski, - Skifira konstatēja un piemiedza acis.
- Prieks redzēt, ka manas zināšanas nav izmestas mēslainē. - Viņa sagrieza cirvi plaukstā tik veikli, ka tas atstāja gaisā vien neskaidru kontūru. - Nudien lieliski, bet tev vēl...
- Izbeidziet! — Sūmaela kliedza, un visu sejas acumirklī pievērsās viņai. Brandam par pārsteigumu, meitene noslīga uz viena ceļa un pamāja kalpones virzienā. — Vai drīkstu stādīt priekšā Viņas Gaišību Vialīni, Aizliegtās princesi, Napazas lielhercogieni, aljuku biedu, Galvenās pilsētas reģenti un trīsdesmit piekto Dienvidu imperatori?
īsu brīdi Brands domāja, ka dzirdējis kādu smalku joku. Tad viņš pamanīja Tēvu Jārvi metamies uz viena ceļa un visus pārējos klātesošos rīkojamies tāpat, un jebkāda smaida atblāzma veikli vien pagaisa no tā sejas.
- Dievi, — viņš čukstēja un pats neveikli metās ceļos.
- Atvainojiet, - nosvepstēja Dzelksne un steidzīgi darīja tāpat.
Imperatore panāca uz priekšu. - Nav pamata. Es visnotaļ daudz uzzināju. - Viņa runāja getlandicšu mēlē ar izteiktu akcentu, tomēr balss skanēja sulīgi un pārliecināti. .
- Jūsu Gaišība, - Jārvi sacīja.
- Vai es jums tiešām šķietu tik gaiša? - imperatore iesmējās. Atklātie, draudzīgie smiekli atbalsojās pagalmā. - Es gan labprāt runātu ar jums tiešu valodu. Pilī man izdodas ļoti reti runāt tieši. Izņemot, protams, ar Sūmaelu.
- Man šķiet, ka reizēm ar Sūmaelu saruna sanāk pārlieku tieša. — Tēvs Jārvi piecēlās kājās un noslaucīja ceļgalus. — Mēs esam patiesi pagodināti par jūsu ierašanos.
- Pagodinātai jājūtas man. Galu galā jūs esat nākuši tik tālu ceļu pāri puspasaulei, lai parunātu ar mani. Es pati sevi ienīstu, ja nenoietu pusjūdzi no savas pils vārtiem, lai parunātu ar jums.
- Centīšos netērēt jūsu laiku, imperatore. - Maģistrs spēra soli tuvāk Vialīnei. - Vai saprotat, kā attīstās politika Sašķeltās jūras krastos?
- Šo to es zinu. Man Sūmaela daudz ko pastāstīja.
Jārvi spēra vēl soli. - Diemžēl Kara māte drīz varētu
izplest savus spārnus pār visiem turienes krastiem.
- Un jūs meklējat manu palīdzību. Lai gan mēs pielūdzam dažādus dievus? Lai gan mana krustmāte noslēdza aliansi ar Augsto karali?
- Tā ir viņas, ne jūsu alianse.
Imperatore sakrustoja rokas, pakāpās sānis, un abi ar maģistru sāka mest piesardzīgus lokus viens ap otru, gluži kā Dzelksne un Skifra pirms dažiem mirkļiem. -Kamdēļ man būtu jānoslēdz jauna alianse ar Getlandi?
- Tādēļ, ka jūs vēlaties izrādīt labvēlību uzvarētāju pusei.
Vialīne pasmaidīja. — Jūs esat pārlieku drosmīgs, Tēvs Jārvi.
- Ķēniņš Ūtils teiktu, ka cilvēks nevar būt pārmēru drosmīgs.
- Getlande ir maza valstiņa, un tā atrodas ienaidnieku ielenkumā...
- Getlande ir bagāta valsts, un tā atrodas nabagu ielenkumā. Par to gādājusi ķēniņiene Leitlina.
- Zelta ķēniņiene, — Vialīne nočukstēja. — Viņas tirgones slava atnākusi līdz pat mums. Vai tiesa, ka viņa atklājusi veidu, kā ieslēpt zeltu un sudrabu papīrā?
- Tas tiesa. Tas ir viens no brīnumiem, no noslēpumiem, ar ko viņa labprāt dalītos ar saviem sabiedrotajiem.
- Tas nozīmē, ka piedāvājat man zeltu un sudrabu?
- Augstais karalis nepiedāvā neko, izņemot lūgšanas.
- Tēvs Jārvi, vai zelts un sudrabs jums nozīmē visu?
- Zelts un sudrabs ikvienam nozīmē visu. Dažiem no mums tā ir tik daudz, ka izliekamies domājam pretēji.
Imperatore viegli noelsās, to dzirdot.
- Jūs aicinājāt runāt atklāti. - Jārvi uzsita knipi Dzelksnes virzienā, un tā piecēlās kājās. — Bet tā nu sagadījies, ka mana māte atsūtījusi jums to, kas nav ne zelts, ne sudrabs. Šī dāvana veikusi garo, grūto ceļu lejup pa Dievišķo un augšup pa Aizliegto, tā nāk no tumšākajiem Sašķeltās jūras nostūriem. — Maģistrs izņēma no azotes melnu lādīti un pasniedza to Dzelksnei.
- Vai tā būtu elfu relikvija? - imperatore noteica, vienlaikus izbijusies un ieintriģēta. Vīrs ar vērīgo skatienu nostājās tuvāk valdniecei un lūrēja vēl drūmāk.
Dzelksne neveikli pastiepa lādīti uz priekšu. Lai gan abas varēja būt vienaudzes, blakus viņai Vialīne šķita kā bērns. Vina sniedzās tik tikko Dzelksnei līdz krūtīm.
Nopratusi, cik savādi viņas izskatās blakus viena otrai, Dzelksne pietupās uz viena ceļa tā, lai turētu dāvanu daudz piemērotākā augstumā. Gaismā iemirdzējās uz vāka iegravētie elfu burti. - Atvainojiet.
- Nevajag. Es gribētu būt gara... - Vialīne pavēra lādītes vāku, un telpā ieplūda bāla gaisma, imperatores acis iepletās. Brands juta Ralfu saspringstam sev blakus un dzirdēja Kola pārsteiguma elsienu, kā ari Froru skaitām lūgšanu, neizčukstot ne mazāko skaņu. Viņš jau iepriekš bija redzējis šo gaismu un tomēr paliecās uz priekšu, cerot ieraudzīt, kas to izstaro, bet lādītes vāks aizsedza skatu.
- Cik skaisti! - imperatore nočiepstēja un pasniedzās pēc veltes. Pieskārusies lādītes saturam, lai kas tas būtu, viņa ievilka elpu, seja no bālas pagalam pietvīka un atkal nobālēja, līdz valdniece atrāva roku. - Augstā Dieviete! Tā joprojām mainās?
- Mainās gan, - atbildēja Skifra. - Tā sajūt jūsu klātbūtni, imperatore, un pārvēršas, lai pieskaņotos jūsu noskaņojumam. Tā nāk no elfu laiku drupām Strokomā, kur neviens cilvēks nav spēris kāju kopš Dieva sašķelšanas. Iespējams, pasaulē otras tādas nav.
- Vai tā ir... droša?
- Neviens īsts brīnums nevar būt pilnībā drošs. Bet šis ir gana drošs.
Vialīne ieskatījās lādītē, un viņas acīs atstarojās spīdums. - Man tā ir pārlieku diža dāvana.
- Vai gan jebkāda dāvana varētu būt pārlieku diža Dienvidu imperatorei? - Jārvi atbildēja ar jautājumu un spēra mazu solīti uz priekšu. - Ar šo ap roku jūs nudien būsiet starojoša.
- Tā ir neaprakstāmi skaista. Bet es nevaru to pieņemt. ^
- Šī dāvana ir pasniegta no brīvas gribas...
Vialīne pavērās uz maģistru caur biezajām skropstām. - Es lūdzu jūs runāt atklāti, Tēvs Jārvi. — Imperatore aizcirta lādītes vāku, un gaisma apdzisa. - Es nevaru jums palīdzēt. Mana krustmāte Teofora ir devusi solījumus, kurus es nevaru lauzt. - Viņa pacēla mazo dūrīti augstu gaisā. - Es esmu visvarenākais cilvēks visā pasaulē! - Tad viņa iesmējās un ļāva dūrei noslīdēt gar sāniem. - Un neko nevaru padarīt. Es neko nevaru mainīt. Mans tēvocis labi saprotas ar Māti Skēru.
- Valdniekam pašam jādzen savas vagas, - Jārvi noteica.
- Vieglāk pasakāms nekā izdarāms, Tēvs Jārvi. Mūsu pusē augsne ir ļoti akmeņaina.
- Es varētu jums palīdzēt to uzart.
- Kaut jūs to varētu... Sūmaela saka, ka esat labs cilvēks.
- Labāks par vidusmēru. - Sūmaelas lūpu kaktiņā ieperinājās smaidiņš. - Es pazīstu arī ļaunākus cilvēkus ar abām rokām.
- Bet jūs nevarat palīdzēt man. Neviens nevar. - Vialīne uzlika uz galvas kapuci, veltīja vēl vienu skatienu Dzelksnei, kas joprojām tupēja uz ceļgala pagalma viducī ar lādīti rokā, un pagriezās, lai ietu prom. - Man žēl, bet nevaru jums palīdzēt.
Diez vai viņi visi bija cerējuši dzirdēt tieši to. Bet tā jau ar cerībām dažkārt notiek.